Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Man gribas kliegt – Jā, man arī tevis pietrūka, un ne tikai tavas mēles! Bet es klusēju un vēroju apkārtni aiz helikoptera priekšējā stikla, lidojot tālāk uz dienvidiem. Rietošā saule ir mums labajā pusē, milzīga un koši oranža, un es atkal esmu Ikars, kas pielidojis tai pārāk tuvu.

      Krēsla mums seko no Sietlas, un debesīs saplūst sārti, akvamarīna un opālu toņi, nevainojami savīti kopā rakstos, kādus aust prot tikai Māte Daba. Vakars ir vēss un patīkams, un Portlendas gaismas aicinoši mirdz, sveicot mūs, kad Kristjens nosēdina helikopteru. Mēs esam uz tās pašas dīvainās, brūnās ķieģeļu mājas jumta, ko pametām pirms trim nedēļām.

      Pagājis pavisam neilgs laiks, bet man šķiet, ka es pazīstu Kristjenu mūžīgi. Viņš izslēdz helikoptera dzinēju, spiezdams dažādus slēdžus, līdz propellera lāpstiņas pamazām apstājas, un drīz es dzirdu tikai savu elpu austiņās. Hmm. Atmiņā ataust Tomasa Talisa mūzikas pavadībā notikušais. Es nobālu. Šobrīd nevēlos par to domāt.

      Kristjens atsprādzē siksnas un pieliecies ķeras pie manējām.

      – Vai ceļojums bija patīkams, Stīlas jaunkundze? – viņš rāmi painteresējas, acīm iespīdoties.

      – Jā, pateicos, Greja kungs, – es pieklājīgi atbildu.

      – Labi, iesim aplūkot puišeļa fotogrāfijas. – Viņš sniedz man roku, un es to satveru, pirms izkāpju no helikoptera.

      Mums tuvojas sirms vīrietis ar bārdu, plati smaidīdams, un es atceros viņu no iepriekšējās reizes.

      – Džo! – Kristjens pasmaidījis palaiž mani vaļā un sirsnīgi sarokojas ar viņu.

      – Parūpējies par Čārliju Tango, Džo. Stefans atbrauks tam pakaļ ap astoņiem vai deviņiem.

      – Protams, Greja kungs. Labvakar, kundze, – viņš sveicina mani. – Jūsu mašīna ir lejā. Ak jā, un lifts ir salūzis, jums nāksies iet pa kāpnēm.

      – Pateicos, Džo.

      Kristjens satver mani aiz rokas, un mēs dodamies uz kāpņu pusi.

      – Tev paveicies, ka jākāpj tikai trīs stāvi. Tie papēži ir ļoti augsti, – viņš neapmierināts nosaka.

      Vai tiešām?

      – Tātad tev nepatīk mani zābaki.

      – Man tie ļoti patīk, Anastasija. – Kristjena acis satumst, un man šķiet, ka viņš teiks vēl kaut ko, tomēr tas nenotiek. – Nāc. Mēs virzīsimies uz priekšu lēnām. Negribu, lai nokrīti un lauz kaklu.

      Mēs klusēdami sēžam mašīnā, kamēr šoferis ved mūs uz galeriju. Mani atkal pārņēmis satraukums, un es apjaušu, ka laiks, ko pavadījām helikopterā, bija pēdējais mierpilnais brīdis. Kristjens ir iegrimis pārdomās un šķiet drūms; iepriekšējais jautrais noskaņojums ir zudis. Ir daudz, ko vēlos teikt, bet šis brauciens ir pārāk īss. Kristjens stingi veras ārā pa logu.

      – Hosē ir tikai draugs, – es nomurminu.

      Kristjens pagriežas un uzlūko mani. Viņa acis ir tumšas un neizdibināmas, tajās neko nav iespējams nolasīt. Viņa mute… jā, viņa mute novērš manu uzmanību. Es atceros to uz sevis… itin visur. Mana āda kaist. Viņš sakustas sēdeklī un šķiet neapmierināts.

      – Tavas skaistās acis izskatās pārāk lielas, Anastasija. Lūdzu, apsoli man, ka ēdīsi.

      – Jā, Kristjen, es ēdīšu. – Mana atbilde ir automātiska, samiernieciska.

      – Es runāju nopietni.

      – Vai tiešām? – Man neizdodas apslāpēt nepatiku balsī. Šim vīrietim netrūkst bezkaunības – viņam, kura dēļ es pēdējās dienas esmu pavadījusi ellē. Nē, nav taisnība. Pie šīs elles vainojama esmu es pati. Nē, tomēr viņš. Es apjukusi papurinu galvu.

      – Anastasija, es negribu strīdēties. Es vēlos tevi atgūt, un tev jābūt veselai, – Kristjens paskaidro.

      – Nekas nav mainījies. – Tevī vēl joprojām mājo dēmoni.

      – Mēs varēsim aprunāties atpakaļceļā. Esam klāt.

      Mašīna apstājas pie galerijas, un Kristjens izkāpj. Es palieku sēžam, zaudējusi valodu. Viņš atver man durvis, un es pēc brīža neveikli izraušos no mašīnas.

      – Kāpēc tu tā rīkojies? – Mana balss ir skaļāka, nekā biju domājusi.

      – Kā gan? – Kristjens šķiet izbrīnīts.

      – Pasaki kaut ko tādu un apklusti.

      – Anastasija, mēs esam atbraukuši. Šeit, kur tu vēlējies pabūt. Vispirms apmeklēsim izstādi, un pēc tam aprunāsimies.

      Es ne pārāk vēlos iesaistīties strīdā ielas vidū.

      Es pametu skatienu apkārt. Viņam taisnība, šeit ir pārāk daudz cilvēku. Es sakniebju lūpas, un Kristjens aizkaitināts mani vēro.

      – Labi, – es nīgri nomurminu. Viņš satver mani aiz rokas un ieved galerijā.

      Tā atrodas pārbūvētā noliktavā ar ķieģeļu sienām, tumšu koka grīdu, baltiem griestiem un baltām caurulēm pie tiem. Telpa ir plaša un mūsdienīga, un vairāki ļaudis jau pastaigājas pa galeriju, malkodami vīnu un apbrīnodami Hosē darbus. Visas manas raizes uz brīdi pagaist, jo es apjaušu, ka Hosē piepildījis savu sapni. Malacis, Hosē!

      – Labvakar! Esat laipni gaidīti Hosē Rodrigesa izstādē. – Mūs uzrunā jauna, melnās drānās ģērbusies sieviete ar ļoti īsi apcirptiem, brūniem matiem. Viņas lūpas ir koši sarkanas, un ausu ļipiņās ievērti milzīgi riņķi. Aši uzlūkojusi mani, viņa ļoti ilgi skatās uz Kristjenu un nosarkusi atkal pievēršas man.

      Es saraucu pieri. Viņš pieder man… nē, piederēja. Es ļoti cenšos neskatīties uz sievieti pārmetoši. Viņa nedaudz atgūstas un samirkšķina acis.

      – Ā, Ana! Mēs gribēsim dzirdēt tavas domas. – Sieviete smaidīdama pasniedz bukletu un pieved mani pie galdiņa, uz kura saliktas uzkodas un dzērieni.

      – Vai tu viņu pazīsti? – Kristjens izbrīnīts jautā.

      Es papurinu galvu, juzdamās tikpat apjukusi.

      Viņš nevērīgi parausta plecus. – Ko tu vēlies dzert?

      – Glāzi baltvīna, lūdzu.

      Kristjens samiedz acis, tomēr pievalda mēli un dodas uz bāra pusi.

      – Ana!

      Hosē tuvojas man, spraukdamies caur cilvēku pūli.

       Jēziņ! Viņam mugurā ir uzvalks. Hosē izskatās lieliski un ir atplaucis platā smaidā. Viņš ievelk mani ciešā skāvienā, un man ārkārtīgi jāpiepūlas, lai es nesāktu raudāt. Mans draugs, mans vienīgais draugs tagad, kad Keita СКАЧАТЬ