Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ velta neparasti daudz uzmanības. Domāju, ka tas ir plūmju krāsas kleitas un melno augstpapēžu zābaku dēļ (pēdējos es slepus paņēmu no draudzenes skapja), bet es neļauju sev kavēties pie šādiem prātojumiem. Esmu apņēmusies izmantot pirmo algu, lai iegādātos jaunas drēbes. Kleita uz mana auguma ir vaļīgāka nekā iepriekš, tomēr es izliekos to nemanām.

      Beidzot pulkstenis rāda pusseši. Es paņemu žaketi un somiņu, mēģinādama apvaldīt satraukumu. Es redzēšu Kristjenu!

      – Vai tev šodien paredzēts randiņš? – Džeks jautā, iedams garām manam galdam.

      – Jā. Nē. Ne gluži.

      Viņš paceļ uzaci, acīmredzami ieinteresējies. – Vai ar mīļoto?

      Es piesarkstu. – Nē, tikai draugu. Bijušo mīļoto.

      – Varbūt rīt pēc darba tu būtu ar mieru kaut ko iedzert kopā? Tava pirmā nedēļa bijusi lieliska, Ana. Mums vajadzētu to nosvinēt. – Džeks pasmaida, un viņa sejā uz brīdi pavīd kādas svešādas, nepatīkamas izjūtas, kas iedveš manī nemieru.

      Salicis rokas kabatās, Džeks nevērīgi iziet pa divviru durvīm. Es saraucu pieri, nolūkodamās uz viņa muguru. Vai tiešām būtu prātīgi iedzert kopā ar priekšnieku?

      Es papurinu galvu. Vispirms man jātiek galā ar vakaru Kristjena Greja sabiedrībā. Kā man rīkoties? Es iesteidzos tualetē, lai steidzami pielabotu šo to.

      Nostājusies pie lielā spoguļa, es nesaudzīgi nopētu savu seju. Esmu tikpat bāla kā parasti, un ap pārāk lielajām acīm plešas tumši loki. Es izskatos izdēdējusi un nelaimīga. Žēl, ka neprotu izmantot kosmētiku. Nedaudz uzkrāsojusi skropstas un novilkusi līniju ap acīm, es iekniebju vaigos. Gribu, lai tie kļūst kaut nedaudz sārtāki. Sakārtoju matus, līdz tie skaistās sprogās slīgst pār muguru, un dziļi ievelku elpu. Neko citu es vairs nevaru izdarīt.

      Nemiera pārņemta, es izeju caur vestibilu, uzsmaidīdama un pamādama Klērai pie administratores galdiņa. Manuprāt, mēs varētu sadraudzēties. Džeks sarunājas ar Elizabeti, bet, mani pamanījis, steidzas atvērt man durvis, plati smaidīdams.

      – Lūdzu, Ana, – viņš nomurmina.

      – Pateicos. – Es apjukusi pasmaidu.

      Uz ielas mani jau gaida Teilors. Viņš atver mašīnas aizmugurējās durvis. Es vilcinādamās pametu skatienu uz Džeku. Viņš ir sekojis man un samulsis lūkojas uz lielo Audi.

      Es pagriežos un iekāpju mašīnā, un tur jau sēž viņš – Kristjens Grejs pelēkā uzvalkā bez kaklasaites. Baltā krekla apkaklīte ir atpogāta, un viņa pelēkās acis kvēlo.

      Man izkalst mute. Kristjens izskatās lieliski, bet viņa skatienā jaušamas dusmas. Kāpēc?

      – Kad tu pēdējo reizi ēdi? – viņš skarbi painteresējas, kad Teilors aizver durvis.

      Velns! – Sveiks, Kristjen. Jā, arī man ir patīkami tevi atkal satikt.

      – Man nav noskaņojuma uzklausīt tavas asprātības. Atbildi! – Viņa acīs plaiksnī niknums.

      Esmu sprukās. – Nu… pusdienās apēdu jogurtu. Ak jā, un banānu.

      – Kad bija tava pēdējā normālā ēdienreize? – viņš salti jautā.

      Teilors apsēžas pie stūres, iedarbina dzinēju un izbrauc uz ielas.

      Es paceļu skatienu un ieraugu, ka Džeks man māj, kaut gan nezinu, kā viņš mani redz aiz tumšajiem stikliem. Arī es viņam pamāju pretī.

      – Kas tas tāds? – Kristjens noprasa.

      – Mans priekšnieks. – Es palūkojos uz skaisto vīrieti sev blakus, un viņa lūpas ir sakniebtas, veidojot plānu līniju.

      – Nu? Kad tu pēdējo reizi normāli ēdi?

      – Kristjen, tā tiešām nav tava darīšana, – es nomurminu, juzdamās neparasti drosmīga.

      – Viss, kas saistīts ar tevi, ir mana darīšana. Runā!

      Nav gan! Es aizkaitināta izpūšu elpu un paceļu skatienu augšup, un Kristjens samiedz acis. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem man gribas smieties. Es ļoti pūlos apslāpēt spurdzienu, kas jau burbuļo rīklē. Kristjens manāmi atmaigst, redzot, kā es cenšos saglabāt nopietnību, un viņa skaistajās lūpās parādās smaida atblāzma.

      – Nu? – viņš jau pielaidīgāk vaicā.

      – Pasta alla vongole pagājušajā piektdienā, – es nočukstu.

      Kristjens aizver acis, un viņa sejā uz brīdi parādās niknums, ko pavada nožēla. – Saprotu, – viņš neizteiksmīgi nosaka. – Izskatās, ka tu esi zaudējusi vismaz piecas mārciņas, varbūt pat vairāk. Lūdzu, ēd, Anastasija, – viņš mani norāj.

      Es stingi pētu savus savītos pirkstus, ko turu klēpī. Kāpēc viņš vienmēr liek man justies kā palaidnīgam bērnam?

      Viņš pagriežas pret mani un klausi jautā: – Kā tev klājas?

      Diezgan briesmīgi... Es noriju siekalas. – Ja teiktu, ka labi, es melotu.

      Kristjens spēji ievelk elpu. – Es arī, – viņš nomurmina un satver manu roku. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš piebilst.

      Ak nē. Mēs pieskaramies viens otram.

      – Kristjen, es…

      – Lūdzu, Ana! Mums jāaprunājas.

      Es jūtu asaras riešamies acīs. Nē, nē, tikai ne to. – Kristjen, lūdzu… man nācies tik daudz raudāt… – es nočukstu, cenzdamās savaldīties.

      – Nē, meitenīt, nē. – Viņš parauj manu roku, un jau nākamajā mirklī es attopos uz viņa ceļiem. Kristjens mani apskauj un ieslēpj degunu manos matos. – Es ļoti ilgojos pēc tevis, Anastasija, – viņš izdveš.

      Es grasos atbrīvoties no viņa skāviena, jo prātīgāk būtu turēties tālāk, bet viņa rokas ir apvītas man apkārt. Viņš spiež mani sev klāt, un es nespēju pretoties. Lūk, šī ir vieta, kur es vēlos būt.

      Kristjens skūpsta manus matus, un es atbalstu galvu pret viņa krūtīm. Esmu atgriezusies mājās. Viņš smaržo pēc tīras veļas, mīkstinātāja, ziepēm un mana iemīļotā aromāta – Kristjena. Es brīdi ļauju sev noticēt, ka viss būs labi, un mana saplosītā dvēsele tiek veldzēta.

      Pēc dažām minūtēm Teilors piebrauc pie apmales, kaut gan vēl esam pilsētā.

      – Esam klāt. – Kristjens mani saudzīgi noceļ nost.

      Kā tas saprotams?

      – Uz šīs ēkas jumta ir helikopteru novietne. – Kristjens palūkojas uz minēto ēku, tā izskaidrodams visu.

      Nu, protams! Čārlijs Tango. Teilors СКАЧАТЬ