Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pamāj un viltīgi pavīpsnā.

      – Tas ir šausmīgi.

      – Viņš pienācīgi atriebās, – Kristjens sadrūmis nosaka, iebraukdams savas mājas pazemes garāžā.

      – Kādā veidā?

      Kristjens papurina galvu, it kā atcerējies kaut ko īpaši nepatīkamu, un novieto mašīnu aiz Audi Quatro. – Iesim, Franko drīz būs klāt.

      Kad esam iegājuši liftā, Kristjens palūkojas uz mani. – Vai vēl joprojām dusmojies? – viņš lietišķi painteresējas.

      – Ļoti.

      Viņš pamāj un, noteicis: – Skaidrs, – lūkojas taisni uz priekšu.

      Teilors jau gaida mūs priekšnamā. Kā viņš vienmēr zina, kur esam? Viņš paņem manu čemodānu.

      – Vai Velčs ar tevi sazinājās? – Kristjens jautā.

      – Jā.

      – Un?

      – Viss ir nokārtots.

      – Lieliski. Kā klājas tavai meitai?

      – Labi, kungs, pateicos.

      – Man prieks. Vienos ieradīsies frizieris, Franko De Luka.

      – Stīlas jaunkundze, – Teilors sveicina mani.

      – Labdien, Teilor. Tev ir meita?

      – Jā.

      – Cik viņai gadu?

      – Septiņi.

      Kristjens nepacietīgi vēro mani.

      – Viņa dzīvo pie mātes, – Teilors paskaidro.

      – Ak tā, saprotu.

      Viņš pasmaida. Tas ir kaut kas negaidīts. Teilors ir tēvs? Es sekoju Kristjenam uz dzīvojamo istabu, nupat uzzinātā pārsteigta, un pametu skatienu apkārt. Neesmu šeit viesojusies, kopš mēs šķīrāmies.

      – Vai esi izsalkusi?

      Es papurinu galvu. Kristjens brīdi vēro mani, tomēr nolemj nesākt strīdu.

      – Man šur tur jāpiezvana. Jūties kā mājās.

      – Labi.

      Kristjens ieiet savā kabinetā, un es palieku stāvam milzīgajā mākslas galerijā, ko viņš dēvē par dzīvokli, bet nesaprotu, ko darīt.

      Drēbes! Paķērusi mugursomu, es dodos uz savu guļamistabu un atveru skapja durvis. Tajā vēl joprojām ir visi jaunie tērpi, kam pat nav noņemtas cenu zīmes. Trīs garas vakarkleitas, trīs vienkāršākas kleitas un vēl trīs kleitas ikdienai. Tas viss noteikti maksājis veselu bagātību.

      Es paskatos uz cenu zīmi, kas piestiprināta pie vakarkleitas: divtūkstoš deviņsimt deviņdesmit astoņi dolāri. Jēziņ!

      Man saļogās ceļgali, un es apsēžos uz grīdas.

      Tā neesmu es. Satvērusi galvu rokās, es mēģinu aptvert pēdējo stundu laikā notikušo, bet tas nav viegli. Kāpēc, kāpēc es iemīlēju vīrieti, kurš ir tik nepārprotami jucis? Pievilcīgs, sasodīti seksīgs, bagāts kā Krēzs, bet pilnīgi traks?

      Es izņemu no mugursomas viedtālruni un piezvanu mātei.

      – Ana, mīļā! Mēs sen neesam runājušas. Kā tev klājas, bērns?

      – Nu, tā…

      – Kas noticis? Vai tev neizdevās nokārtot attiecības ar Kristjenu?

      – Uz to nav viegli atbildēt, māt. Viņš ir jucis. Tā ir problēma.

      – Jā, to es zinu. Dažreiz vīriešus nav iespējams izprast. Bobs sāk šaubīties, vai mēs rīkojāmies prātīgi, pārceļoties uz Džordžiju.

      – Tiešām?

      – Jā. Viņš runā par atgriešanos Lasvegasā.

      Tātad arī kādam citam ir problēmas. Es neesmu vienīgā. Durvīs parādās Kristjens. – Lūk, kur esi! Jau nospriedu, ka aizbēgi. – Viņa sejā pavīd atvieglojums.

      Es paceļu roku, norādīdama, ka runāju pa telefonu. – Piedod, mammu, man jāiet. Drīz piezvanīšu vēlreiz.

      – Labi, mīļā. Lai tev labi klājas! Mīlu tevi.

      – Es tevi arī, mammu.

      Beigusi sarunu, es uzlūkoju Kristjenu. Viņš parausta plecus un šķiet savādi nokaunējies.

      – Kāpēc tu slēpies šeit? – viņš jautā.

      – Es neslēpjos. Tikai gremdējos izmisumā.

      – Izmisumā?

      – Par visu šo, Kristjen. – Es norādu uz drēbēm.

      – Vai drīkstu ienākt?

      – Šis ir tavs skapis.

      Viņš sadrūmis apsēžas man pretī, sakrustojis kājas.

      – Tās ir tikai drēbes. Ja tev tās nepatīk, es visu aizsūtīšu atpakaļ uz veikalu.

      – Vai saproti, cik grūti ir ar tevi sadzīvot?

      Kristjens paberzē zodu… rugājiem apaugušo zodu. Man niez pirksti vēlmē viņam pieskarties.

      – Zinu. Es cenšos laboties, – viņš nomurmina.

      – Tu esi kaitinošs.

      – Tu arī, Anastasija.

      – Kāpēc tu tā rīkojies?

      Kristjens iepleš acis un atkal šķiet noraizējies. – Tu zini, kāpēc.

      – Nē, nezinu.

      Viņš izlaiž pirkstus caur matiem. – Tu esi tracinoša sieviete.

      – Kristjen, tu varētu sameklēt sev piemīlīgu, pakļāvīgu bruneti. Kādu, kas pēc pavēles izlekt pa logu tikai painteresētos, kurš logs nepieciešams, ja vien būtu saņēmusi atļauju runāt. Kāpēc tu izvēlējies mani, Kristjen? Es gluži vienkārši nesaprotu.

      Viņš brīdi lūkojas uz mani ar neizdibināmu skatienu.

      – Tu liec man paraudzīties uz pasauli citām acīm, Anastasija. Tevi neinteresē mana nauda. Tu man dāvā… cerību, – viņš klusi nosaka.

      Kristjens atkal ir kļuvis mīklains. – Kādu cerību?

      Viņš СКАЧАТЬ