Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Es uzmanīgi paceļu galvu, negribēdama viņu pamodināt. Miegā Kristjens izskatās jauns un mierpilns, un viņš pieder man.

      Hmmm… Es bikli noglāstu viņa krūtis, vilkdama ar pirkstiem pār tumšajām spalviņām, un viņš nesakustas. Ir grūti tam noticēt. Viņš patiesi pieder man – vēl dažus ļoti svarīgus mirkļus. Es pieliecos un maigi noskūpstu vienu no rētām. Kristjens klusi ievaidas, bet nepamostas, un es pasmaidu, pirms noskūpstu otru. Viņš atver acis.

      – Labrīt. – Es vainīgi uzsmaidu viņam.

      – Labrīt, – Kristjens piesardzīgi atņem sveicienu. – Ko tu dari?

      – Skatos uz tevi. – Es velku pirkstus pār matiņu svēdru, kas stiepjas no nabas lejup. Kristjens satver manu roku, samiedz acis, bet jau pēc brīža atplaukst žilbinošā, mierpilnā smaidā, un mani pārņem atvieglojums. Pieskāriens ir palicis slepenībā.

      Kāpēc tu man neļauj tev pieskarties?

      Kristjens piepeši uzguļas man virsū, iespiezdams mani matracī. Viņš kā brīdinādams satver manas plaukstas un paberzē degunu pret manējo.

      – Izskatās, ka tev padomā kaut kas nerātns, Stīlas jaunkundze, – viņš paziņo, bet turpina smaidīt.

      – Man patīk būt nerātnai, kad esmu kopā ar tevi.

      – Vai tiešām? – Kristjens jautā un viegli noskūpsta mani uz lūpām. – Seksu vai brokastis? – viņš jautā, uzjautrināti vērodams mani. Piebriedušais loceklis spiežas man pie vēdera, un es paceļu gurnus tam pretī.

      – Lieliska izvēle, – Kristjens nomurmina un sāk skūpstīt manas krūtis.

      Es stāvu pie kumodes un lūkojos spogulī, mēģinādama kaut nedaudz sakārtot matus. Tomēr tie ir pārāk gari, lai pakļautos maniem centieniem. Man kājās ir džinsi un mugurā sporta krekls, bet man aiz muguras ģērbjas Kristjens, nupat iznācis no dušas. Es alkaini nopētu viņa augumu.

      – Cik bieži tu sporto? – es painteresējos.

      – Katru dienu, izņemot nedēļas nogales, – Kristjens atbild, aizpogādams bikses.

      – Kādā veidā?

      – Skrienu, cilāju svarus, nodarbojos ar kikboksu. – Viņš parausta plecus.

      – Kikboksu?

      – Jā, man ir personiskais treneris, bijušais olimpisko spēļu dalībnieks. Viņš mani apmāca. Viņa vārds ir Klods. Ļoti labs. Tev viņš patiktu.

      Es pagriežos un skatos, kā Kristjens aizpogā balto kreklu.

      – Kādā ziņā patiktu?

      – Kā treneris.

      – Kādēļ man vajadzīgs personiskais treneris? Par manu fizisko sagatavotību parūpēsies tu.

      Kristjens pienāk klāt un apskauj mani, lūkodamies uz manu atspulgu.

      – Tev jābūt stiprai, mazā, lai izpildītu visu, ko esmu iecerējis. Man vajag, lai esi izturīga.

      Es nosarkstu, atcerējusies rotaļu istabu. Jā… sarkanais moku kambaris ir nogurdinošs. Vai viņš ļaus man atgriezties? Vai es to vispār vēlos?

      Protams! sašutusi iesaucas dieviete.

      Es lūkojos neizdibināmajās, pelēkajās acīs.

      – Tu zini, ka vēlies, – Kristjens tik tikko dzirdami nosaka. Es pietvīkstu, un prātā nelūgta iezogas greizsirdības pilna doma, ka Leila droši vien varēja izpildīt visu nepieciešamo. Kristjens sarauc pieri, redzot, ka es sakniebju lūpas.

      – Kas tevi nomāc? – viņš raižpilni painteresējas.

      – Nekas. – Es papurinu galvu. – Labi, es piekrītu tikties ar Klodu.

      – Vai tiešām? – Kristjena sejā atplaukt izbrīns un sajūsma, un es nespēju apvaldīt smaidu. Viņš izskatās kā laimējis loterijā, kaut gan Kristjens droši vien pat neiegādātos biļeti, jo tā viņam nav vajadzīga.

      – Labi jau, labi! Ja tevi tas iepriecinās, – es nosaku, tēlodama neapmierinātību.

      Viņš apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz vaiga. – Tev nav ne jausmas, kādu prieku tas man sagādās, – viņš nočukst. – Ko tu šodien vēlies darīt? – Viņš viegli pakodī mana kakla ādu, un man pār augumu pārskrien saldas tirpas.

      – Es gribētu apgriezt matus, un vēl, hmm… man vajadzētu aiznest čeku uz banku un nopirkt mašīnu.

      – Ak tā! – Kristjens nosaka un iekož lūpā. Iebāzis roku džinsu kabatā, viņš izvelk mana mazā Audi atslēgu.

      – Mašīna ir šeit, – viņš klusi atzīstas, nedroši vērodams mani.

      – Ko tas nozīmē? – Manā balsī ieskanas dusmas. Velns! Es tiešām esmu nikna. Kā viņš uzdrošinājās?

      – Teilors vakar atveda mašīnu šurp.

      Es atveru muti, aizveru to un vēl divas reizes atkārtoju šīs darbības, bet esmu zaudējusi valodu. Kristjens man atdod mašīnu. Jēziņ! Kāpēc es to nenojautu? Nu labi, šajā spēlē var piedalīties divi. Es izvelku no aizmugurējās džinsu kabatas aploksni ar Kristjena rakstīto čeku.

      – Lūk, tas pieder tev.

      Kristjens jautājoši uzlūko mani, bet, uzmetis skatienu aploksnei, paceļ abas rokas un atkāpjas.

      – Nē. Tā ir tava nauda.

      – Nav gan. Es gribu nopirkt tavu mašīnu.

      Kristjena sejas izteiksme spēji mainās. Tajā uzplaiksnī neapvaldīts niknums.

      – Nē, Anastasija. Tava nauda, tava mašīna, – viņš noskalda.

      – Nē, Kristjen. Mana nauda, tava mašīna. Es to nopirkšu no tevis.

      – Es tev pasniedzu mašīnu kā dāvanu izlaidumā.

      – Piemērota dāvana izlaidumā būtu pildspalva. Tu man iedevi mašīnu.

      – Vai tiešām vēlies strīdēties?

      – Nē.

      – Ļoti labi. Lūk, atslēgas. – Viņš noliek tās uz kumodes.

      – Ne jau tādā ziņā!

      – Pārrunas beigušās, Anastasija. Nekaitini mani.

      Es brīdi sašutusi lūkojos uz Kristjenu, līdz mani piepeši pārņem iedvesma. Paķērusi aploksni, es to saplēšu un iemetu gabaliņus papīrgrozā. Sajūta ir lieliska.

      Kristjens salti uzlūko mani, un es jūtu, ka esmu iekurinājusi СКАЧАТЬ