.
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу - страница 14
Grey Enterprises Holding, Inc.
Velns, man nebija ne jausmas! Kā viņš to zina? Es saraucu pieri un steidzīgi pārlasu vēstules, ar kurām apmainījāmies, vienlaikus tās izdzēsdama.
Tieši pussešos Džeks pienāk pie mana galda. Piektdienās mums ļauts ģērbties brīvi, tāpēc viņam kājās ir džinsi un mugurā – melns krekls.
– Vai iedzersim, Ana? Mēs parasti ejam uz bāru otrpus ielai.
– Mēs? – es cerīgi iejautājos.
– Jā, vairums no mums… vai nāksi?
Kāda nesaprotama iemesla dēļ, par ko es nevēlos daudz domāt, šī ziņa liek man atvieglotai nopūsties.
– Labprāt. Kāds ir bāra nosaukums?
– “Piecdesmit.”
– Tu joko?
Džeks uzmet man savādu skatienu. – Nē. Vai tas tev kaut ko nozīmē?
– Nē, atvaino. Es jums drīz pievienošos.
– Ko gribēsi dzert?
– Alu, lūdzu.
– Labi.
Es aizeju uz vannasistabu un nosūtu Kristjenam vēstuli, izmantodama viedtālruni.
No: Anastasija Stīla
Temats: Tava īstā vieta
Datums: 10.06.2011. 17:36
Kam: Kristjens Grejs
Mēs iesim uz bāru “Piecdesmit”.
Man šķiet, humora aka, ko slēpj šis nosaukums, ir neizsmeļama.
Nepacietīgi gaidīšu Tevi bārā, Grej.
Ana (skūpstu)
No: Kristjens Grejs
Temats: Briesmas
Datums: 10.06.2011. 17:38
Kam: Anastasija Stīla
Smeļot no akas, ir jāuzmanās. Tā ir bīstama nodarbe.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
No: Anastasija Stīla
Temats: Briesmas?
Datums: 10.06.2011. 17:40
Kam: Kristjens Grejs
Ko Tu vēlies pateikt?
No: Kristjens Grejs
Temats: Neko īpašu…
Datums: 10.06.2011. 17:42
Kam: Anastasija Stīla
Tikai izsaku viedokli, Stīlas jaunkundze.
Drīz tiksimies.
Uz drīzu redzi, mazā.
Kristjens Grejs,
Grey Enterprises Holding, Inc.
Es ielūkojos spogulī. Pagājusi tikai viena diena, un viss ir mainījies. Mani vaigi ir sārtāki, un acis mirdz. Tas ir Kristjena Greja efekts. Neliela vārdu pārmaiņa e–pastā atstāj brīnumainu iespaidu. Es uzsmaidu savam atspulgam un sakārtoju gaiši zilo kreklu, ko man reiz nopirka Teilors. Šodien esmu ietērpusies savos iecienītajos džinsos. Sievietes birojā pārsvarā nēsā džinsus vai plīvojošus svārkus. Nāksies tādus nopirkt. Varbūt es to izdarīšu šajā nedēļas nogalē un noguldīšu bankā Kristjena doto naudu par manu vabolīti Vandu.
Kad izeju no ēkas, kāds sauc manu vārdu.
– Stīlas jaunkundze?
Es pagriežos, un man piesardzīgi tuvojas jauna, ļoti bāla sieviete. Viņa izskatās pēc rēga – viņas sejā nav ne piles asiņu, un acis ir savādi tukšas.
– Anastasija Stīla? – viņa atkārto, bet viņas vaibsti nekustas.
– Jā.
Sieviete apstājas un lūkojas uz mani, stāvēdama uz ietves trīs pēdu attālumā, un es apjukusi raugos viņai pretī. Kas viņa ir? Ko viņa vēlas?
– Vai varu jums kaut kā palīdzēt? – es jautāju. Kā viņa zina manu vārdu?
– Nē… es tikai gribēju tevi redzēt. – Sievietes balss ir dīvaini klusa. Viņai ir tikpat tumši mati kā man, un tie uzkrītoši kontrastē ar gaišo ādu. Acis ir viskija krāsā, bet pilnīgi tukšas. Tajās nav nekādu dzīvīguma pazīmju. Skaistā seja ir bāla, un tajā redzamas skumjas.
– Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, – es ieminos, cenzdamās atvairīt nepatīkamās nojausmas. Kad nopētu sievieti ilgāk, es redzu, ka viņa ir izspūrusi un nekopta. Drēbes ir divus izmērus par lielu, arī dārgais, plānais mētelis.
Viņa iesmejas, bet tā ir savāda, nepatīkama skaņa, kas pastiprina manu nemieru.
– Kas tevī ir tāds, kā pietrūkst man? – viņa žēli jautā.
Nemiers kļūst par bailēm. – Atvainojiet, kas jūs esat?
– Es? Manis nav. – Sieviete paceļ roku un izvelk pirkstus caur garajiem matiem, kas sniedzas līdz pleciem, un mēteļa piedurkne paraujas augšup, atklājot skatienam netīru apsēju ap rokas locītavu.
Žēlīgā debess!
– Ardievu, Anastasija Stīla! – Viņa pagriežas un dodas prom, bet es palieku stāvam kā sastingusi. Sieviete nozūd skatienam, iejukdama darbinieku pūlī, kas pamet savus dažādos birojus.
Ko tas nozīmēja?
Es apjukusi šķērsoju ielu, mēģinādama aptvert nupat notikušo, bet zemapziņa tikmēr paceļ savu atbaidošo galvu un nošņāc: Viņa ir kaut kā saistīta ar Kristjenu.
“Piecdesmit” ir plašs, bezpersonisks bārs ar beisbola karodziņiem un plakātiem pie sienām. Džeks sēž pie letes kopā ar Elizabeti, otru redaktori Kortniju, diviem finanšu nodaļas darbiniekiem un administratori Klēru. Viņas ausis rotā ierastie sudraba riņķi.
– Ana! – Džeks mani sveicina, pasniegdams alus pudeli.
– Priekā… paldies, – es nomurminu, vēl neattapusies pēc tikšanās ar rēgaino meiteni.
– Priekā! – Mēs saskandinām, un Džeks turpina sarunu ar Elizabeti. Klēra man draudzīgi uzsmaida.
– Kā aizritēja tava pirmā nedēļa? – viņa jautā.
– Pateicos, СКАЧАТЬ