Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tikai sekundes simtdaļas laikā. Tāpēc es mulstu, un tu neļauj, lai tev pieskaros, bet man ļoti gribas tev izrādīt, cik ļoti tevi mīlu.

      Kristjens samirkšķina acis tumsā, un man šķiet, ka tajās pavīd piesardzība, bet es vairs nespēju viņam pretoties. Atsprādzējusi siksnu, es apsēžos Kristjenam uz ceļiem, pārsteigdama viņu nesagatavotu, un satveru viņa seju abās plaukstās.

      – Es tevi mīlu, Kristjen Grej. Un tu esi gatavs tik krasi mainīt savu dzīvi manis dēļ. Tieši es neesmu tevi pelnījusi, un man ļoti žēl, ka nevaru izpildīt tavas vēlmes. Varbūt vēlāk… es nezinu… tomēr jā, es pieņemu tavu piedāvājumu. Kur jāparakstās?

      Viņš apvij rokas man apkārt un ierauj mani ciešās skavās.

      – Ana… – viņš nočukst, ieslēpdams degunu manos matos.

      Mēs sēžam, piekļāvušies viens otram, un klausāmies maigo klaviermūziku, kas atspoguļo mašīnā valdošās izjūtas – rāmu, veldzējošu mieru pēc vētras. Es iekārtojos dziļāk viņa skavās un atbalstu galvu pret Kristjena kakla izliekumu. Viņš maigi glāsta manu muguru.

      – Pieskārieni man ir stingrais ierobežojums, Ana, – viņš nočukst.

      – Zinu. Tikai vēlos saprast, kāpēc.

      Brīdi klusējis, Kristjens nopūšas un tik tikko dzirdami saka: – Man bija drausmīga bērnība. Viens no suteneriem… – Viņa balss aizlūst un viss augums saspringst, jo viņš atceras kaut ko vārdos neizsakāmu. – Tas iespiedies manā atmiņā, – viņš nodrebējis čukst.

      Es jūtu sirdi sažņaudzamies un gara acīm redzu apdeguma rētas, kas bojā viņa ādu. Nabaga Kristjens! Es apskauju viņu ciešāk.

      – Vai tava māte bija vardarbīga? – Ir grūti runāt, jo asaras mani smacē.

      – Ne gluži. Viņa atstāja mani novārtā. Neaizsargāja no sava sutenera. – Kristjens nicīgi pavīpsnā. – Ja nemaldos, es centos rūpēties par viņu. Beigu beigās, kad viņa izdarīja pašnāvību, aizritēja četras dienas, līdz kāds sacēla trauksmi un mūs atrada… To es atceros.

      Man neizdodas apvaldīt šausmu pilnu vaidu. Žēlīgā debess! Es jūtu nelabumu kāpjam kaklā.

      – Tas ir stāsts par dēmoniem, – es nočukstu.

      – Ne mazāk kā piecdesmit, – viņš piekrīt.

      Es piespiežu lūpas Kristjenam pie kakla, meklēdama un sniegdama mierinājumu, kamēr iztēlojos mazu, netīru zēnu ar pelēkām acīm, vientuļu un izbiedētu pie savas mātes līķa.

      Ak, Kristjen. Es ieelpoju viņa aromātu. Viņš smaržo debešķīgi, labāk par visu citu. Viņš apskauj mani ciešāk un noskūpsta uz galvvidus, un es atdusos viņa rokās, kamēr Teilors ved mūs pretī naktij.

      Kad es pamostos, mēs jau esam Sietlā.

      – Labrīt, – Kristjens klusi nosaka.

      – Piedod, – es nomurminu un pieceļos, miegaini izstaipīdamās. Vēl joprojām esmu Kristjena skavās un sēžu viņam uz ceļiem.

      – Es labprāt pavadītu mūžību, vērojot tevi guļam, Ana.

      – Vai es kaut ko teicu?

      – Nē. Mēs gandrīz esam sasnieguši tavu dzīvokli.

      – Vai tad nedosimies uz tavējo?

      – Nē.

      Es izslejos un uzlūkoju viņu. – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka tev rīt jāiet uz darbu.

      – Ak tā! – Es uzmetu lūpu.

      – Vai tev bija padomā kaut kas cits?

      Es neveikli pagrozos viņam uz ceļiem. – Varbūt.

      Kristjens iesmejas. – Anastasija, es tev nepieskaršos, līdz nelūgsi man to.

      – Kā? – es sašutusi noprasu.

      – Tev jāiemācās sarunāties ar mani. Nākamajā reizē, kad mīlēsimies, tev nāksies man skaidri pateikt, ko tu vēlies, un aprakstīt visus sīkumus.

      – Ak tā. – Viņš noceļ mani sev blakus, un Teilors piebrauc pie mana dzīvokļa. Kristjens izkāpj un atver man mašīnas durvis.

      – Es gribu tev kaut ko iedot. – Viņš pieiet pie bagāžnieka, atver to un izceļ lielu kasti, iesaiņotu kā dāvanu. Kas tas varētu būt?

      – Atver to, kad būsi dzīvoklī.

      – Tu mani nepavadīsi?

      – Nē, Anastasija.

      – Kad mēs tiksimies.

      – Rīt.

      – Mans priekšnieks vēlas, lai rīt eju ar viņu iedzert.

      Kristjena sejas izteiksme kļūst skarba. – Vai tiešām? – Viņa balsī ieskanas draudi.

      – Nosvinēt manu pirmo nedēļu darbā, – es steidzīgi piebilstu.

      – Kur?

      – Vēl nezinu.

      – Es varētu atbraukt tev pakaļ.

      – Labi… es tev nosūtīšu ziņu.

      – Lieliski.

      Viņš pavada mani līdz mājas durvīm un gaida, kamēr sameklēju somiņā atslēgas. Kad esmu atvērusi durvis, Kristjens pieliecas un satver manu zodu, panākdams, ka es atliecu galvu atpakaļ. Viņa lūpas brīdi kavējas virs manējām, un, aizvēris acis, viņš bārsta skūpstus no acs stūrīša līdz lūpu kaktiņam.

      Es klusi ievaidos, juzdama, kā pamirstu.

      – Līdz rītdienai, – viņš izdveš.

      – Arlabunakti, Kristjen. – Pat es dzirdu ilgas savā balsī.

      Viņš pasmaida.

      – Ej vien iekšā, – viņš nosaka, un es izeju caur priekšnamu, nesdama savu noslēpumaino dāvanu.

      – Uz redzi, mazā! – Kristjens uzsauc, pagriežas un atsperīgiem soļiem dodas uz mašīnas pusi.

      Dzīvoklī es atveru kasti un ieraugu savu MacBook Pro datoru, BlackBerry viedtālruni un vēl vienu stūrainu iepakojumu. Kas tas varētu būt? Es attinu sudraboto papīru, un zem tā slēpjas melns, plāns ādas futrālis.

      To atvērusi, es brīdi lūkojos uz iPod ierīci. Velns parāvis! Uz ekrāna nolikta balta kartīte ar ziņu Kristjena rokrakstā:

      Anastasija, šī ir dāvana Tev.

      Es СКАЧАТЬ