Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

      PATEICĪBAS

      Esmu daudz parādā Sārai, Kejai un Džeidai. Paldies par visu, ko manā labā darījāt.

      Milzīgs paldies arī Ketlīnai un Kristijai, kas uzradās īstajā mirklī un palīdzēja atrisināt problēmu.

      Pateicos Nīlam, savam vīram, mīļotajam un labākajam draugam (parasti).

      Skaļu atzinību pelnījušas arī brīnišķīgās, lieliskās sievietes visā pasaulē, ar kurām esmu iepazinusies, kopš sāku šo projektu, un kuras tagad uzskatu par savām draudzenēm: Eila, Aleksa, Eimija, Andrea, Endžela, Asukena, Bebsa, Bī, Belinda, Betsija, Brendija, Brita, Kerolaina, Ketrīna, Dona, Gvena, Hanna, Dženeta, Džena, Dženna, Džila, Ketija, Keitija, Kellī, Kellija, Liza, Mendija, Mārgarita, Natālija, Nikola, Nora, Olga, Pema, Polīna, Reina, Reizija, Radžka, Riāna, Ruta, Stefa, Sūzija, Taša, Teilore un Una. Pateicos arī talantīgajām, asprātīgajām un sirsnīgajām sievietēm (un vīriešiem), kurus sastapu internetā. Jūs paši zināt, kas esat.

      Pateicos Morganai un Dženai par visu, kas saistīts ar “Hītmenu”.

      Un visbeidzot pateicos savai redaktorei Džanīnai. Tu esi lieliska. Tas arī viss.

      PROLOGS

      Viņš ir atgriezies. Mammai atkal ir slikti, vai arī viņa iemigusi.

      Es paslēpjos un saritinos mazā kamoliņā zem virtuves galda. Skatīdamies caur pirkstiem, es redzu mammu. Viņa apgūlusies uz dīvāna un nolaidusi roku līdz lipīgajam, zaļajam paklājam, un viņam kājās ir lielie zābaki ar spīdīgajiem rotājumiem. Viņš nostājies mammai blakus un kliedz.

      Viņš sit mammai ar siksnu. Celies! Celies! Stulbā kuce! Stulbā kuce! Stulbā kuce!

      Mamma klusi iešņukstas. Izbeidz. Lūdzu, izbeidz. Mamma nekliedz. Mamma saritinās un kļūst sīka.

      Es esmu iebāzis pirkstus ausīs un aizveru acis. Skaņas izgaist.

      Viņš pagriežas, un es redzu viņa zābakus virzāmies uz virtuves pusi. Viņam rokā vēl joprojām ir siksna. Viņš meklē mani.

      Viņš pietupjas un atiež zobus smaidā. Viņš nelāgi ož – pēc cigaretēm un spirta. Re, kur esi, sīkais draņķi!

      Viņu pamodina asinis stindzinošas gaudas. Jēzus! Viņš mirkst sviedros, un sirds strauji pukst. Kas, pie velna…? Viņš pielec gultā sēdus un ieslēpj galvu rokās. Sasodīts. Sapņi atgriezušies. To skaņu izdevu es. Viņš dziļi ievelk elpu, pūlēdamies padzīt no prāta un nāsīm lēta burbona un vecu Camel cigarešu smārdu.

      1. NODAĻA

      Esmu pārcietusi trešo dienu pēc Kristjena pamešanas un pirmo dienu darbā. Tas sniedza nepieciešamo iespēju padomāt par kaut ko citu. Laiks aizlidojis vēja spārniem, man iepazīstot jaunus cilvēkus, gaidāmos darbus un Džeku Haidu. Viņš uzsmaida man, zilajām acīm iespīdoties, un atbalstās pret galdu.

      – Teicami pastrādāts, Ana. Manuprāt, mēs veidosim lielisku komandu.

      Neticami, bet man izdodas savilkt lūpas smaidam līdzīgā grimasē.

      – Došos mājup, ja neiebilsti, – es nomurminu.

      – Protams, ir jau pusseši. Tiksimies rīt.

      – Arlabunakti, Džek.

      – Arlabunakti, Ana.

      Es paņemu somu, uzmetu plecos žaketi un izeju pa durvīm. Nokļuvusi vēsajā Sietlas pēcpusdienas gaisā, es dziļi ievelku elpu, bet nespēju piepildīt tukšumu savās krūtīs, tukšumu, kas izveidojās sestdienas rītā un smeldzīgi atgādina man zaudēto. Es virzos uz autobusa pieturas pusi, noliekusi galvu, un prātoju par dzīvi bez savas iemīļotās Volkswagen vabolītes… un Audi.

      Šīs domas nekavējoties tiek padzītas. Nē. Tikai nedomāt par viņu. Protams, es varu atļauties nopirkt mašīnu – labu un jaunu. Man šķiet, ka viņš samaksājis par iepriekšējo automobili pārāk dāsni, un šī iespēja atstāj nelāgu garšu man mutē, tomēr es to atvairu un cenšos panākt, lai prāts būtu tukšs un stings. Es negribu domāt par viņu. Negribu atkal raudāt, it īpaši uz ielas.

      Dzīvoklī valda klusums. Man pietrūkst Keitas, un es iztēlojos viņu guļam pludmalē kaut kur Barbadosā ar vēsu kokteili rokā. Es ieslēdzu platekrāna televizoru, lai skaņa aizpildītu tukšumu un radītu kaut mānīgu iespaidu par sabiedrību, bet neklausos un neskatos tajā. Manos spēkos ir vienīgi apsēsties un stingi lūkoties uz ķieģeļu sienu. Es nejūtu neko, tikai sāpes. Cik ilgi tas turpināsies?

      Atskan ārdurvju zvans, izraujot mani no skumjām, un es jūtu sirdi sažņaudzamies. Kas gan tur varētu būt? Es nospiežu skaļruņa pogu.

      – Sūtījums Stīlas jaunkundzei, – atskan garlaikota vīrieša balss, un mani pārņem vilšanās. Es gurdeni nokāpju lejā, un tur mani gaida jauneklis, kurš trokšņaini viļā pa muti košļājamo gumiju. Viņš ir atspiedies pret durvīm un rokās tur kartona kasti. Parakstījusies par tās saņemšanu, es uznesu kasti augšā. Tā ir liela un pārsteidzoši viegla. Pacēlusi vāku, es ieraugu divus dučus garu, baltu rožu, kam pievienota kartīte.

      Es izbrīnīta lūkojos uz apdrukāto kartīti, juzdama, ka tukšums sirdī izplešas. Šo droši vien atsūtījusi sekretāre. Kristjenam ar to noteikti bijusi pavisam neliela saistība. Ir pārāk sāpīgi par to domāt. Es nopētu rozes – tās ir ļoti skaistas, un es nespēju tās izsviest miskastē, tāpēc apzinīgi dodos uz virtuvi meklēt vāzi.

      Manā dzīvē izveidojas savdabīgs ritms: mošanās, darbs, raudāšana, miegs… vai centieni iemigt. Pat sapņos es nevaru aizbēgt no viņa. Pelēkas, kvēlas acis, izmisuma pilns skatiens, košie vara krāsas mati – tas viss mani vajā. Un mūzika… es vairs nespēju klausīties nekādu mūziku un rūpīgi vairos no tās. Pat reklāmu meldiņi liek man nodrebināties.

      Neesmu runājusi ne ar vienu, pat ar māti un Reju nē. Šobrīd man trūkst spēka nenozīmīgām pļāpām. Nē, es neko nevēlos. Esmu kļuvusi par vientuļu salu. Izpostītu, kara plosītu zemi, kurā nekas neaug un apvārsni aizsedz mākoņi. Jā, tā esmu es. Darbā es spēju sarunāties ar citiem cilvēkiem par kaut ko nenozīmīgu, bet neko vairāk šobrīd neprotu. Ja runāšu ar māti, es noteikti salūzīšu vēlreiz – un manī vairs nav palicis nekā, ko lauzt.

      Man ir grūti piespiest sevi ēst. Trešdien es pamanos iztukšot jogurta trauciņu, un tas ir pirmais, ko esmu apēdusi kopš piektdienas. Es pārtieku no kafijas ar pienu, kas man pēdējā laikā iegaršojusies, un diētiskās kolas. Kofeīns palīdz nesabrukt, tomēr arī padara mani nervozu.

      Džeks sācis kavēties pie mana galda, kaitinādams mani ar personiskiem jautājumiem. Kas viņam vajadzīgs? Es esmu pieklājīga, bet cenšos turēt viņu izstieptas rokas attālumā.

      Sākusi šķirot Džeka vēstules, es priecājos par vienmuļo darbu, kas ļauj man nedomāt ne par ko citu. Atskan signāls, kas vēsta par jaunas ziņas saņemšanu e-pastā, un es atveru programmu.

СКАЧАТЬ