Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ cepure šķita atņemam daļu košuma viņas brūnajiem matiem. Cirtas slīga līdz pleciem, ieskaujot diezgan glītu seju. Tomēr viss šai sievietei apkārt – sākot no greznā staļļa un beidzot ar vīru pie sāniem – viņu nomāca un pārspēja.

      Hercogiene ieslēpa cimdoto roku Bakingema elkoņa izliekumā un pamāja. – Tu esi Džona Hadsona dēls. Tava tēva suņi dāvājuši manam vīram stundām ilgu izklaidi. Es esmu pateicīga par visu, kas ļauj Viņa Gaišībai atpūsties no valsts sarežģījumu nastas. – Viņa palūkojās uz Bakingemu, sejā jaušoties neslēptai mīlestībai. Es atcerējos maskēto sievieti hercoga kabinetā, viņas viltīgo smaidu, vaigu bedrītes, plaukstu, kas pieskārusies šīs sievietes vīram.

      – Redzi, Džefrij, mana sieva vairāk domā par manu laimi nekā savējo. – Bakingems papliķēja hercogienei pa roku un nopētīja mani. – Zirgupuisis nav tev kaitējis, Džefrij. Uz sejas nebūs zilumu.

      Tas nebija jautājums; hercogs izturējās tik pašpārliecināti, it kā varētu pavēlēt brūcēm pazust. Turpretī es jutos kā ar vāli dabūjis, bet šos zilumus paslēps drēbes. To nodomājis, es atliecu plecus. – Viss ir labi, Jūsu Gaišība.

      – Attiecībā uz tavu izskatu? Jā. Savukārt par tavu uzvedību es neesmu tik pārliecināts. Parīt mēs dosimies uz Londonu. Es iztērēju daudz naudas, lai pienācīgi iepazīstinātu tevi ar galmu, un sāku bažīties, ka esmu velti izšķiedis līdzekļus. Tu nemācies tik cītīgi, kā biju cerējis. Neveiksmes gadījumā tev būtu grūti man atmaksāt. Tu nevari atļauties pat vienu kausu! Karalisko dzīru izmaksas sniedzas tālu pāri tavas iztēles robežām.

      – Viņš nespēs mācīties, ja turpināsiet viņu biedēt, – hercogiene norāja vīru.

      – Vai tu uzskati, ka es tevi biedēju, Džefrij? Vai arī runāju nopietni?

      – Mazliet no abiem.

      – Tieši tā. Es atšķirībā no savas sievas nepiedzimu bagāts. Māte ļoti pūlējās, lai pēc mana tēva nāves es saņemtu džentlmeņa izglītību. Es veltīju savām mācībām visu, kas vien man bija. Tev jārīkojas tāpat. Lūk, ko es sasniedzu! Es ieguvu hercoga titulu, ko reiz saņēma tikai karaliskās izcelsmes prinči. Es pārvaldu lielus zemes īpašumus, un man ir labākā sieva Anglijā. – Viņš veltīja hercogienei tādu pašu skatienu, kādu miesnieki uzmet lieliskam gaļas gabalam. Man bija žēl Bakingema Keitas, kuras vīrs ir daudz pievilcīgāks par viņu pašu. “Bagātība jebkuru sievieti padara skaistu godkāra vīrieša acīs,” man ausīs atskanēja burvja meitas vārdi.

      Bakingems aizveda savu sievu, un es prātoju, vai kāda sieviete mani mīlēs tikpat pašaizliedzīgi. Es biju vērojis Džonu dejojam svētkos ar meitenēm, kuru krūtis vilnīja zem kleitas. Toreiz es sapņoju, kā reiz tās saņemšu plaukstās. Bet Džons bija spēcīgs un garš. Meitenes uz viņu skatījās tā, kā nekad neskatīsies uz mani.

      Man bija tikai dīvainais augums un seja, ko daži dēvēja par eņģeliski skaistu. Es nospriedu, ka jāizmanto savas priekšrocības tāpat, kā to darījis hercogs.

      Kad vakarā es atgriezos kalpotāju istabā, uz manas ādas jau rēgojās vairāki zilumi. Klemijs uzstāja, lai paņemu viņa mātes atsūtīto ziedi. – Staipīt smagas ēdiena paplātes pa lielo zāli nav viegli. Pārējie puiši padarīja visu vēl grūtāku, zobodamies par šīm neglītajām plēksnēm uz mana zoda. Pirmajā mēnesī man tā sāpēja muskuļi, ka es raudāju brīžos, kad mani neviens neredzēja. Tagad, ja Viņa Gaišībai vajadzīgs virtuves pāžs kādai smalkai sanāksmei, pārzinis aicina tikai mani, Klemiju Votsonu. Nezinu, kas būtu noticis bez šī mātes līdzekļa. – Viņš sniedza man māla podiņu. Es ieberzēju ādā smakojošo ziedi un cerēju, ka viņš mani liks mierā, tomēr Klemijs turpināja stāstīt par visiem brīnumiem, ko redzēsim pilsētā. – Nekur citur nerīko tik labas izrādes. Vienalga, vai teātros vai Tauera menažērijā, Sautvarkas lāču bedrēs vai zirgu sacīkstēs pie Svētā Džeimsa parka.

      Piepeši Klemijs sadrūma. Varbūt viņš domāja, ka Londonā būs pārāk bīstami draudzēties ar kādu, kas iedēvēts par “sātana izdzimumu”. Labestība, ko viņš man veltīja mana aizbildņa namā, jau bija izraisījusi baumas pārējo kalpotāju vidū.

      – Man nebūs laika šādām pastaigām, – es sacīju, savas nožēlas pārsteigts. – Turklāt tu manis dēļ jau esi saņēmis pietiekami daudz nosodījuma.

      Klemijs šķita sapurināmies. – Es nedomāju par tiem māņticīgajiem nelgām. Kad pieminēju Svētā Džeimsa parku, uzpeldēja atmiņas, ko es labprātāk aizmirstu.

      Ja manā vietā būtu Semjuels, viņš klusētu, lai neuzplēstu brūci. Džons sāktu runāt par kaut ko citu. Es vilcinājos, apzinādamies, ka mana vieta Bakingema kalpībā ir atkarīga no karalienes sāpīgo noslēpumu izvilināšanas. Varbūt vajadzētu to izmēģināt.

      – Man stāstīja, ka Londonā briesmas uzglūn uz katra stūra. Tava sejas izteiksme brīdī, kad runāji par atmiņām, mani izbiedēja vairāk nekā jebkad. – Klemijs piesarka, bet zvīņainā āda uz zoda bija balta. – Protams, es nevēlos, lai stāsti kaut ko nepatīkamu, – es mierinādams piebildu. – Tikai žēl, ka man ir tik spilgta iztēle.

      – Nav nekā slikta, ja tu atbalsti draugu, – Klemijs sacīja. – Un es galu galā nekur nepiedalījos, tikai redzēju kaut ko tādu, ko labprāt izmestu no galvas. – Mani vienlaikus pārņēma uzvaras prieks un kauns.

      – Nupat biju beidzis apkalpot kuģu kapteiņus, ko Vēra kungs atveda pie Viņa Gaišības. Mans vectēvs kuģoja kopā ar Roliju, un kapteiņi aizrautīgi klausījās stāstos, ko viņš man atstāja mantojumā. Vērs bija tik apmierināts ar manu darbu, ka piešķīra atlikušo dienas daļu brīvu. Es satiku senu draugu netālu no Svētā Džeimsa parka, un viņš aizveda mani pie Taibērnas koka, kur sodīja ar nāvi divus jezuītu spiegus. Man laikam nevajadzēja tā brīnīties par cietumnieku mieru, kad bende iedūra nazi viņiem vēderā. Pāvesta pakalpiņus apmāca cilvēki, kas vēlas ieviest Anglijā inkvizīciju. Mans draugs uzgavilēja kopā ar pārējiem, dusmojās par jezuītu sazvērestībām ar citiem katoļiem, kas vēlas izpildīt Gaja Foksa plānu un uzspridzināt parlamentu līdz ar karali. Viņš teica, ka uzticamiem angļiem jāatvaira šādas ļaundarības. Priesteri saņēma pelnītu sodu, bet man tomēr nepatika to vērot. Es zaudēju savaldību un lūdzos, lai bende viņus piebeidz ātri.

      – Ir saprotams, ka tu nevēlēji citam cilvēkam ilgas ciešanas.

      – Tu nezini, cik bīstami pilsētā ir izrādīt līdzjūtību jezuītiem. Tur ir daudz puritāņu. Pūlis saniknojās uz mani, jo es gribēju laupīt viņiem izklaidi. Viņiem nepatīk, ja kāds atgādina par romiešu ticību.

      Es nespēju saprast, kāpēc tik daudzi katoļi dedzīgi cenšas to izdarīt. Kāpēc nerīkoties saprātīgi kā mana ģimene? Mēs līdzīgi vairākumam laucinieku devām priekšroku senajai ticībai, bet paklausījām likumam un katru svētdienu sasēdāmies anglikāņu baznīcas solā. Pat Semjuels, vienīgais patiesi ticīgais starp mums, neuzskatīja par grēku piedalīties anglikāņu dievkalpojumā, ja vien sirdī glabā uzticību īstenajai ticībai.

      – Tikai muļķis tic, ka nesaprašanās par sakramentiem ir nabadzības, ieslodzījuma vai šo priesteru ciestās nāves vērta, – es noteicu.

      – Es vēl joprojām murgos redzu, kā jezuīti norij savus mēmos kliedzienus. – Klemijs nodrebinājās. – Tu, СКАЧАТЬ