Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

      – Neveiklais bērns! – sieviete mani norāja, kad piecēlos, un piepeši pārsteigta iepleta acis. – Nē… tas nav bērns! Bakingem, kas šī par burvestību?

      Manī pamodās šausmas. Jau kopš agras bērnības es biju uzsūcis mātes bažas, ka mani kāds uzskatīs par sātana atvasi un sadedzinās mūs visus sārtā tāpat kā divas raganas, kam piedēvēja Ratlenda dēlu slepkavību.

      – Es neesmu burvis, – hercogs atcirta. – Jūs esat burvja meita, un jums tas būtu jāzina.

      Burvja meita? Sieviete nemaz necentās to noliegt. Vai viņi nezināja, cik bīstami ir jokot par melnajām mākslām? Varbūt hercogam un šai dāmai tas nerūpēja? “Kāpēc viņiem satraukties?” izsmējīgi mēdza teikt mans tēvs. “Daži drūmi puritāņi nekad nespētu kaitēt tik vareniem ļaudīm.”

      – Tādu es viņu atradu miesnieku ielā, – Bakingems paskaidroja. – Mazais vīriņš būs dāvana karalienei. Kā manas prombūtnes laikā jūtas Viņas Majestāte?

      – Jautājiet dāmām, ko viņa atveda no Francijas. Mēs, karaļa ieceltās angļu dāmas, esam izraidītas no viņas istabām. Es viņai nepatīku gandrīz tikpat kvēli kā jūs. Mani pārsteidz tas, ka viņa vispār laiž jūs savā tuvumā.

      – Viņas domām nav nekādas nozīmes. Pats galvenais ir karalis, un viņš bijis man kabatā jau kopš agras bērnības, kad tik tikko bija saskatāms sava vecākā brāļa ēnā.

      – Vai jūs viņu savaldzinājāt tāpat kā veco karali Džeimsu? – sieviete painteresējās, savilkusi lūpas smaidā, kas bija vienlaikus piemīlīgs un nicīgs.

      Bakingema seja mazliet pietvīka un žokļa muskuļi saspringa, bet viņš nezaudēja savaldību. – Es puiku ievēroju. Tas arī viss. Pārsteidzoši, cik dāsnus augļus dod neliela laipnība!

      – It īpaši tad, ja mazā, stomīgā zēna lieliskais brālis nomirst, – burvja meita vīpsnāja. – Un viņš piepeši tiek izrauts no paēnas, bet izvalbītās, skumju pilnās acis nav pieradušas pie gaismas. Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība.

      Hercoga acīs iedegās liesmiņas, bet viņa balss bija rāma, kaut salta. – Varbūt jums ir grūti tam noticēt, bet man karalis patiesi patīk.

      Es jutu, ka šī savādā sieviete jau gandrīz izsmēlusi hercoga pacietību. Acīmredzot arī viņa to noprata, jo veikli pievērsās man. – Lai nu kā, Viņas Majestāte nemūžam neuzticēsies nevienai jūsu veltei.

      Bakingems sarauca pieri. – Vai jums ir padomā veids, kā man situāciju labot?

      Burvja meita iespieda rokas gurnos. – Nesakiet karalienei, ka šis mazais vīriņš paredzēts viņai. Izrādiet punduri kā savu rotaļlietu. Tiklīdz viņa priekšnesums būs apbūris Anrietu Mariju, varēsiet negribīgi atdot viņu karalienei. Padomājiet vien, kā priecāsies karalis, redzot jūsu pūles izpatikt viņa ķildīgajai sievai!

      – Kā panākt, lai punduris Viņas Majestātei šķistu neatvairāms? – Bakingems jautāja.

      Maskētā sieviete sasita plaukstas. – Es zinu! Jūsu sīkais vīriņš ir gardākais kumoss, kādu vien esmu redzējusi. Pasniedziet viņu karalienei pīrāgā!

      Es centos sev iestāstīt, ka tas ir joks, kaut gan sirds strauji pukstēja.

      – Pīrāgā. – Bakingems domīgi noglāstīja bārdu.

      – Tas būtu riskanti, – sieviete brīdināja. – Es esmu dzirdējusi par negadījumiem, kad virtuves zēns ieliek pīrāgu krāsnī vai arī kāds pārāk aizrautīgi izmanto nazi. – Viņas acīs kaut kas ļauni iespīdējās, un es zināju, ka viņa cer mani izaicināt. Šādu izteiksmi es biju redzējis to skārņa mācekļu sejā, kas labprāt mocīja mani un Semjuelu.

      – Man nav bail. – Es mēģināju izslieties tik garš, cik vien spēju. Bija grūti spriest, kā hercogs uztvers manu bezkaunību. Tēvs man noteikti iesistu.

      Dāma pievērsa man savu aso skatienu. Es negribēju sagādāt viņai prieku un satrūkties. – Iemāciet savam mērkaķim labas uzvedības noteikumus, iekams sūtāt viņu pie karalienes, citādi nelaime virtuvē būs niecīgākais, par ko viņam jāsatraucas!

      – Lai apmācītu Džefriju galma mākslās, es esmu pieaicinājis vispiemērotāko cilvēku. Uriēlu Vēru.

      – Interesanta izvēle, admirāli. Vai Vēra kungs šobrīd nav Bristolē un nepārstāv Jūsu Gaišības intereses? Ja nemaldos, Austrumindijas kompānijas vīri kļuvuši pārāk bezkaunīgi, pieprasot maksu par pārvadāšanu.

      – Vērs būs nežēlīgs skolotājs.

      – Protams. Es tikai nesaprotu, kāpēc šis drūmais puritānis kalpo tik jutekliskam cilvēkam kā jūs. – Viņas vaigos parādījās bedrītes. – Varbūt viņš cer jūs pārveidot.

      – Dievs šo Sīzifa nastu ir uzvēlis manas sievas plecos.

      Es nesapratu, kas ir Sīzifs. Varbūt kāds dzemdētāju aizgādnis.

      – Runājot par Vēru… – hercogs turpināja. – Viņš nicina puritāņus kopš dienas, kad atgriezās manas ģimenes kalpībā. Starp nopietnajiem puritāņu kraukļiem Vēra prāts nespēj atrast kaut ko uzmanības cienīgu. Tik apdāvinātam cilvēkam nepieciešama iespēja likt lietā savas prasmes.

      – To pašu var apgalvot par gudru sievieti, bet viņai nav ļauts parādīt savas dāvanas, lai cik neparastas tās būtu. Visi slavēs Vēru par viņa izmanību. Sievieti, kam ir ass prāts, nosodīs gan augstmaņi, gan vienkāršie cilvēki.

      – Ziniet, mana lieliskā dāma… vīrietis, kurš nespēj izmantot jūsu dāvanas, ir ļoti aprobežots, – Bakingems noteica.

      Sievietes sejā pazibēja bezspēka radītas dusmas. Tad viņa pasmaidīja un sāka kārtot vēdekli sev pie jostasvietas. – Mēs neesam šeit, lai apspriestu manas spējas. Tikai laiks rādīs, vai Vērs izveidos galminieku no jūsu skārņa lelles. Bet pat tad, ja šis zvēriņš galmā neko nepanāks, viņš dāvās karalienei prieku. Anrieta Marija lieliski izklaidējas, redzot varenā Bakingemas hercoga pazemojumu visu acu priekšā. Viņai tas iegaršojies kopš dienas, kad atgriezāties no Kadisas.

      Bakingema lūpas saspringa, bet viņš ātri aizraidīja bīstamo sejas izteiksmi. – Neko diženu nav iespējams panākt neriskējot.

      – Teica vīrs, kurš Francijā paviesojies karalienes Annas guļamistabā. – Sieviete iesmējās. – Jūs gribējāt rīkot pārrunas ar karali. Atzīstot savu kaisli pret viņa sievu, jūs nerīkojāties īpaši prātīgi no diplomātijas skatupunkta.

      – Kāpēc lai es nebaudītu priekus karalienes gultā? Visiem ir zināms, ka valdnieks Luijs tur neviesojas. Atturība domāta zemākiem vīriem. Vēsture viņus neatcerēsies. Toties Bakingemas hercogam piederēs spoža vieta laika annālēs. – Hercoga acis iemirdzējās. – Es nosūtīšu vēsti uz Jorkas namu un likšu ceremonijmeistaram sagatavot tādu izklaidi, kāda Londonā vēl nav redzēta. Atgriežoties galmā, es rīkošu dzīres par godu Viņu Majestātēm. СКАЧАТЬ