Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ielīdu zem segas, juzdamies pārsteigts, ka šī gulta vairs nešķiet svešāda. Biju pieradis pie tās un jaunā vīrieša sev blakus. Diemžēl drīz man bija jādodas prom.

      Pirms sešiem gadiem Džons uzcēla mani un Semjuelu kokā, lai mēs varētu noskatīties, kā hercoga saime pamet muižu. Pirmie jāja heroldi un bruņinieki – neliela armija, kas sargāja laupītāju iekārotās bagātības. Augstmaņi sēdēja spīdīgu zirgu mugurās, un virs galvām viņiem plīvoja karogi. Garām aizrībēja karietes ar dižciltīgām dāmām, un tām pa priekšu skrēja sulaiņi. Pašā aizmugurē brauca rati ar diviem riteņiem, vedot visas mantas, kas nepieciešamas grezna nama iekārtošanai. Kalpotāji bija iespiesti starp mantām un rija zirgu un ratu saceltos putekļus.

      Bija grūti noticēt, ka es piedalīšos šajā gājienā iesārtajā maija rītā, kad Vērs iecēla mani pirmajos ratos. – Pēc visām šīm pūlēm, ko veltīju tavai apmācībai, es neļaušu tev skraidīt pa ceļu un iet bojā zem zirga pakaviem. – Vērs savilka lūpas tikko jaušamā smaidā, iekārtodams mani starp vairākām lādēm.

      Kad rati sāka ripot lejā no pakalna, es jau biju iespiedies savā nišā tik droši, cik vien spēju, un lūkojos pār ratu malu. Viss, ko biju pazinis, izgaisa tālumā.

      Ierodoties muižā, es iegaumēju visu brīnumaino, lai varētu par to pastāstīt Semjuelam mūsu nākamajā tikšanās reizē. Bet, kamēr rati brauca cauri Stemfordas ciematam un sasniedza Lielo ziemeļu ceļu, es nespēju iedomāties, kad atkal redzēšu savu brāli.

      Man sirds sažņaudzās vientulībā, kaut gan uz ceļa līdz pat apvārsnim bija redzami cilvēki. Tomēr pēc trim dienām, kad bijām pārbraukuši pāri kalnam un sasnieguši Hempstedas ciematu, pat ilgas pēc brāļa nespēja apvaldīt manu ziņkārību. Visapkārt darbojās vējdzirnavas, tālumā slējās ēkas, ko savienoja ceļu tīkls.

      No skursteņiem cēlās dūmi, un tos caurdūra neskaitāmu jumtu smailes. Klemijs iekāpa manos ratos, riskēdams sadusmot savu saimnieku. – Tā ir Vestminstera un Sitija. – Viņš gandrīz trīsēja, dedzīgi rādot uz Londonas Tauera dzeltenajiem, izturīgajiem mūriem.

      Nākamo Klemijs izcēla Svētā Pāvila katedrāli, kas likās peldam kā šķirsts pēc Dieva lielajiem plūdiem. Nelieli namiņi kā slīkstoši grēcinieki spiedās pie tās sienām.

      – Tur notiek ne tikai lūgšanas, – Klemijs stāstīja, kamēr braucām lejā. – Katedrālē rosīgi tirgojas. Zvaniķi ļauj uzkāpt pašā smailē, ja vien apmeklētājam pietiek naudas. Viņi tur glabā oļus, ko cilvēki var mest lejā. Vai redzi to melno čūsku, kas aizvijas caur pilsētu? Tā ir Temza. Kuģi iebrauc no vietām, kur olifanti, pigmeji un pūķi ēd cilvēkus kā aitas.

      Es nepaguvu ne attapties, kad mūs jau ieskāva pilsētas braucamlīdzekļu straume, un tās troksnis pārspēja hercoga ratu rīboņu. Iztēlojies, kas notiktu ar mani šajā ņudzeklī, es nodrebēju. Gandrīz visu dzīvi es biju vairījies no samīšanas pūlī, sēžot kādam uz pleciem – tēvam vai Džonam. Divpadsmit gadu vecumā es izgudroju, kā atbrīvot sev ceļu; es noasināju sava dzeloņplūmes spieķa galu un dūru potītēs katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Semjuels smējās, kad bērni brīdināja par “feju karali, kurš kož”. Bet pat nosmailinātais spieķis mani neglābtu Londonas milzīgajā pūlī.

      Kad apstājāmies pie ūdens vārtiem, hercoga svītas ietekmīgākie locekļi uzkāpa uz baržām, lai turpinātu ceļojumu pa Temzu, bet zemākie kalpotāji tika pamesti pilsētā, kuras žokļi šķita gatavi atdalīt miesu no kauliem. Es atvieglots gandrīz raudāju, kad Vērs uzveda mani uz liellaivas klāja.

      Bakingema livrejā ģērbti vīri ķērās pie airiem, un es centos nezaudēt līdzsvaru, kad ozolkoka barža sašūpojās. Tiklīdz es uzdrošinājos pacelt skatienu, mani pārsteidza tas, kā mazinās pilsētas netīrība un trokšņi. Starp krastu un greznajiem namiem upes malā pletās milzīgi dārzi. Bija grūti noticēt, ka es dzīvošu kādā no šīm pilīm.

      Pūlēdamies saskatīt Bakingema ģimeni baržā pirms manējās, es pastiepu kaklu. Zem piekūniem izšūta baldahīna sēdēja hercoga māte, Bakingemas grāfiene, un alkatīgi vēroja apkārtni. Es atcerējos Klemija teikto.

      “Uzmanies no viņas, draugs! Pēc vecās karalienes Annas nāves grāfiene ieņēma viņas vietu kā valdnieka tuvākā “drauga” māte. Viņa lepni staigāja pa galmu kā paša karaļa Džeimsa sieva un visu darīja pēc sava prāta līdz pat dienai, kad ieradās jaunā karaliene. Bakingemas grāfiene nosprieda, ka mazā francūziete dejos pēc viņas stabules tāpat kā visi pārējie, bet princesei ir stingrāks mugurkauls. Taču grāfienei nepatīk atkāpties.”

      Viņa tiešām izskatījās valdonīga, lepna un draudīga un sēdēja, taisni izslējusies. Bakingema sieva viņai blakus līdzinājās mazam putniņam, kurš ir pārliecināts, ka nenonāks vanaga nagos… pagaidām. Hercogienes sejas izteiksme bija svinīga, izņemot brīžus, kad viņa palūkojās uz vīru. Tad viņas vaigi piesarka. Es prātoju par maskēto dāmu, kas par viņu izteicās tik nicīgi. Bakingema sieva savainotos uz šīs sievietes asajām šķautnēm.

      Tiklīdz bijām sasnieguši ūdens vārtus, Vērs steidzināja mani iekšā pa nelielām durvīm. Jau hercoga muiža man likās grezna, bet Jorkas namā es jutos kā nokļuvis paradīzē.

      Lielā zāle bija pilna ar strādniekiem, kas gatavojās gaidāmajām svinībām. Vieni kārtoja zelta audumu ap lielu paaugstinājumu, kur sēdēs karaliene. Citi krāsoja milzīgu audeklu debeszilu. Vēl citi izveidoja gaisīgus mākoņus no muslīna un pienagloja tos pie ratiem, kam piestiprinātas virves un trīši.

      – Vai man būs jāuzstājas šeit? – Es izbijies aplūkoju zāli. Kā lai runāju tik skaļi, ka balss piepilda tādu telpu?

      – Nē. Šeit hercogs un viņa viesi nobaudīs pamatēdienus, pēc tam dosies augšā uz dzīru zāli, kur pasniegs saldumus un tevi. Vecā karaļa valdīšanas gados viesi būtu pārāk aizrāvušies ar izvirtībām, lai vērotu tavu priekšnesumu. Bet karalis Čārlzs ļoti rūpīgi ievēro labas uzvedības noteikumus un to pašu gaida no saviem galminiekiem. – Vērs iesmējās.

      – Kas jūs uzjautrina? – es vaicāju, cerēdams, ka nesaņemšu aizrādījumu par bezkaunību.

      – Es domāju par svešzemju augstmaņiem, kas cīnās par ielūgumu uz Bakingema dzīrēm. Žēl, ka cīņas un pārrunas nevar norisināties starp mākoņiem un pīrāgiem; tad Bakingems būtu mūsu laikmeta dižākais valstsvīrs.

      Mēs iegājām dziļāk ēkā. Palēninājis soļus, es pētīju gleznas gar sienām. – Tā eņģeļa locekļi kustas! – es čukstēju.

      – Pat karalim nav tik lielisku mākslas darbu kā Viņa Gaišībai, – Vērs sacīja. – Nestaigā apkārt un neblenz uz gleznām. Tagad, kad esam Londonā, tu drīksti kaut kur iet vienīgi kopā ar mani.

      Citos apstākļos es priecātos, ka varu turēties tālāk no jucekļa, bet man nepatika Vēra pavēle. – Kāpēc?

      – Viņa Gaišība negrib, lai kāds tevi ieraudzītu pirms atklāšanas. Tas sabojātu pārsteigumu karalienei. Pēc stundas es aizvedīšu tevi uz pils virtuvi. Galvenais pavārs gaidīs tevi saldumu namā. – Vērs greizi pasmaidīja.

      3. nodaļa

      Nekad nebiju iedomājies, СКАЧАТЬ