Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ modernā sajaukumu, turklāt modernais atspoguļoja laiku ap divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Priekštelpā bija novietots augsts sekretārs un lāde ar inkrustācijām, kas izskatījās pēc ziloņkaula. Stūrī atradās prāvs lietussargu turētājs no Ķīnas porcelāna, apgleznots ar ziedošu ķiršu zaru ornamentu.

      Viņas ielūkojās viesistabā, kur ieraudzīja ar svītrotu zīda audumu apvilktas mēbeles, kam bija krietni padiluši paroči. Uz grīdas atradās soļu izdeldēts maigi sārts Obisonas paklājs. Vēl viņas aizrautīgi nopētīja galdus, greznojumus un portretus, kuros attēloti neparastas ārienes cilvēki.

      Jaunās sievietes saskatījās un sāka smieties.

      – Tas ir muzejs! – Izija teica.

      – Dzīvojamais muzejs.

      – Turklāt tavējais, – Izija piebilda.

      Nākamajā mirklī abas ņēmās skraidīt no telpas telpā, lai visu izpētītu un paceltās balsīs apmainītos ar komentāriem.

      Aiz viesistabas atradās neliela telpa, kurā bija novietots televizors.

      – Ko tu saki par šo aparātu? – Eliksa vaicāja. – Ražots ap tūkstoš deviņi simti sešdesmit ceturto gadu, vai ne?

      – Sūti to projām uz Smitsona institūtu un pierunā mammu nopirkt tev plakanā ekrāna iekārtu.

      – Pirmais darbiņš sarakstā.

      Dziļāk namā atradās plaša, gaiša telpa, kur divas sienas aizņēma grāmatplaukti. Abpus platam kamīnam bija novietoti divi ar puķotu mēbeļdrānu apvilkti dīvāni, kā arī klubkrēsls un atpūtas krēsls.

      – Šeit viņa dzīvoja, – Eliksa nočukstēja. – Ciemiņiem tēju pasniedza viesistabā, bet ģimene uzturējās šeit.

      – Varbūt tu izbeigtu? – Izija palūdza. – Sākumā tas šķiet jautri, bet tagad uzdzen šermuļus.

      – Tās ir tikai atmiņas, – Eliksa skaidroja. – Interesanti, kāpēc mamma vairs nekad nav vedusi mani uz šejieni?

      – Mis Kingslijas skaistais brāļadēls droši vien nepalika vienaldzīgs pret tavu skaisto māti, un situācija izvērtās mazliet neveikla.

      – Ja man tad bija četri gadi, brāļadēls vēl bija pusaudzis. – Tieši par to es runāju, – Izija attrauca. – Skrienam augšā! Izija aizsteidzās pa priekšu, bet Eliksa piestāja aplūkot no papīra izgrieztus ierāmētus siluetus, kas rotāja sienu. Viens no tiem attēloja dāmu spalvām rotātā cepurē. – Es tevi atceros, – Eliksa nočukstēja tik klusu, lai nesaklausītu Izija.

      – Tu izskaties pēc manas mātes.

      – Es atradu viņu! – no otrā stāva uzkliedza draudzene.

      – Un es kāpšu gultā ar viņu.

      Nebija nepieciešams vaicāt, kurš ir “viņš”.

      Eliksa uzsteidzās pa kāpnēm un ielūkojās guļamistabā pa kreisi. Jauka telpa, papilnam puķotu kokvilnas mēbeļdrānu un gaisīga muslīna, bet ne miņas no Izijas.

      Otrpus gaitenim atradās īsti krāšņa un samērā plaša telpa, kur dominēja zilganie toņi, no krēmīgi blāviem līdz dziļam un intensīvam zilumam. Istabas centrā bija baldahīngulta ar damasta aizkariem, pa kreisi – plats kamīns, tam līdzās pie sienas – portrets, tikai gultas drapērijas neļāva to saskatīt visā pilnībā.

      – Šurp! – Izija pašļūca uz gultas galu. – Kāp iekšā un paveries uz viņa karalisko augstību Džēridu Montgomeriju. Vai arī Kingsliju, ja reiz ar šo vārdu viņu pazīst Nantaketas valstī.

      Gulta pacēlās visai augstu no grīdas. Eliksa ierāpās tajā un paraudzījās turp, kur norādīja draudzene. Pa labi no kamīna karājās portrets dabiskā lielumā, un tajā attēlotā persona patiešām varēja būt Džērids Montgomerijs. Varbūt vīrietis bija dažas collas mazāka auguma, turklāt attēlots apģērbā, kas piedienētu kuģa kapteinim attiecīga laikmeta lugā, tomēr tas bija viņš, pareizāk sakot, viņa sencis. Seja bija gludi skūta – tādu pirms vairākiem gadiem abas draudzenes bija ieraudzījušas Džēridu Montgomeriju vienā no šī arhitektūras spīdekļa retajām lekcijām. Mati likās īsāki, ap ausīm mazliet cirtaini. Piedevām visam – apņēmīgs zods un acis, kas šķita redzam cilvēkiem cauri.

      Eliksa apgriezās uz muguras un pameta gaisā plaukstas.

      – Ņemu.

      – Tikai tāpēc, ka tu te dzīvosi. – Izija salika rokas aiz pakauša un paraudzījās uz augšu, kur bālzila zīda baldahīna iekšpuses drapējums bija sakārtots starveida ielocēs ar rozi vidū. – Tavuprāt, mis Kingslija, kam bija pāri deviņdesmit, gulēja šeit un tecināja siekalas, raugoties šajā portretā?

      – Un tu tā nedarītu?

      – Ja es negrasītos precēties… – Izija iesāka, bet nepabeidza teikumu, jo zināja, ka sacītais nebūs tiesa. Glenu viņa nemainītu ne pret vienu citu vīrieti, slavenu vai ne.

      Izija noslīdēja no gultas un devās pētīt tālāk, bet Eliksa pagriezās, lai vēlreiz aplūkotu portretu. Gleznā attēlotā persona intriģēja. “Vai arī četru gadu vecumā es ieritinājos šajā gultā un raudzījos uz portretu, kamēr krustmāte Edija lasīja man priekšā?” Klusībā viņa sāka dēvēt veco dāmu šādi. “Varbūt es sacerēju pati savus stāstus par vīrieti gleznā? Vai arī tos bija izstāstījusi krustmāte Edija?”

      Lai kas un kā toreiz būtu noticis, Eliksa spēja teju vai iztēloties šo vīrieti staigājam pa nama istabām, saklausīt viņa balsi. Un viņa smiekli! Skaļi un dobji, gluži kā jūras bangu dārdi.

      Pie gleznas apakšmalas vīdēja neliela plāksnīte, un viņa izkāpa no gultas, lai paraudzītos tuvāk. Plāksnīte vēstīja: “Kapteinis Keilebs Džērids Kingslijs, 1776–1809.” Nodzīvojis tikai trīsdesmit trīs gadus…

      Viņa atliecās taisni un ielūkojās uzgleznotā kapteiņa sejā. Tiesa gan, viņš līdzinājās tam vīrietim, ko Eliksa ieraudzīja pirms vairākiem gadiem un todien piestātnē, bet vienlaikus portrets satrīsināja viņas dvēseles dzīlēs snaudošās atmiņas, kas eksistēja, bet kurām viņa lāgā netika klāt.

      – Es atradu tavas mātes istabu! – Izija sauca no gaiteņa otra gala.

      Jau pagriezusies uz promiešanau, Eliksa vēlreiz atskatījās uz portretu. – Tu biji skaists vīrietis, Keileb Kingslij. – Viņa impulsīvi noskūpstīja savus pirkstu galiņus, ko pēc tam piespieda viņa lūpām.

      Uz sekundi vai pat sekundes daļu viņa šķita sajūtam elpas dvesmu uz vaiga un tad pieskārienu. Ļoti maigu un ašu pieskārienu.

      – Nāc taču! – nepacietīgi sauca Izija. – Tu visu gadu varēsi tīkot gan pēc šī vīrieša, gan tā otra viesu mājā. Labāk nāc un uzmet aci tavas mammas iekārtotajai istabai.

      Eliksa prātoja, vai vajadzētu atzīties, ka portretā attēlotais vīrietis viņu noskūpstījis, tomēr izlēma СКАЧАТЬ