Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mobilo telefonu, Izija piezvanīja līgavainim. – Labi nav, – viņa atbildēja uz jautājumu. – Es nezinu, kad atgriezīšos. Šādā stāvoklī viņa var likties gultā un vairs nekad no tās neizkāpt. Es zinu, – viņa apliecināja, – man arī tevis pietrūkst. Ahā, viņa nāk. Ak nē! Viņa nopirkusi sev saldējumu ar trim šokolādes devām virsū. Ja tā turpināsies, Eliksa atpakaļceļā iztiks bez prāmja. Viņa peldēs pa ūdens virsu kā pūslis. Es domāju…

      Piepeši Izija ieraudzīja vīrieti, kas garāmejot uz mirkli aizsedza skatienam viņas draudzeni. Iespaidīgs, mazliet pāri sešām pēdām garš augums, raupja sirmojoša bārda, gandrīz līdz pleciem atauguši un izbužinājušies mati. Vīrietis gāja slaidiem soļiem, džinsi un džinsauduma krekls izcēla platos plecus un trenēto augumu. Viņš pavērās uz Iziju, bet acis tūdaļ pievērsās Eliksai, kas tuvojās ar saldējumu katrā rokā. Vīrietis nopētīja jauno sievieti no galvas līdz kājām, mirkli vilcinājās, it kā grasītos viņu uzrunāt, tomēr pārdomājis aizsoļoja tālāk un pazuda aiz stūra.

      Izija noraudzījās viņam pakaļ ieplestām acīm un vaļēju muti. Pie auss joprojām atradās telefons, jo Glens turpināja sarunu, tikai viņa nedzirdēja ne vārda.

      Kad Eliksa pienāca klāt, Izija čukstus vaicāja: – Vai tu viņu redzēji?

      – Ko redzēju? – Eliksa sniedza Izijai saldējuma porciju.

      – Viņu.

      – Viņu? – Eliksa visai vienaldzīgi pārjautāja.

      – Viņu!

      No aparāta atskanēja Glena sauciens. – Izabella!

      – Ak, piedod, – Izija teica klausulē. – Es nupat ieraudzīju viņu. Šeit, Nantaketā. Man jābeidz runāt. – Viņa nospieda atvienojuma taustiņu un izņēma Eliksai no rokas savu saldējuma porciju, ko iemeta tuvākajā atkritumu tvertnē.

      – Ei, es būtu to apēdusi, – Eliksa protestēja.

      – Tātad tu viņu nepamanīji?

      – Nē. – Eliksa ķērās pie kāruma. – Ko īsti tu ieraudzīji?

      – Montgomeriju.

      Eliksa sastinga ar saldējumu pie mutes. Augstu piepildītajā vafeļu konusā bija saspraudīti šokolādes gabaliņi.

      – Mums garām pagāja Džērids Montgomerijs!

      Saldējums Eliksai vairs nebija ne prātā. – Tas Džērids Montgomerijs? Arhitekts? Kurš projektējis Vindoma ēku Ņujorkā?

      – Kurš gan cits? Turklāt viņš tevi pamanīja. Gandrīz apstājās, lai uzrunātu.

      – Neticu. – Eliksa iepleta acis. – Nevar būt. Diez vai.

      – Goda vārds! – Izija apliecināja. – Bet tu…

      – Uz kuru pusi viņš aizgāja? – Eliksa iesvieda milzīgo saldējuma porciju atkritumu urnā, noslaucīja muti un sagrāba Iziju aiz rokas.

      – Tur. Pazuda aiz stūra.

      – Un tu ļāvi viņam aiziet? – Palaidusi vaļā draudzenes plaukstu, Eliksa traucās norādītajā virzienā ar Iziju cieši uz pēdām. Viņas paguva tieši laikā, lai ieraudzītu, ka bārdainis atrodas skaistā baltā laivā un uzsmaida meitenei, kas nepiedienīgi īsos šortiņos stāvēja piestātnē. Diena bija pavēsa, tomēr meitenei tas nebija šķērslis. Vīrieša smaids bija tik sirsnīgs un silts, ka, Eliksai šķita, varēja sacensties ar saules gaismu. Paņēmis no meitenes rokām somu, vīrietis lielā ātrumā aiztraucās projām, pametot aiz laivas divas putās sakultu ūdeņu švīkas.

      Eliksa atslīga pret laika zoba nodeldētām lubiņām apšūtās ēkas sienu. – Tas bija viņš.

      Arī Izija atbalstījās pret sienu, un abas noraudzījās uz laivu, kas attālinājās un drīz vien pazuda skatienam.

      – Viņa birojs atrodas Ņujorkā. Kā tu domā, kāpēc viņš ir šeit? Pavada brīvdienas? Ceļ kaut ko satriecošu?

      – Tas patiešām bija viņš. – Eliksa joprojām vērās uz jūru. – Vai atceries to reizi, kad mēs klausījāmies viņa lekciju tajā viesnīcā?

      – It kā tas būtu noticis vakar, – Izija atzinās. – Kad Montgomerijs uzsmaidīja tai meitenei, bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir viņš. Šīs acis es pazītu jebkur.

      – Un apakšlūpu arī, – Eliksa murmināja. – Par to es uzrakstīju dzejoli.

      – Tu mānies! Es neatceros nekādu dzejoli.

      – Tāpēc, ka es tev to neparādīju. Un tas ir vienīgais dzejolis, ko jebkad esmu sacerējusi.

      Abas brīdi klusēja, lāgā nesaprazdamas, ko teikt vai darīt. Džērids Montgomerijs bija viņu elks, cilvēks, kura projektētās būves arhitektūras pasaulē tika uzskatītas par leģendārām. Topošajām arhitektēm Montgomerijs bija Beatles, visas vampīrsāgas un Džastins Bībers, kopā ņemot.

      Izija attapās pirmā. Piestātnē pa kreisi jauns vīrietis pietauvoja savu veco laivu. Viņa pagājās pāris soļu tuvāk. – Vai jūs pazīstat vīrieti, kurš nupat devās projām baltajā laivā?

      – Protams. Viņš ir mans brālēns.

      – Tieeešām? – Spriežot pēc balss toņa, neko interesantāku Izija savu mūžu nebija dzirdējusi. – Kā viņu sauc?

      Līdzās nostājās arī Eliksa, un abas aizturētu elpu gaidīja atbildi.

      – Džērids Kingslijs.

      – Kingslijs? – Eliksa izbrīnīta pārvaicāja, un viņas seja izstiepās. – Nevis Džērids Montgomerijs?

      Jaunais vīrietis iesmējās. Viņš bija itin izskatīgs, tikai drēbes šķita labu laiku ūdeni neredzējušas. – Rau, tas ir tā. – Viņš acīmredzami ķircināja meitenes. – Viņš ir Kingslijs šeit, bet Montgomerijs Amerikā.

      – Amerikā? – Izija pārvaicāja. – Ko tas nozīmē?

      – Tur. – Vīrietis pameta ar roku uz jūras pusi. – Amerikā, no kurienes jūs nupat ieradāties.

      Gan Izija, gan Eliksa pasmaidīja par iedomu, ka Nantaketa varētu būt atsevišķa valsts.

      Izija vēlējās pārliecināties, vai redzētais vīrietis patiešām ir tas, par kuru tiek uzskatīts. – Varbūt jums zināms, kāda ir viņa profesija?

      – Viņš zīmē māju plānus. Uztaisīja man garāžas plānu, un tas bija labs. Vasarās es izīrēju virs garāžas uzbūvēto dzīvokli. Varbūt jūs, meitenes, meklējat apmešanās vietu?

      Sievietēm bija nepieciešams zināms laiciņš, lai pieņemtu, ka viens no visu laiku dižākajiem arhitektiem tiek nodēvēts par cilvēku, kas gluži vienkārši “zīmē māju plānus”.

      Eliksa СКАЧАТЬ