Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šeit iepirkās, – Eliksa klāstīja, mielodamās ar sviestmaizi, kas tika pasniegta uz plāna kartona šķīvīša.

      – Tur, dziļāk telpā.

      Izija aplūkoja veikalu, kas sākumā atstāja samērā vienkāršu iespaidu, tomēr pamatīgāka apskate apliecināja, ka šeit tiek tirgotas visnotaļ dārgas un ekskluzīvas preces. Līdzīga cenu līmeņa ādas kopšanas produktus bija iespējams iegādāties Medisona avēnijā Ņujorkā.

      – Varu derēt, ka tavai mātei patika šis veikals, – Izija bilda, kad abas atkal izgāja uz ietves.

      Eliksa paraudzījās uz draudzeni. – Interesanta doma. Ja mana māte patiešām izkārtojusi attiecīgo novēlējumu testamentā, pa kuru laiku viņa to dabūja gatavu? Mamma stāstīja, ka pavadījusi šeit vasaru, kad man bija četri gadi. Tolaik viņa šķīrās no mana tēta un Nantaketu vairs nav pieminējusi. Kad viņa pabijusi šeit? Kā iepazinusi šo mis Edeleidu Kingsliju?

      – Savukārt es gribu uzzināt, kas bija “viņa”, – Izija teica.

      – Par ko tu runā?

      – Sīkpreču veikalā tu minēji, ka “viņa” esot tur iepirkusies. Vai tu runāji par savu māti?

      – Droši vien, – Eliksa piekrita. – Tomēr diezin vai. Šobrīd rodas sajūta, ka pamazām es iegremdējos citā laika dimensijā. Apzinātu atmiņu par šo salu man nav, tomēr ik uz soļa es ieraugu kaut ko pazīstamu. Tas veikals… – Viņa paraudzījās uz Marija apģērbu veikalu, baltpelēki krāsotu koka ēku ar stiklotu fasādes daļu. – Es zinu, ka bērnu apģērbus pārdod otrajā stāvā, un viņa… proti, kāda sieviete, tur nopirka man sārtu jaciņu.

      – Ja runa ir par tavu māti, tu katrā ziņā viņu atcerētos.

      Viktoriju nav iespējams sajaukt ar kādu citu.

      Eliksa iesmējās. – Vai tu runā par viņas rudajiem matiem, zaļajām acīm un figūru, kas draud izraisīt ceļa negadījumus? Es priecājos, ka vairāk līdzinos tēvam. Kura, tavuprāt, varētu būt banka?

      Izija uzsmaidīja draudzenei. Spriežot pēc Eliksas vārdiem, varētu nodomāt, ka mātes skaistuma ēnā viņa ir tikai tāds pelēks zvirbulītis vien, tomēr tā nebija tiesa. Eliksa neizcēlās pūlī tikpat spoži kā māte, tomēr bija neparasti glīta. Viņa bija garāka auguma un slaidāka, sarkanīgi blondie mati lāsmoja vairākās nokrāsās, ponijs sasukāts uz sāniem, pār pleciem slīga gari ataudzētas bagātīgas cirtas. Izijai savus tumšos matus nācās iecirtot, bet Eliksai tie viļņojās no dabas. Turklāt Eliksai bija zilzaļas acis un maza mute ar pilnīgām lūpām. “Gluži kā lellei,” Viktorija reiz kādās pusdienās bija atzinusi, un meita notvīka priekā par komplimentu. Pieticība Eliksai piemita it visā, un tas pastāvīgi modināja Izijā apbrīnu.

      – Paveries uz to! – Eliksa strauji ierāva elpu un sastinga pussolī. Viņa rādīja uz augstu, majestātisku ēku, kas slējās ielas galā. Nams bija būvēts uz paaugstinātiem pamatiem, stāvas, izliektas kāpnes veda uz parādes durvīm, kas atradās zem arkveida portika. Radās sajūta, ka elegantā ēka pārrauga pilsētiņu kā imperatore savus padotos.

      – Graujoši, – Izija atzina, kaut arī viņu vairāk interesēja nokļūšana Kingsliju namā.

      – Ne jau tas. Pacel acis augstāk.

      Jumtu greznoja vārdi “Pacifika nacionālā banka”.

      Izija nenovaldīja smieklus. – Nemaz neizskatās pēc manas bankas. Ko tu teiksi?

      – Itin nekas šeit neatgādina kaut ko citur redzētu, – Eliksa atzina. – Ja jau tā ir banka, mums aiz tās jānogriežas pa kreisi.

      Viņas šķērsoja bruģēto ielu un devās tālāk pa Galveno, pametot aiz muguras Gadatirgus ielu. Gar ielu rindojās mājas, katra no tām gluži vai vēsturnieka sapnis zem laika zoba skartiem glītiem kārniņu jumtiem. Šur tur manīja dažas bezgaumīgas Viktorijas laikmeta stilā celtas ēkas, ko tik daudzās Amerikas mazpilsētās mēdz dēvēt par vēsturisko apbūvi. Nantaketu bija cēluši kvēkeri, tātad cilvēki, kas cienīja vienkāršību apģērbā, stājā un jo īpaši savos mitekļos. Šī iemesla pēc viņu nami iztika bez nevajadzīgiem greznojumiem. Eliksas trenētajai acij ikviens jumts, durvis un logs šķita teju vai mākslas darbs.

      – Vai tik aizgrābti tu varētu vērot pilsētu visu gadu? – Izijai bija jāsmejas par draudzenes sejas izteiksmi.

      Kad viņas nonāca līdz pieminētajām trim ķieģeļu mājām, radās iespaids, ka Eliksa gauži vecmodīgā kārtā varētu ekstāzē paģībt. Lielas, augstas, nevainojami uzturētas, tās patiesi izskatījās ārkārtīgi iespaidīgas.

      Eliksa vērojot šķita kā pielipusi pie ietves, bet Izija aizsoļoja tālāk.

      Aiz pēdējās mājas skatienam pavērās šaura ieliņa, kuras sākumu teju vai apslēpa koku lapotnes. Neliela balta plāksnīte vēstīja: “Kingsliju šķērsiela.”

      – Nāc! – Izija mudināja.

      Labajā pusē stiepās šaura ietve, un draudzenes klusējot devās tālāk, lūkojoties uz namu numuriem.

      – Mājām ir nosaukumi, – Izija pārsteigta secināja.

      – Māju plāksnītes, – Eliksa paskaidroja.

      – Vai tu pati nupat to izdomāji?

      – Nē. Nezinu, no kurienes to zinu, bet tā dēvē koka dēlīšus ar namu nosaukumiem.

      –”Rožu lauks”. – Izija raudzījās uz māju, kas atradās pavisam tuvu ielai.

      – ”Viņpus laika”, – Eliksa izlasīja plāksnīti uz citas mājas labajā pusē. Tai bija arī piebraucamais ceļš, bet skatu uz dārzu aizsedza vārti. Taisnību sakot, vieta automašīnām atradās pie katras mājas, kam viņas gāja garām. Viens otrs laukumiņš bija tik niecīgs, ka apmales gandrīz skrāpēja automobiļu sānus, tomēr tas ļāva atbrīvot šaurās ielas braucamo daļu.

      – Paskat, viesnīca ar gultu un brokastīm. “Jūras osta”.

      – Bet tur, – Izija pavērās pāri ielai, – ir divdesmit trešais numurs. “Jūrai – mūžīgi”.

      Draudzeņu priekšā slējās plaša, satriecoši skaista balta māja. Vienkāršība piešķīra tai pārlaicīgumu, tāpēc ēka varēja būt tiklab jauna kā simtgadīga. Fasādē bija pieci logi otrajā stāvā, četri pirmajā, katrs ar tumši krāsotiem aizvirtņiem, centrā – platas, baltas durvis. Jumta mala bija norobežota ar margām, tātad tur varēja uzkāpt.

      – Vai tiešām es šeit dzīvošu veselu gadu? – Izijai aiz muguras nočukstēja Eliksa.

      – Domāju gan, jo mājas numurs ir īstais.

      – Atgādini, lai uzdāvinu savai mātei orhidejas.

      Eliksa rakņājās savā prāvajā Fendi modes nama somā, lai sameklētu mātes atsūtītās atslēgas. Atradusi tās, viņa piegāja pie namdurvīm, bet rokas trīcēja tā, ka nebija СКАЧАТЬ