Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izvēlējās disku ar filmu “Mans mazais ponijs”, un Šelbija nopirka sev klēpjdatoru un pāris zibatmiņu. Viņa šo pirkumu uzskatīja par ieguldījumu. Par lietām, kas palīdzēs visu turēt kārtībā.

      Viņa atgādināja sev, ka jādomā par darījumiem. Viltotos juvelierizstrādājumus viņa uztvēra nevis kā apliecinājumu kārtējai nodevībai, bet kā zināmu iespēju atelpai.

      Kamēr Kalija gulēja diendusu, Šelbija izveidoja izklājlapu un ievadīja tajā juvelierizstrādājumu nosaukumus un cenas. Viņa atsauca arī šo priekšmetu apdrošināšanu, un tas nepieciešamo maksājumu summu jau uzreiz padarīja mazāku.

      Milzīgā māja prasīja milzīgi daudz līdzekļu pat tad, ja istabas noslēdza, un nauda lieti noderēs.

      Šelbija atcerējās par vīna pagrabu – Ričarda lielo lepnumu. Viņa paņēma klēpjdatoru un sāka uzskaitīt vīna pudeles.

      Kāds tās nopirks.

      “Un… pie joda! Es paņemšu arī pudeli pati sev. Izdzeršu kādu glāzi vīna pie pusdienām.” Šelbija izvēlējās pino gridžo – pēdējo četrarpus gadu laikā viņa bija šo to apguvusi par vīniem un vismaz zināja, kas viņai garšo. Viņa nosprieda, ka šis vīns lieliski iederēsies pie vistas un klimpām, kas bija Kalijas mīļākais ēdiens.

      Kad diena tuvojās noslēgumam, Šelbija juta, ka vairāk vai mazāk visu kontrolē. Jo īpaši pēc tam, kad atvilktnē Ričarda kašmira zeķē bija atradusi piecus tūkstošus dolāru.

      Tagad viņai bija divdesmit tūkstoši, lai tiktu galā ar visu šo jucekli un sāktu dzīvi no jauna.

      Šelbija atlaidās gultā un pētīja atslēdziņu.

      “Kurām durvīm gan tu derēsi? Un ko es tur atradīšu? Es negrasos padoties! Varbūt vajadzētu nolīgt privātdetektīvu? Tas droši vien izrautu pamatīgu robu manā budžetā, taču ļoti iespējams, ka tā būtu saprātīga rīcība.”

      Viņa nolēma, ka vēl dažas dienas pati mēģinās sameklēt īsto vietu – bankās, kas atradās tuvāk pilsētai. Un varbūt pat dosies uz pilsētu.

      Nākamajā dienā viņa pārdeva Ričarda pulksteņu kolekciju un saņēma trīsdesmit piecus tūkstošus dolāru. Par viņa golfa nūjām, slēpēm un tenisa raketēm izdevās nopelnīt divus tūkstošus trīs simtus. Šāds panākums tik ļoti uzlaboja Šelbijas omu, ka banku apmeklējumu starplaikā viņa aizveda Kaliju panašķēties ar picu.

      Tagad droši vien viņa varētu atļauties noalgot privātdetektīvu. Un varbūt tieši to viņa arī izdarīs. Viņai gan vajadzēja iegādāties minivenu, un šis pirkums noteikti iecirtīs visai dziļu robu viņas piecdesmit astoņu tūkstošu lielajā kapitālā. Turklāt būtu tikai pareizi, ja daļu summas viņa izmantotu kredītkaršu parādu nomaksai.

      Tika nospriests iztirgot vīnus un tādējādi nopelnīt naudu privātdetektīva pakalpojumiem. “Bet pagaidām pa ceļam uz mājām es iegriezīšos vēl vienā bankā un izmēģināšu veiksmi tur.”

      Šelbija nolēma neņemt līdzi bērnu ratiņus un izcēla Kaliju no automašīnas.

      Meita apveltīja viņu ar īpašu skatienu, kas pauda gan ietiepību, gan īgnumu. – Es negribu, mammīt!

      – Es arī ne, taču šī būs pēdējā. Pēc tam mēs dosimies uz mājām un parotaļāsimies. Mēs pārģērbsimies un dzersim tēju.

      – Es gribēšu būt princese.

      – Kā vēlaties, jūsu augstība!

      Nu jau mazā jautri ķiķināja, un Šelbija, nesot meitu rokās, iegāja bankā.

      Tagad Šelbija labi zināja kārtību. Viņa devās uz īsāko rindu un gaidīja savu kārtu.

      Katru dienu viņa tā nevarēs staipīt Kaliju līdzi, graujot bērna dienas režīmu, un cilāt iekšā un ārā no automašīnas. “Sasodīts, arī es pati jūtos pietiekami saīgusi un ietiepīga, bet man taču nav trīsarpus gadu! Nē, šī būs pēdējā banka manā meklējumu ceļā. Pēdējā, ko es pārbaudīšu pati, lai pēc tam pavisam nopietni pievērstos privātdetektīva pakalpojumu apsvēršanai.”

      Mēbeles tiks pārdotas, vīns tāpat. Pienācis laiks kļūt optimistiskākai, nevis nepārtraukti raizēties.

      Ar Keliju uz rokām viņa piegāja pie bankas darbinieces, kas vēroja viņu caur sarkani ierāmētām brillēm.

      – Kā varu jums palīdzēt?

      – Kundze, es vēlētos runāt ar bankas menedžeri. Es esmu Ričarda Foksvērta kundze, un man ir advokāta dotas pilnvaras. Pagājušajā decembrī es zaudēju vīru.

      – Jūtu jums līdzi.

      – Paldies. Man ir pamats domāt, ka viņam šajā bankā bija noīrēts privātais seifs. Man ir atslēga un pilnvara to izmantot.

      Viņa ātri bija sapratusi, ka šāds stāsts ir daudz īsāks un efektīvāks par garu izrunāšanos par to, kā viņa atradusi atslēgu un nezina, kur īsti tā izmantojama.

      – Babingtones kundze ir savā kabinetā un noteikti varēs jums palīdzēt. Ejiet taisni uz priekšu pāri šai zālei un tad pa kreisi.

      – Paldies! – Viņa gāja, kā norādīts, atrada pieminēto kabinetu, pieklaudzināja un atvēra stiklotās durvis. – Atvainojiet, kundze! Man tika teikts, ka jārunā ar jums, lai es varētu piekļūt sava vīra īrētajam privātajam seifam. – Šelbija droši devās iekšā (vēl viena jaunapgūtā mācība) un apsēdās krēslā, paņēmusi Kaliju klēpī. – Man ir advokāta izsniegta pilnvara un atslēga. Es esmu Ričarda Foksvērta kundze.

      – Mirklīti! Es pārbaudīšu. Tev ir tik skaisti rudi mati, – viņa vērsās pie Kalijas.

      – Mammas! – Kalija pagriezās un satvēra Šelbijas matu cirtu.

      – Jā, tieši tādi kā tavai mammai. Jūs neesat iekļauta sarakstā, ko Foksvērta kungs mums iesniedzis.

      – Kā… kā lūdzu?

      – Diemžēl man jāteic, ka jums nav piešķirta identifikācijas karte.

      – Tātad seifs viņam šeit ir?

      – Jā, turklāt to ļauts atvērt arī pilnvarotām personām. Labāk būtu, ja Foksvērta kungs ierastos pats. Viņš varētu jūs iekļaut sarakstā.

      – Viņš… nevarēs. Viņš…

      – Tētis ir debesīs.

      – Ak… – Babingtones seja izstaroja līdzjūtību. – Man patiešām žēl.

      – Debesīs dzied eņģeļi. Mammīt, Fifī grib braukt uz mājām.

      – Jau drīz, bērniņ. Viņš… Ričards… Notika negadījums. Viņš atradās uz jahtas, bija spēcīgs vējš… Tas notika decembrī. Divdesmit astotajā decembrī. Man ir dokumenti. Viņi neizsniedz miršanas apliecību, ja nevar atrast…

      – Sapratu. СКАЧАТЬ