Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Kalija paziņoja, kad Šerila uzkarināja statīvā nākamo uzvalku. – Neaiztiec tēta drēbes ar netīrām rokām!

      – Pareizi, bērniņ! Saprotiet… – Šelbija iesāka skaidrot, pūlēdamās atrast piemērotākos vārdus. Kalija to izdarīja viņas vietā.

      – Mans tētis aizgāja uz debesīm.

      – Man ir patiešām žēl. – Vienu plaukstu uzlikusi uz vēdera, Meisija pasniedzās uz priekšu un pieskārās Kalijas rokai.

      – Debesīs ir jauki, – Kalija viņām paziņoja. – Tur dzīvo eņģeļi.

      – Pilnīgi pareizi. – Meisija paraudzījās uz Šerilu un pamāja ar galvu. – Varbūt izejiet ārā un atnesiet visu pārējo, – viņa sacīja Šelbijai. – Jūs varat atstāt… Kā tevi sauc, jaukumiņ?

      – Kalija Roza Foksvērta. Un tā ir Fifī.

      – Sveika, Fifī! Mēs pieskatīsim Kaliju un Fifī, kamēr jūs ienesīsiet pārējās mantas.

      – Ja jūs esat pārliecinātas… – Šelbija svārstījās. Pēc tam viņa vaicāja pati sev, vai patiešām sieviete vismaz septītajā grūtniecības mēnesī, paķērusi Kaliju, varētu aizbēgt pa to laiku, kamēr viņa no automašīnas atnesīs mantas. – Tas būs tikai īss mirklis. Kalij, uzvedies labi! Mamma tikai paņems kaut ko no mašīnas.

      “Viņas bija patiešām jaukas,” Šelbija nodomāja vēlāk, braucot izmēģināt veiksmi vietējās bankās. Cilvēki visbiežāk mēdz būt jauki, ja vien mēs dodam viņiem iespēju tādiem būt. Veikalnieces bija paņēmušas pilnīgi visu, pat vairāk, nekā viņām būtu vajadzējis; to Šelbija nešaubīgi zināja. Droši vien Kalija bija viņas apbūrusi.

      – Tu esi mans veiksmes talismans, Kalija Roza.

      Kalija pasmaidīja, ar salmiņu sūkdama sulu no kārbiņas, tomēr viņas acis palika piekaltas DVD ekrānam aizmugures sēdeklī. Viņa jau demit miljono reizi skatījās “Šreku”.

      2

      Laime tika izmēģināta sešās bankās, bet velti. Šelbija nosprieda, ka varbūt tāsdienas veiksmes limits ir pārsniegts. Turklāt viņas bērnam bija nepieciešams paēst pusdienas un pagulēt diendusu.

      Pabarojusi, novannojusi un nolikusi gulēt Kaliju – un pēdējā darbība allaž prasīja vismaz divtik vairāk laika, nekā viņa bija cerējusi, – Šelbija sagatavojās noklausīties telefona automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas, kā arī pārbaudīt balss pastkastīti mobilajā telefonā.

      Ar kredītkaršu kompānijām viņa bija vienojusies par parādu atmaksas plāniem un atzina, ka tieši tik atbilstoši, kā viņa cerējusi. Līdzīgu vienošanos viņa panāca arī ar Valsts ieņēmumu dienestu. Hipotekārā kredīta devējs bija piekritis pārdošanai par cenu, kas būs zemāka nekā kredīta atlikums, un viena ziņa bija no nekustamā īpašuma tirgošanas aģentes, kura vēlējās vienoties par to, kad varēs sākt māju izrādīt potenciālajiem klientiem.

      Viņa arī pati būtu nosnaudusies, taču vēl tik daudz kas bija jāpagūst – ja Dievs būs žēlīgs un Kalija nogulēs veselu stundu.

      Ričarda kabineta izmantošana likās visloģiskākā rīcība. Šelbija bija noslēgusi lielāko daļu telpu – siltuma taupīšanas nolūkos. Viņa vēlējās iekurt uguni. Iespēja to darīt bija viena no retajām lietām, kas šajā nomācošajā mājā Šelbijai sagādāja prieku. Uguns siltums un priecīgā sprakšķēšana.

      Taču šis prieks maksāja daudz naudas, un viņa to nevēlējās tērēt gāzes liesmu iedegšanai. Džemperis un biezās zeķes dāvāja pietiekami daudz siltuma. Viņa izņēma pašas uzrakstīto veicamo darbu uzskaitījumu.

      Jāpiezvana nekustamo īpašumu tirgošanas aģentei un jāpavēsta, ka māju varēs apskatīt sestdienā un svētdienā. Vajadzēs paņemt Kaliju un doties kaut kur projām, atstājot šo nodarbi nekustamā īpašuma pārdošanas aģentes ziņā.

      Vēl Šelbijai vajadzēja sameklēt juristu ieteiktās kompānijas nosaukumu un sazināties ar viņiem, lai pārdotu mēbeles un izvairītos no atsavināšanas.

      Ja neizdosies pārdot visas uzreiz vai vismaz lielāko daļu no tām, viņai vajadzēs izmēģināt laimi internetā un piedāvāt tās pa vienai. Protams, ja viņai vēl kādreiz būs iespēja piekļūt datoram.

      Ja viņai neizdosies savākt nepieciešamo summu, nāksies vien paciest pazemojumu un noskatīties, kā mēbeles tiek atsavinātas.

      Nelikās, ka šajā apkaimē būtu populāras izpārdošanas māju pagalmos, turklāt ārā bija sasodīti auksts.

      Pēc tam viņa piezvanīja savai mammai, vecaimātei un vīra māsai un palūdza, lai viņas pasaka visām krustmātēm, māsīcām un brālēniem, kuri arī bija viņai zvanījuši, ka viss ir kārtībā gan ar Šelbiju pašu, gan mazo Kaliju. Diemžēl aizņemtības dēļ viņai nav bijis iespējams visiem atbildēt, jo ir ļoti daudz darāmā.

      Šelbija nespēja viņiem izstāstīt. Ne jau visu… Vismaz ne tagad. Protams, kaut ko jau viņi zināja, un tieši tik daudz viņa bija spējusi atklāt. Pagaidām. Sarunājoties par šo tematu, Šelbija kļuva dusmīga un raudulīga.

      Lai kaut kā sevi nodarbinātu, viņa uzkāpa augšstāvā un ķērās pie dārglietu šķirošanas. Viņas saderināšanās gredzens, briljantu auskari, Ričarda dāvana viņas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Smaragda piekariņš, kuru Ričards bija viņai pasniedzis, kad piedzima Kalija. Vēl citas lietas, citas dāvanas. Vīra pulksteņi – seši – un vesels lērums aproču pogu.

      Viņa atkal visu uzskaitīja sarakstā, tāpat kā bija darījusi ar mantām, ko aizveda uz komisijas veikalu, un tad iesaiņoja juvelierizstrādājumus kopā ar to novērtējumu un apdrošināšanas informāciju. Pēc tam viņa telefoniski sazinājās ar apkārtnē atrodamajiem juvelierveikaliem, lai noskaidrotu, kurā šādi izstrādājumi tiek pārdoti un pieņemti tirgošanai.

      Sagādātajās kastēs Šelbija sāka likt lietas, kuras uzskatīja par svarīgām. Fotogrāfijas un dāvanas, ko bija saņēmusi no savas ģimenes. Nekustamā īpašuma pārdošanas aģente ieteica Šelbijai māju padarīt mazāk personisku, un to viņa arī centās paveikt.

      Kad Kalija pamodās no diendusas, Šelbija izdomāja viņai dažādus mazus uzdevumus, kas paveicami, un meitai nebija garlaicīgi. Iepakojusi mantas, Šelbija visu sakopa. Vairs nebija aptekšņu, kas slaucītu un berztu nebeidzamās flīžu rindas, pulētu cietkoksnes grīdas vai spodrinātu stiklu un hromu.

      Vakariņās viņa ieēda, cik spēja, tika galā ar meitas vannošanu, pasakas lasīšanu un gulēt likšanu, pēc tam turpināja mantu saiņošanu un nesa tās uz garāžu. Gandrīz pilnīgā spēku izsīkumā viņa palutināja sevi ar putu vannu un pēc tam ierāpās gultā, paņēmusi līdzi planšeti, lai ieplānotu nākamās dienas darbus.

      Viņa iemiga, neizslēgusi gaismu.

      Nākamajā dienā Šelbija atkal devās izbraucienā kopā ar Kaliju, Fifī, “Šreku” un ādas portfeli, kas reiz bija piederējis Ričardam. Portfelī viņa bija salikusi juvelierizstrādājumus un dokumentus par tiem, kā arī vīra pulksteņus un aproču pogas. Viņa izmēģināja veiksmi СКАЧАТЬ