Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vari, tomēr produktus aiznesīšu es.

      – Tu aiznesīsi mani. – Kalija stiepās projām no Šelbijas pretī Grifam.

      – Kalij, ne…

      – Dzirdu un paklausu. – Viņš izkāpa no automašīnas, notupās zemē un papliķēja sev pa pleciem. – Labi, princese. Ieņemiet vietu!

      Kalija noteica: – Vīīīī! – un uzrāpās Grifam uz pleciem, bet Šelbija centās paņemt visas savas mantas.

      Grifs tomēr viņu apsteidza un paņēma divas iepirkumu somas. Nesdams katru somu vienā rokā un vēl pieturēdams laimīgo Kaliju uz pleciem, viņš devās uz mājas durvju pusi.

      – Vai tās ir aizslēgtas?

      – Diezin vai. Mamma droši vien… – Šelbija aprāvās pusvārdā. Grifs jau bija gandrīz iegājis iekšā, un Kalija kaut ko aizrautīgi čaloja viņam pie auss, it kā viņš jau būtu kļuvis par viņas jauno labāko draugu.

      Šelbija satraukusies izcēla no automašīnas Kalijas ratiņus un vēl atlikušo iepirkumu somu. Kalijas mantu somu viņa pārmeta sev pār plecu. Somas viņa ienesa mājā, bet ratiņus pagaidām atstāja pie durvīm.

      Grifs bija nolicis iepirkumus uz virtuves letes. Šelbija nepaguva pateikt ne vārda, kad Grifs nocēla Kaliju no pleciem, pagrieza ar kājām gaisā un pašūpoja. Meitenīte spiedza nevaldāmā sajūsmā. Pēc tam viņš pasvieda mazo gaisā un uzmanīgi noķēra.

      – Es tevi mīlu, – Kalija sacīja un aizrautīgi noskūpstīja Grifu uz lūpām.

      – Un tik vien bija vajadzīgs, lai tiktu pie kaut kā tāda? – Grifs pasmaidīja un draudzīgi paraustīja meitenītes matus. – Tagad ir acīmredzams, ka daudzus gadus es pilnīgi nepareizi esmu centies iekarot dāmu sirdis.

      – Paliec un paspēlējies ar mani!

      – Es labprāt paliktu, ja vien varētu. Man jādodas atpakaļ uz darbu.

      Kalija ieslidināja pirkstus Grifa matos, un šī sajūta viņai nenoliedzami patika. Meitenīte paņēma šķipsnu un apvija sev ap pirkstu. – Tad atkal atbrauc un paspēlējies ar mani.

      – Kādu reizi noteikti. – Viņš paraudzījās uz Šelbiju un pasmaidīja. Šelbija pamanīja, ka viņam acis ir zaļas un gudras kā kaķim. – Viņa ir īsts mīļumiņš.

      – Jā gan. Paldies! Vai tev ir bērni?

      – Man? Nē. – Viņš nolika meiteni zemē un draudzīgi uzplikšķināja pa pēcpusi. – Man tagad jābrauc, sarkanmatīt.

      Viņa apskāva Grifa kāju un noteica: – Atā, kungs!

      – Grifs. Vienkārši Grifs.

      – Gifs.

      – Grrrifs, – Šelbija uzreiz palaboja.

      – Grrr… – Kalija atkārtoja un ieķiķinājās.

      – Grrrifam tagad jāiet, – viņš noteica un paraudzījās uz Šelbiju. – Vai viss ir labi?

      – Jā. Jā, liels paldies!

      – Vienmēr laipni. – Viņš tuvojās durvīm un piebilda:

      – Man patīk šī virtuve. – Tad viņš izgāja no mājas.

      “Viņam ir stils un pašpārliecība,” Šelbijai ienāca prātā, iekams viņa paguva nodomāt kaut ko citu.

      – Grrrifs, – Kalija teica Fifī. – Viņš ir jauks. Mamma un viņš smaržo jauki. Viņš kādreiz atbrauks un paspēlēsies ar mani.

      – Es… hmmm…

      – Mammīt, man gribas ēst.

      – Ko? Ak… Protams, ka tev gribas. – Šelbijai nācās atgriezties realitātē.

      8

      Kad mamma pārradās mājās, Šelbija jau bija paguvusi ielikt vistu cepeškrāsnī, notīrījusi kartupeļus un burkānus un uz ēdamistabas galda, kas tika lietots tikai īpašos gadījumos, sakārtojusi godu traukus.

      Ne jau pašus labākos, kas bija mantoti no tēva vecmāmiņas un kam piemita vairāk sentimentāla, nevis materiāla vērtība. Viņa bija uzlikusi otrus labākos – ar rožu rakstu gar šķīvju malām.

      Viņa sameklēja sveces, ziedus, lina salvetes, ko skaisti ielocīja izrotātos salvešu turētājos, un izcepa arī vēja kūkas, kam vajadzēja iepildīt krēmu.

      – Mans Dievs, Šelbij! Galds izskatās tik skaisti! It kā mums te būtu paredzēta augstas klases pieņemšana.

      – Mēs jau arī esam augsta klase.

      – Jā, vismaz ēdiens noteikti būs kā augstas klases viesiem. Un cik debešķīgi smaržo! Tev allaž ir piemitusi nojausma par to, kas vislabāk liekams kopā, lai koptēls būtu nevainojams.

      – Man bija prieks tā mazliet parosīties. Ceru, ka nerīkojos aplam, uzaicinādama arī vecmāmiņu un vectēvu.

      – Tu taču zini, ka ne. Mamma jau man pateica, kad biju iegājusi salonā pēc dārzkopju kluba sanāksmes un iepirkšanās kopā ar Sūzenu. Es Kalijai iegādājos ti-i-i-k jaukas drēbītes pavasarim! Tiešām, es lieliski pavadīju laiku.

      Viņa uz virtuves letes nolika trīs iepirkumu somas un sāka izkravāt mantas. – Nespēju ne sagaidīt, kad viņa tās varēs valkāt! Tās izskatās mīlīgi, vai ne? Mazi svārciņi ar sārtām un baltām svītrām un krociņām izrotāta blūze. Un šīs sārtās kurpītes! Pirms devos projām, es paskatījos, kāds ir Kalijas izmērs. Tām vajadzētu derēt. Ja nu tomēr nederēs, mēs varēsim tās aiznest atpakaļ.

      – Mammu, viņai tās ļoti patiks! Viņa būs vienkārši sajūsmā par šīm kurpēm!

      – Un vēl man te ir blūze ar uzrakstu “Princese” un brīnumjauks džemperītis ar lentīšu rotājumu, – Eida Meja runāja un ņēma ārā no iepirkumu somas aizvien jaunas mantas. – Kur viņa ir? Varbūt viņa varētu pielaikot?

      – Kalija guļ diendusu. Man žēl, ka tik vēlu, bet viss pārāk ievilkās. Es aizkavējos daudz ilgāk, nekā biju plānojusi. Un pēc tam vēl vajadzēja Kalijai sagatavot pusdienas. Turklāt viņa bija ļoti enerģiska un satraukta, tāpēc man neizdevās ielikt viņu gultā agrāk par pulksten trijiem.

      – Ak, par to taču nav jāraizējas. Nu jā, un es biju iegājusi Violas salonā, kur satiku Meksīnu Pinketu. Vai atceries? Pirms dažiem gadiem viņa pārcēlās uz Ārkanzasu. Viņa ir atbraukusi viesos un iegriezās pie Violas cerībā uz jaunu griezumu un svaigu matu krāsu. Es jau sen vairs nenoņemos ar matu krāsošanu, bet viņa ir sena mana kliente, un es zinu, kas viņai patīk. – Šelbija Pinketas kundzi atcerējās gluži miglaini, tādēļ tikai nomurmināja kaut ko neskaidru un sāka pildīt vēja kūkas. Eida Meja turpināja: – Viņa jutās vīlusies, jo Kristela sacīja, ka man ir brīvdiena. Un tad es tieši ienācu salonā, un viņa palūdza, vai es nevarētu parūpēties par viņas matiem. Meksīna СКАЧАТЬ