Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      – Tagad tas viss ir pagājis un beidzies. Un mums būs vēl daudz skaistu atmiņu. Ko tu tur meistaro? Mazās vēja kūciņas? Ai, viņa ir pamodusies! – Eida Meja paraudzījās uz mazuļu monitoru, kas bija nolikts uz virtuves letes. – Es uznesīšu augšā viņas jaunās drēbītes. Tas tik būs jautri! Mīļā, varbūt tev ir vajadzīga palīdzība?

      – Nē, mammu! Paldies. Es negribu, lai tu kaut pirkstu pieliktu pie šīs maltītes gatavošanas. Tev tikai būs jāsēž un jābauda. Tu ej pie Kalijas. Lai jums jautri klājas!

      – Ak, es patiešām ceru, ka tās kurpītes viņai derēs, – Eida Meja sacīja. – Tās ir ļoti jaukas.

      “Vajadzēs Kaliju nofotografēt ar tām kurpītēm kājās,” Šelbija nodomāja. “Izaugusi viņa tās droši vien vairs neatcerēsies, taču atcerēsies, ka vecmāmiņa viņu ir ļoti mīlējusi un priecājusies par iespēju mazmeitai sagādāt jaukas drēbītes un apavus. Viņa atcerēsies, ka vecmāmiņa saveidoja viņas matus princešu frizūrā. Un tam ir liela nozīme. Tāpat kā nozīme ir arī ģimenes vakariņām pie lielā ēdamistabas galda. Tas viss ir ļoti svarīgi.”

      Šelbija pabeidza pildīt kūciņas ar krēmu, aplaistīja vistu ar taukiem, kuros tā cepās, kā arī ielika gatavoties kartupeļus un burkānus.

      Vēl vajadzēja pārģērbties. Ne jau tikai vakariņu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa grasījās doties uz tikšanos ar Emmu Keitu. Šelbija paraudzījās uz taimeri, tad uzsteidzās augšstāvā un uz pirkstgaliem iezagās savā istabā, lai neiztraucētu mammas un Kalijas modes skati.

      Un nākamās piecpadsmit minūtes Šelbija pavadīja mokošās pārdomās par to, kādu tērpu izraudzīties. Bija laiks, kad viņai piederēja trīs vai pat varbūt četras reizes vairāk drēbju, taču nekad izvēle nenāca tik mokoši.

      “Varbūt tas vienkārši vairs nelikās svarīgi?” viņa nodomāja. “Tas taču ir tikai grilbārs,” viņa sev atgādināja. “Apmeklējot tādas vietas, cilvēki neizvēlas ļoti īpašus tērpus. Tas bārs ir vismaz trīs milzu soļus pārāks par “Šaubīgo bāru”, taču apmēram tikpat lielā mērā atpaliek no grezna restorāna viesnīcā.”

      Šelbija izvēlējās melnus džinsus un vienkāršu baltu blūzi un pāri uzvilka ādas žaketi – vienu no tām, kas viņai ļoti patika un ko viņa bija sev tomēr atstājusi. Alvas pelēkā nokrāsa ļoti labi saskanēja ar Šelbijas matu krāsu, tomēr tonis neradīja tik skarbu iespaidu kā melnais.

      Tā kā vakari mēdza būt vēsi, Šelbija izrauzījās puszābakus uz augsta papēža.

      Nedrīkstēja aizmirst arī par vakariņām, tālab viņa nosteidzās lejup pa kāpnēm, aiztraucās uz virtuvi un paķēra priekšautu. Nu bija pienākusi kārta cepumiem.

      Tāda rosīšanās sagādāja patiesu prieku. Šelbija sameklēja skaistu servēšanas trauku un tad apstājās, iegrimusi pārdomās. “Kā izskatītos labāk? Vai kartupeļus un burkānus izkārtot apkārt vistai, vai arī tos vajadzētu salikt atsevišķās bļodās?”

      Pa sētas puses durvīm ienāca Forests.

      – Ko tas viss nozīmē? – Viņš paošņāja gaisu. – Kas notiek?

      – Kaut kas nav kārtībā?

      – Es taču neteicu, ka nav kārtībā. Smaržo tā… smaržo tā, ka es esmu izsalcis.

      – Varbūt vēlies palikt uz vakariņām? Atnāks arī vecmāmiņa un vectēvs. Šoreiz gatavoju es.

      – Tu gatavo?

      – Tieši tā, Forest Džekson Pomeroj. Tā ka… vai nu pieņem, vai nepieņem.

      – Vai tu vienmēr saposies, kad gatavo vakariņas?

      – Es neesmu nekā īpaši saposusies. Sasodīts! Vai es patiešām esmu pārāk uzcirtusies, lai dotos uz “Kontrabandistu bāru”?

      Brālis piemiedza acis. – Kāpēc prasi?

      – Ak tu, idiot! Tāpēc, ka es iešu uz “Kontrabandistu bāru” un nevēlos saģērbties nepiemēroti.

      – Es vaicāju, kāpēc tu iesi uz grilbāru, ja pati gatavo vakariņas.

      – Ja reiz tev tik ļoti vajag zināt visus sīkumus – es iešu pēc vakariņām. Man norunāta tikšanās ar Emmu Keitu.

      Foresta sejā parādījās gaišums. – Oho!

      – Kā tad ir? Vai es patiešām esmu pārcentusies ar drēbēm?

      – Drēbēm nav nekādas vainas. – Viņš atvēra cepeškrāsns durtiņas un paraudzījās uz vistu. – Izskatās sasodīti labi.

      – Un arī būs sasodīti labi, bet tagad paej nost no ceļa. Man vēl jāgatavo uzkodas.

      – Vai tad mums vajadzīgi tādi smalkumi? – Viņš apgāja apkārt Šelbijai un paņēma alus pudeli.

      – Man vienkārši gribējās izdarīt kaut ko jauku. Mamma sarunāja man masāžas seansu, vecmāmiņa safrizēja Kalijai matus, un tu… Istabas augšstāvā ir tik skaisti sapostas! Man gribējās kaut kā pateikties.

      Viņš paberzēja māsas plecu. – Tas ir jauki. Galds uzklāts kā augstiem viesiem. Un ir ļoti labi, ka tu satiksies ar Emmu Keitu.

      – To mēs vēl redzēsim. Viņa joprojām ir nikna uz mani.

      – Varbūt tev vajadzētu papūlēties un arī viņai pagatavot vakariņās vistu?

      Šelbijai ap sirdi bija silti, jo apkārt galdam sēdēja ģimenes locekļi un visi kopā baudīja viņas gatavoto maltīti. Un piepeši viņa atskārta, ka šī ir pirmā reize. Šelbija apsolīja pati sev, ka noteikti būs arī otrā – kad piedalīsies gan Klejs un Džillija, gan arī mazais Džeksons.

      Ēdiens bija izdevies lielisks, jo vectēvs ēda pa otrai porcijai no visa un vecmāmiņa vaicāja pēc receptēm.

      – Es tās uzrakstīšu, vecmāmiņ.

      – Tev nāksies to darīt divas reizes. – Eida Meja piecēlās no galda un palīdzēja novākt traukus. – Šī vista manis gatavoto atstāj kaunā.

      – Labāk pietaupiet vietu desertam.

      – Mums vēl pietiks vietas, vai ne, Kalij? – Džeks papliķēja sev pa vēderu, un Kalija, mazliet atgāzusies savā krēsliņā, darīja tāpat.

      Bija lieliski vērot, kā ieplešas viņas mīļo cilvēku acis, kad tika ienests kūku tornis, kuram pāri pārlieta izkausēta šokolāde.

      – Tas izskatās tikpat skaisti kā tie deserti, ko pasniedz restorānā, – tēvs sacīja Šelbijai. – Vai garšo tikpat labi kā izskatās?

      – To tu tūdaļ uzzināsi. Man tagad jāiet. Mammu, vai tu uzliksi visiem desertu, lūdzu? Es nevēlos nokavēt.

      – Tikai neej, kamēr neesi uzkrāsojusi lūpas! – Tā bija vecmāmiņas pavēle. – Kaut СКАЧАТЬ