Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kad viņa deviņpadsmit gadu vecumā bija zvanījusi uz mājām no sava katastrofālā ceļojuma pa Eiropu, pūlēdamās izlikties pavisam citāda – dēkaina un ekstraverta, tāda, kas ar vislielāko prieku visu dienu viena pati apskata katedrāles un drupas, bet vakaros jauniešu hosteļos sarunājas ar iereibušiem puišiem no Brisbenas, – lai gan patiesībā viņa ilgojās pēc mājām, jutās vientuļa, bieži vien garlaikojās un nekādi nespēja izprast vilcienu sarakstus. Skaļā un skaidrā Elizabetes balss svešā telefona kabīnē otrā pasaules malā allaž lika Alises ceļgaliem no atvieglojuma saļodzīties; viņa piespieda pieri pie stikla un nodomāja: “Pareizi gan; es esmu īsta.”

      – Mana māsa tūlīt ieradīsies, – Alise paziņoja medmāsai, tiklīdz bija beigusi sarunu, it kā nu varētu tikt uzskatīta par kārtīgu cilvēku ar ģimeni; ar ģimeni, kuru viņa pazina.

      Lai gan tad, kad Elizabete pirmo reizi panācās tuvāk Alises gultai, viņa māsu patiesībā nemaz nepazina. Alise pavirši nosprieda, ka šī sieviete krēmkrāsas kostīmā ar brillēm un plīvojošajiem matiem, kas sniedzās viņai līdz pleciem, noteikti bija kāda slimnīcas administratīvā darbiniece, kas ieradusies, lai paveiktu kaut ko administratīvu, taču tad kaut kas sievietes staltajā stājā, kas it kā sacīja “es nepadošos”, kaut kas būtiski raksturīgs Elizabetei, tomēr lika noprast, ka tā ir viņa.

      Satriecoši, taču šķita, ka Elizabete vienas nakts laikā bija krietni pieņēmusies svarā. Viņas augums allaž bijis spēcīgs, lokans, sportisks, jo viņa vienmēr tik rosīgi airēja, skrēja un darīja vēl daudz ko citu. Tagad viņa bija nevis resna, bet gan pavisam noteikti lielāka, mīkstāka, ar lielākām krūtīm; gluži kā uzpūsta Elizabetes versija, ko kāds bija piepildījis ar gaisu gluži kā pludmales rotaļlietu. Viņai tas nepatiks, Alise nodomāja. Elizabete vienmēr bija tik uzjautrinoši moralizējusi par pārāk lielu kaloriju saturu ēdienā un atteikusies no piedāvātās olbaltuma kūkas, it kā viņai būtu piesolīts kokaīns ar heroīna piedevu. Reiz, kad Niks, Alise un Elizabete bija kopīgi pavadījuši nedēļas nogali, Elizabete pie brokastu galda bija veselu mūžību pētījusi uzturvērtības informācijas uzlīmi uz jogurta trauciņa, drūmi brīdinādama: “Ar jogurtu ir ļoti jāuzmanās.” Kopš tās reizes Niks un Alise, ēdot jogurtu, allaž iesaucās: “Uzmanies!”

      Kad viņa pienāca tuvāk un spožā gaisma virs Alises gultas apspīdēja viņas seju, Alise pamanīja smalkas, zirnekļu tīklam līdzīgas grumbiņas, kas bija iegravētas ap Elizabtes lūpām un ap abām acīm aiz elegantajām brillēm. Elizabetei, tāpat kā Alisei, bija lielas, gaiši zilas acis ar tumšām skropstām, tādas pašas kā viņu tēvam; par šīm acīm viņām nemitīgi tika izteikti komplimenti. Bet nu tās šķita kļuvušas mazākas un blāvākas, it kā acu krāsa pamazām būtu sākusi izbalēt.

      Šajās izbalējušajās acīs bija manāms kaut kas sāpīgs, piesardzīgs un saguruma pilns, it kā Elizabete nupat būtu cietusi sakāvi cīņā, kurā pati bija cerējusi gūt uzvaru.

      Alisi pāršalca pēkšņas raizes; noteikti bija atgadījies kaut kas briesmīgs.

      Bet, kad viņa par to apvaicājās, Elizabete atjautāja:

      – Ko nozīmē – kas ir noticis ar mani? – Tas izskanēja tik strupi un enerģiski, ka Alisi pārņēma šaubas.

      Elizabete atvilka plastmasas krēslu un apsēdās. Alise pamanīja, ka viņas svārki neglīti nostiepjas pār vēderu, un aši novērsās; viņai gandrīz uznāca raudiens.

      Elizabete atsāka:

      – Tu esi tā, kura ir nokļuvusi slimnīcā. Tātad jājautā – kas noticis ar tevi?

      Alise juta, ka atkal kļūst par nevaldāmo, bezcerīgo Alisi.

      – Tas ir pagalam ērmīgi. Gluži kā sapnī. Cik var noprast, es pakritu sporta zālē. Es – un sporta zālē! Iedomājies tikai! Džeina Tērnere teica, ka es esot piedalījusies savās tā dēvētajās piektdienas stepa nodarbībās. – Nu viņa varēja muļķoties, jo šeit atradās Elizabete, kura izturējās saprātīgi.

      Elizabete cieši raudzījās uz viņu tik drūmi, bailīgi un vērīgi, ka Alise juta – viņas muļķīgais smaids pamazām pagaist. Pasniegusies pēc fotogrāfijas, ko bija nolikusi uz naktsgaldiņa līdzās gultai, viņa to pasniedza Elizabetei, klusi un pieklājīgi ievaicādamās:

      – Vai tie ir mani… – Vēl nekad dzīvē Alise nebija jutusies tik muļķīgi. – Vai tie ir mani bērni?

      Elizabete paņēma fotogrāfiju, uzmeta tai skatienu, un viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts. Gandrīz nemanāmas trīsas, kas tūlīt izgaisa. Viņa piesardzīgi pasmaidīja un atteica:

      – Jā, Alise.

      Alise dziļi, saraustīti ieelpoja un aizvēra acis.

      – Es viņus nekad mūžā neesmu redzējusi.

      Varēja dzirdēt, ka arī Elizabete dziļi ievelk elpu.

      – Tas noteikti ir tikai uz laiku. Tev droši vien ir tikai jāatpūšas, jānomierinās un…

      – Kādi viņi ir? – Alise atvēra acis. – Tie bērni? Vai viņi ir… jauki?

      Elizabete jau skaļāk atbildēja:

      – Viņi ir brīnišķīgi, Alise.

      Alise turpināja izvaicāt:

      – Vai es esmu laba māte? Vai es par viņiem gādāju pienācīgi? Ar ko es viņus ēdinu? Viņi ir tik lieli!

      – Tavi bērni ir tava dzīve, Alise, – Elizabete sacīja. – Drīz tu pati atcerēsies. Tas viss atkal atausīs atmiņā. Tikai…

      – Es laikam varētu viņiem uzcept desiņas, – Alise ieminējās, kļūdama možāka. – Bērniem desiņas ļoti garšo.

      Elizabete cieši uzlūkoja viņu.

      – Tu nemūžam nedotu viņiem desiņas.

      – Es domāju, ka esmu stāvoklī, – Alise atsāka. – Bet tad man uztaisīja analīzes un pateica, ka tā tas pavisam noteikti nav. Es nejūtos kā grūtniece, tomēr nekādi nespēju noticēt, ka neesmu stāvoklī. Tas ir neticami.

      – Protams. Zini, es nedomāju, ka tu varētu būt stāvoklī…

      – Trīs bērni! – Alise pārtrauca. – Mēs gribam tikai divus.

      – Olīvija gadījās nejauši, – Elizabete iebilda tik stīvi, it kā viņai tas šķistu nosodāmi.

      – Tas viss ir tik nereāli, – Alise sacīja. – Es jūtos kā Alise Brīnumzemē. Vai atceries, cik ļoti es nevarēju ciest to grāmatu? Tāpēc, ka tur viss bija tik bezjēdzīgi. Tev arī tā negāja pie sirds. Mums abām patika lietas, kam ir jēga.

      – Varu iedomāties, ka sajūta ir patiešām savāda, taču tas nebūs uz ilgu laiku, kuru katru brīdi tu visu atkal atcerēsies. Tu noteikti esi ļoti… stipri sasitusi galvu.

      – Jā. Ļoti stipri. – Alise atkal paņēma fotogrāfiju. – Tātad šī mazā meitenīte. Viņa ir vecākā, СКАЧАТЬ