Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka bērns, izdzirdējis viņu pieminam Nika vārdu, bija pajautājis: “Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis?” Turklāt bērns zināja, ka Niks atrodas Portugālē.

      Tas pārsniedza visas neiespējamības robežas, tomēr, no otras puses, izklausījās diezgan pārliecinoši.

      Alise uz īsu brīdi aizvēra acis un tad atkal tās atvēra, pūlēdamās iztēloties deviņgadīgu dēlu. Cik garš varētu būt viņa augums? Kādā krāsā bija viņa acis? Kādā krāsā bija viņa mati?

      Kaut kas Alisē gribēja kliegt neviltotās šausmās par šādu situāciju, un kaut kas viņā vēlējās rēkt smieklos, jo tas viss bija tik muļķīgi. Neiespējams joks. Uzjautrinošs notikums, par kuru viņa varēs stāstīt vēl gadiem ilgi: “Un tad es piezvanīju Nikam, un tā sieviete man pateica, ka viņš ir Portugālē! Un es nodomāju: Portugālē?!”

      Alise atkal paņēma telefonu, tik piesardzīgi, it kā tas varētu uzsprāgt, un apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt vēl kādam. Elizabetei? Mammai? Frenijai?

      Nē. Viņa vairs negribēja dzirdēt nevienu svešu balsi, kas stāstītu viņai nezināmas lietas par mīļotajiem cilvēkiem.

      Alise juta, ka viņas ķermenis ir vārgs un smags. Viņa nedarīs neko. Itin neko. Beigu beigās kaut kas notiks; kāds atnāks. Ārsti izārstēs viņas galvu, un viss atkal būs kārtībā. Alise sāka grūst mantas atpakaļ mugursomā. Kad viņa paņēma ādas vākos iesieto plānotāju, no tā izkrita fotogrāfija. Trīs bērni skolas formastērpos. Viņi nepārprotami pozēja fotogrāfam, jo visi bija sasēdušies rindā uz pakāpiena, atbalstījuši elkoņus pret ceļgaliem un atspieduši zodus plaukstās. Divas meitenes un zēns.

      Zēns sēdēja vidū. Balti, izspūruši mati, atkārušās ausis, uzrauts deguns. Viņš bija piešķiebis galvu un sakodis zobus ērmīgā grimasē. Alise zināja, ka tas bija iecerēts kā smaids. Viņa to zināja, jo bija redzējusi vismaz simt fotogrāfiju, kurās viņas māsa bija savilkusi tieši tādu pašu seju. “Kāpēc es tā daru?” Elizabete mēdza skumji noteikt, ieraudzījusi šīs fotogrāfijas.

      Pa labi no zēna sēdēja meitene, kura izskatījās vecāka. Drukna, flegmatiska meitene ar garu seju un taisniem, brūniem, zirgastē saņemtiem matiem, kas krita pār vienu plecu. Viņa bija sagumusi uz priekšu, it kā nepārprotami sacīdama: “Es negribu sēdēt tik muļķīgā pozā.” Viņa bija cieši sakniebusi lūpas un drūmi raudzījās pa labi garām kamerai. Viens tuklais ceļgals bija nejauki nobrāzts, abu kurpju auklas neaizsietas. Viņa izskatījās pilnīgi sveša.

      Pa kreisi no zēna sēdēja maza meitenīte ar gaišām cirtām, kas bija saņemtas divās kuplās, īsās peļastītēs. Viņa svētlaimīgi smaidīja, un abos eņģeļa vaidziņos bija ievilkušās bedrītes. Pie abām viņas skolas formastērpa apkaklītēm bija kaut kas pielīmēts. Alise ieskatījās vērīgāk. Tādas pašas spīdīgas dinozauru uzlīmes, kādas varēja redzēt uz pašas Alises krekla.

      Apgriezusi fotogrāfiju otrādi, Alise ieraudzīja, ka uz tās uzlipināta aprakstīta līmlapiņa.

      Bērni (no kreisās uz labo): Olīvija Lova (bērnudārza grupa), Toms Lovs (4. b klase), Medisona Lova (5. m klase).

      Māte: Alise Lova

      Pasūtīto eksemplāru skaits: 4

      Alise vēlreiz apgrieza fotogrāfiju un apskatīja visus trīs bērnus.

      Es jūs nekad mūžā neesmu redzējusi.

      Viņas ausīs kaut kas tālumā dūca; viņa juta, ka elpo īsi un sekli, viņas krūtis cilājās tik strauji, it kā viņa atrastos augstu virs jūras līmeņa. (“Ak, tas bija tik jocīgi! Es skatījos uz to fotogrāfiju, vai zināt, ar trim bērniem? Un tie ir manis pašas bērni! Un es viņus pat nepazinu! Cik smieklīgi!”)

      Telpā ienāca agrāk neredzēta medmāsa, uzmeta Alisei ašu skatienu un paņēma mapi, kas bija piestiprināta viņas skrituļnestuvju kājgalī.

      – Lūdzu, piedodiet, ka jums vēl aizvien nākas gaidīt. Priekšniecība apgalvo, ka jau pēc dažām minūtēm jūs tiksiet pie brīvas gultas. Kā jūs jūtaties?

      Alise ar neprātīgi trīcošiem pirkstiem pieskārās galvai.

      – Vai zināt, es nekādi nespēju atcerēties savas dzīves pēdējos desmit gadus. – Viņas balss histēriski iedrebējās.

      – Manuprāt, mēs varētu pamēģināt noorganizēt jums tasi gardas tējas un sviestmaizes. – Medmāsa palūkojās uz fotogrāfiju, kas bija nolikta Alisei klēpī. – Jūsu bērni?

      – Cik var noprast, jā, – Alise atteica un viegli iesmējās. Viņas smiekli pārvērtās šņukstā, asaru garša mutē šķita tik pazīstama, un prātā iešāvās doma – izbeidz! Man ir tik ļoti, ļoti, ļoti apnicis raudāt –, bet ko tas vispār nozīmēja, jo viņa nebija tā raudājusi kopš bērnības, un vispār viņa nemaz nespēja pārstāt raudāt arī tad, ja būtu gribējusi.

      SESTĀ NODAĻA

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

      Pēcpusdienas tējas pārtraukuma laikā es piezvanīju Benam uz mobilo telefonu, un viņš, pārkliegdams trokšņainas čalas, kas izklausījās kā divdesmit, nevis trīs bērnu saceltas, paziņoja, ka ir aizbraucis uz skolu pēc bērniem un tagad ved viņus uz peldēšanas nodarbībām. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts, ka ir neiespējami nokavēt kaut vai tikai vienu peldēšanas nodarbību, jo Olīvija nupat esot kļuvusi par krokodilu, pīļknābi vai kaut ko tamlīdzīgu, un es izdzirdēju Olīvijas mutuļojošos smieklus, kad viņa sauca: “Par DELFĪNU, nejēga tāds!” Varēja dzirdēt, kā Toms, kurš noteikti sēdēja priekšā līdzās Benam, monotoni skaita: “Tagad tu par pieciem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu par četriem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu brauc par diviem kilometriem LĒNĀK, nekā noteikts ātruma ierobežojumā.”

      Bens izklausījās nomocījies, tomēr laimīgs. Jau vairākas nedēļas nebiju viņu dzirdējusi tik laimīgu. Parasti Alise mums nemēdz lūgt (uzticēt) kaut ko tādu kā aizbraukt pēc bērniem uz skolu un aizvest viņus uz peldēšanas nodarbībām, un es zināju, ka Bens par šādu iespēju droši vien ir pilnīgā sajūsmā. Es iztēlojos, kā ļaudis, pie luksofora uzmetot viņiem skatienu, nodomā, ka tas ir parasts tēvs (varbūt drusku lielāka auguma un ar kuplāku bārdu) ar saviem trim bērniem.

      Ja es pārāk daudz par to sadomāšos, tas būs ļoti sāpīgi, un tāpēc es tā nedarīšu.

      Bens man pateica, ka Toms nupat runājis pa mobilo telefonu ar Alisi, un Toms bija pastāstījis, ka viņa nebija neko teikusi par kritienu sporta zālē un izklausījusies “kā jau mamma, tikai varbūt par desmit vai piecpadsmit procentiem īdzīgāka nekā parasti”. Manuprāt, šobrīd viņam skolā māca par procentiem.

      Dīvaini, taču man pat prātā nebija ienācis vienkārši pašai piezvanīt Alisei uz mobilo telefonu. Tāpēc es nekavējoties uzgriezu viņas numuru.

      Kad Alise atsaucās, viņas balss izklausījās tik svešāda, ka es to nemaz nepazinu un nodomāju, ka atbildējusi kāda medmāsa. Noteicu: “Ai, piedodiet, es tikai gribēju sazvanīt Alisi Lovu,” un tad atskārtu, ka tā taču ir Alise, un viņa šņukstēja: СКАЧАТЬ