Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ skolotāju koledžas beigšanas. (Ja neesat izlasījuši sadaļu “Par mani”, tad es divdesmit gadus mācīju matemātiku. Desmit gadus biju direktora vietniece. Vēl desmit biju direktore. Visu savu dzīvi esmu ziedojusi izglītības sistēmai.) Manā klasē bija kāds zēns vārdā Frenks Nīrijs. Es vēl aizvien atceros viņa viltīgo seju. Gudrs, tomēr nevaldāms. Viņš nemitīgi izmeta kādu joku. Smīdināja citus puikas. Es jutos tik nopietna un garlaicīga. Kā vecmeitās palikusi krustmāte.

      Protams, katrā klasē vienmēr ir kāds Frenks Nīrijs, un drīz vien es iemācījos viņus briesmīgi nobiedēt. Tomēr tai pirmajā gadā, kad biju vēl jauna un zaļa, Frenks Nīrijs lika man sajusties tik nopietnai. Arī šodien es jutos tieši tāpat.

      Un tomēr man piemīt ļoti laba humora izjūta, ļaudis! Es protu novērtēt labus jokus, nudien! Bet dejas pie stieņa! Nevienam no jums tas taču nešķiet smieklīgi, vai ne?

      Nu, un nākamais sabiedriskā kluba darba kārtības punkts bija tas diezgan pretrunīgais izbraukums, kuru es pieminēju savā pēdējā ierakstā. (Jums visiem par to noteikti bija daudz kas sakāms! Es daudziem uzkāpu uz varžacīm!).

      Man radās sajūta, ka X kungs šajā konkrētajā jautājumā mani noteikti neatbalstīs, un, tik tiešām,

PAZIŅOJUMS!

      Ak vai, esmu tik uztraukta. Mani nupat iztraucēja telefona zvans. Mana “meita” Barba paziņoja bēdīgus jaunumus, ka mana “mazmeita” Alise ir nelāgi pakritusi tajā sporta zālē, ko viņa mēdz apmeklēt (manuprāt, pārāk bieži), un tagad atrodas slimnīcā. Visvairāk es uztraucos tāpēc, ka Alisei pēdējā laikā ir nācies pārdzīvot tik grūtus brīžus, un tā tikai viņai vēl trūka. Cik var noprast, Alise pēc galvas traumas ir zaudējusi atmiņu un ir pārliecināta, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads. Kaut kas traks. Esmu pārliecināta, ka drīz vien viņa atkal visā pilnībā atgūs atmiņu, taču tik lielas raizes patiešām liek palūkoties uz maniem banālajiem uztraukumiem no citas puses. Pagaidām beigšu rakstīt un ziņošu, tiklīdz būšu uzzinājusi kaut ko jaunu.

KOMENTĀRI

      BERILA:

      Jūtu Tev līdzi, Frenij! Pasaki tam briesmīgajam X, ka viņa dalība Sabiedriskajā komisijā nav vēlama. Mēs visi ļoti mīlam un lūdzam par Alisi.

      ANONĪMS:

      Zinu, ka es varētu būt vienīgais vīrietis, kurš raksta komentārus šajā blogā, un varbūt tāpēc jūs, sievietes, mani pārkliegsiet, tomēr esmu spiests pajautāt: kas vainas kokteiļu bāram ģimenes ballītē? Izklausās ļoti jautri! Esmu X pusē! (Un, piedodiet, Frenij, taču es smejos. Lieciet to puisi mierā. Viņš tikai mēģināja kliedēt noskaņu.)

      DORISA NO DALASAS:

      Varbūt Tev vajadzētu uzaicināt X kungu uz kādu glāzīti un visu ar viņu pārrunāt? Liec lietā savu sievišķīgo viltību! Tu varētu viņam izcept to siera un sīpolu pīrāgu, par kuru ieminējies vienā no saviem agrākajiem ierakstiem!

      P. S. Kāpēc vārdi “meita” un “mazmeita” ir ielikti pēdiņās?

      JAUTRĀ OME:

      Nabaga Tu un nabaga Alise. Nelaime nenāk brēkdama.

      Ziņo par jaunumiem.

      LĒDIJA DŽEINA:

      Pasaki Alisei, ka es vienreiz noģību veikala Woollies saldēto preču nodaļā, un, kad atjēdzos, man pajautāja, kā mani sauc, un es pateicu savu pirmslaulības uzvārdu! Tobrīd biju precējusies jau četrdesmit trīs gadus! Jocīgi, kā tas prāts darbojas.

      FRENKS NĪRIJS:

      Labdien, Džefrijas jaunkundz. Es šodien ierakstīju savu vārdu Google meklētājā un atradu Jūsu ierakstu. Piedodiet, ka biju tāds nekauņa, taču man par mūsu matemātikas stundām ir palikušas tikai mīļas atmiņas. Manuprāt, es pat varēju būt Jūsos nedaudz iemīlējies. Tagad es strādāju par inženieri – un esmu pārliecināts, ka par savu veiksmīgo karjeru varu pateikties Jūsu lielajām pūlēm.

      TRAKĀ MEIBELA:

      Jūsu blogu atradu pavisam nesen. Apsveicu! Cik uzjautrinoša lasāmviela! Arī es esmu vecvecmāmiņa no otra pasaules gala (Indianas štats, ASV!), un es apsveru iespēju sākt rakstīt pati savu blogu. Viens jautājums: ko Jūsu ģimene domā par to, ka Jūs par viņiem rakstāt? Manuprāt, manai ģimenei tas varētu nepatikt.

      AB44:

      Vai to komentāru patiešām ierakstīja Jūsu bijušais skolnieks Frenks Nīrijs? Cik smieklīgi! Lūk, kāds spēks ir internetam!

      – Mammu? – bērns atkal ierunājās, nepacietīgi. Alise nespēja saprast, vai tas ir zēns vai meitene. Tā bija tikai parasta bērna balss. Aizelsusies, steidzīga. Bērns nedaudz šņaukājās. Savā ziņā pat burvīgi. Alise gandrīz nekad nemēdza runāt ar bērniem pa telefonu, ja neskaitīja tās retās, stīvās dzimšanas dienas sarunas ar kādu no Nika radu bērniem, un šīs bērnišķīgās balsis Alisei allaž bija šķitušas satriecoši mīļas. Skatoties uz šiem bērniem, viņi šķita daudz lielāki, biedējošāki un netīrāki.

      Viņas roka bija nosvīdusi. Alise saņēma telefonu ciešāk, aplaizīja lūpas un piesmakušā balsī atkārtoja:

      – Hallo?

      – Mammu? Te es! – Bērna balss uzkūsāja un izplūda no telefona, it kā viņš vai viņa kliegtu tieši Alisei ausī. – Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis? Vai viņš tev zvana no Portugāles? Ai! Ja tu ar viņu runāsi, vai tu, lūdzu, varētu viņam pateikt, ka to PlayStation spēļu konsoles spēli, kuru es gribu, sauc “Zudusī planēta: Ārkārtas apstākļi”, labi? Saprati? Jo es viņam laikam pateicu nepareizo nosaukumu. Labi, mammu, tas ir ļoti svarīgi, un tāpēc tev varbūt vajadzētu to pierakstīt. Vai gribi, lai es runāju lēnāk? Zudusī. Planēta. Ārkārtas. Apstākļi. Kur tu vispār esi? Mums jāiet peldēt, un tu taču zini, ka man briesmīgi nepatīk nokavēt, jo tad man uzbāž to stulbo peldamo dēli. Ā, re, kur tēvocis Bens! Vai viņš šodien vedīs mūs peldēt? Labi! Lieliski! Kāpēc tu mums neko neteici? SVEIKS, TĒVOCI BEN! Labi, man vairs nav laika, atā, mammu.

      Kaut kas noskrapstēja, nobūkšķēja, tālumā varēja dzirdēt bērnu klaigas. Kāda vīrieša balss uzsauca: “Sveiciens čempioniem,” un saruna pārtrūka.

      Alise ļāva telefonam iekrist klēpī un sāka stingi raudzīties uz atvērtajām durvīm, aiz kurām atradās slimnīcas gaitenis. Garām aizsteidzās kāds cilvēks ar zaļu dušas cepuri galvā, saukdams: “Ļaujiet taču man atvilkt elpu!” Kaut kur tālumā ieraudājās zīdainis.

      Vai viņa nupat bija runājusi ar Rozīni?

      Viņa pat nezināja, kā šo bērnu sauc. Viņi vēl aizvien strīdējās par vārdiem. Niks gribēja, lai bērnu sauc Toms – “labs, kārtīgs vīrieša vārds” –, bet Alisei labāk patika Ītens – seksīgs, veiksmīgs vārds. Ja Rozīne sagādātu viņiem pārsteigumu un izrādītos meitene, Alise gribēja, lai viņu sauc par Medelainu, bet Niks – par Edisonu: jo, cik varēja noprast, meitenēm “labi, kārtīgi vārdi” nemaz nebija vajadzīgi.

      Alise nodomāja: nevar būt, ka man ir bērns un es nezinu, kā viņu sauc. Tas gluži vienkārši СКАЧАТЬ