Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pūlis, kas trokšņaini grūstījās un stumdījās, lauzīdamies piekļūt, cik vien tuvu spēja, un žēlojās par katru, kas aizspraucās priekšā. Vairākums pūlī bija sulaiņi biksēs un kamzoļos, istabenes un virtuves kalpotāji priekšautos. Nebūtu iedomājams, ka šie cilvēki bez atļaujas atstātu savas darbavietas, tālab jāpieņem, ka lordi un lēdijas ir sūtījuši viņus izdibināt kņadas cēloņus. Šķita, ka ikviens ir aizmirsis par salu, kas koda aizvien spēcīgāk, – tik interesanti notikumi te risinājās, un tik nopietni viņi bija uztvēruši rīkojumus noskaidrot visus sīkumus.

      Nopētījis ziņkārīgo pūli, Raiens iztrūkās, pamanījis pazīstamu seju.

      – Vai tā varētu būt Emilija?

      – Augstais Dievs, tur ir viņas tēvs! – Bekers piebalsoja.

      De Kvinsijam sazin kā bija izdevies izspraukties cauri ciešajai burzmai, kas tagad viņu spieda pie dzelzs žoga nama priekšā. Emilija cīkstējās viņam blakus un, pūļa grūstīta, lūdza konsteblam atļauju abiem ieiet pa vārtiem. Konstebls nemitējās raidīt viņu prom.

      – Ejiet mājās! – cits konstebls sauca sanākušajiem. – Te nav, ko redzēt!

      – Tad kāpēc policija staigā un klaušina, vai mēs esam redzējuši ko ērmotu? – ieprasījās kāds kalps.

      – Nu, un jūs esat ko redzējuši? – konstebls atvaicāja.

      Emilija kaut ko uzsauca Raienam, taču kņada aprija viņas teikto.

      Raiens ar Bekeru steidzās lejup pa pakāpieniem.

      – Šie divi ir kopā ar mums, – Raiens paziņoja konstebliem.

      Kad Bekers atvēra vārtus, Raiens ievilka pa tiem Emiliju, kura savukārt rāva līdzi tēvu.

      – Atbrīvot ceļu! – konstebls pavēlēja ļaudīm.

      – Pastāstiet, kas te norisinās! – sauca reportieris.

      – Mums jāizdomā, kurp jūs aizvest, Emilija, – Raiens teica, iepriecināts sievieti redzēt, taču karsti vēlēdamies, kaut tas būtu noticis citos apstākļos. – Šajā namā notikušas nelāgas lietas.

      – Vēl ļaunākas nekā baznīcā? – apjautājās de Kvinsijs. Viņam bija sašķiebies mētelis, un tam izrauta poga.

      – Tas atkarīgs no skatpunkta.

      – Pats Imanuels Kants nebūtu pateicis labāk, – de Kvinsijs piezīmēja.

      Vējš pieņēmās spēkā. Mākoņi grima zemāk un satumsa. Virpuļojošās sniegpārslas beidzot piespieda dažus apskaut savus nosalušos plecus un nozust.

      – Šon, kad mēs ieiesim mājā, pabrīdiniet, kad man jānovēršas, – Emilija sacīja.

      – “Kad mēs ieiesim mājā”? Bet es nupat paskaidroju… – Raiens rezignēti nopūtās. – Jā, kad mēs ieiesim mājā.

      – Emilij, labāk visu laiku raudzīties griestos. Es jūs pavadīšu, – Bekers piedāvāja.

      Sniega vētra nemitējās.

* * *

      Jauno sievieti iekārtoja plīša krēslā viesistabā. Kamīnā klājās vakardienas uguns pelni.

      – Es nedrīkstu iekurt uguni, lai jūs sasildītu, – Raiens atzina. – Pelnos varētu būt atrodami lietiskie pierādījumi.

      – Saprotu.

      – Bet no kurienes jūs uzradāties? Jums taču jābūt vilcienā.

      – Tēvs atteicās paklausīt lordam Pālmerstonam.

      – Atteicās? – Bekers pārsteigts atkārtoja.

      – Baznīcā mēs neviļus dzirdējām vikāru nosaucam lorda Kosgrova adresi. Tēvs uzstājīgi vēlējās ierasties šeit.

      – Atrast nebija nekādu grūtību. – De Kvinsijs līkņāja kāpņu pakājē, turpat aiz istabas durvīm, un pētīja mirušās kalpotājas ievainojumu, ar labo rādītājpirkstu teju aizskardams iedobumu galvaskausā. – Pirms piecdesmit trim ziemām es bieži lūdzu dāvanas Meifērā. Pazinu šo rajonu gandrīz tikpat labi kā Oksfordstrītu un Soho.

      – Lords Pālmerstons… – Raiens uzsāka.

      – Būs pārskaities. To es apzinos. – De Kvinsijs iedzēra no flakona opija tinktūru. – Baznīcā jūs minējāt, ka gan jūs, gan seržants Bekers esat redzējuši to pašu, ko mēs ar Emiliju. Taču mūsu sarunas pirms septiņām nedēļām visādā ziņā lika jums saprast, ka patiesībā tā vis nav.

      – Veicot policijas izmeklēšanu, nepietiek vienīgi piesaukt Imanuela Kanta vārdu, – atcirta Raiens, ar pūlēm valdīdams izmisīgu sašutumu. – “Vai pastāv objektīva realitāte? Varbūt realitāte ir tikai mūsu domās?” Es jums varu gaužām droši apgalvot, ka realitāte pastāv ij pie ārdurvīm, ij pie kāpnēm. Vēl realitāte ir atrodama pagrabstāva virtuvē, un pavisam noteikti tā pastāv, piesieta pie krēsla bibliotēkā.

      – Piesieta pie krēsla bibliotēkā? – de Kvinsijs atkārtoja. Pamanījis atvērtās durvis halles pretējā pusē, viņš devās turp.

      – Ei, tur nedrīkst iet! – dežurējošais konstebls iebilda.

      – Nekas, nekas, – Bekers viņu mierināja. – Es iešu viņam līdzi.

      Raiens no jauna pievērsās Emilijai.

      – Bet… kā jūs iztiksiet bez lorda Pālmerstona atbalsta? Naudas jums nav ne drusciņas. Kur jūs gulēsiet? Kā sagrabināsiet ēdamo?

      – Tēvs apgalvo, ka spētu dzīvot uz ielas, tāpat kā septiņpadsmit gadu vecumā.

      – Viņam tagad ir sešdesmit deviņi gadi! Kur paliksiet jūs pati?

      – Viņš solās iemācīt man, kā izdzīvot tur, – Emilija paskaidroja, it kā tēvs būtu tikpat pārliecināts, ka abi spēs pārpeldēt Lamanšu.

      – Bīstos, ka opijs beigu beigās ir saļodzījis viņam prātiņu, – Raiens norūca.

      – Nāve… – Emilija noteica.

      – Kas?

      – Tēvs vienā laidā to piemin.

      – Vai gribat sacīt, ka viņš nejūtas labi? – Raiens vaicāja.

      – Var gadīties, ka viņš ar nepacietību gaida miršanu.

      – Ak Dievs!

      – Es domāju, ka viņš atgriezās te, lai, palīdzot jums, viņā atjaunotos dzīvotgriba un rastos mērķis, – Emilija prātoja.

      – Inspektor? – sarunu pārtrauca de Kvinsijs, kurš stāvēja otrpus halles.

      Raiens СКАЧАТЬ