Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pēcnāves operāciju nolūkā izdibināt, vai viņas neparasti lielā galva nav nāvējošu kroplīgu smadzeņu radīta. Tēvam murgos rādījās dziļā plaisa, kuru ķirurgs bija iegriezis meitenītes galvā.

      Mans brālis Viljams cieta no postošām galvassāpēm, kas laupīja viņam redzi un dzirdi. Kad mokas beidzot bija galā, sekcijā atklāja, ka viņam smadzenēs ir liels gabals zaļas vielas. Arī dēla atvērtais galvaskauss tēvam rādījās murgos.

      Kad kariete grabēdama nogriezās no Pikadili ziemeļu virzienā un ripoja pa Rīdžentstrītu, tēvs izliecās pa logu un uzsauca sulainim, kas stāvēja uz kāpšļa karietes aizmugurē.

      – Pa kādu ceļu mēs braucam uz Jūstonas staciju?

      – No Rīdžentstrītas uz Portlendpleisu, pēc tam pa labi uz Ņūroudu!

      – Lūdzu, nogriezieties pa labi uz Oksfordstrītu.

      – Mēs zinām ceļu uz staciju.

      – Manis ieteiktais ceļš aizvedīs mūs turp tikpat ātri.

      Es vēlos kaut ko apskatīt.

      Par spīti kariešu riteņu saceltajai graboņai, es dzirdēju sulaini noburkšķam dažus vārdus un tikai tad uzsaucam kučierim:

      – Nogriezies austrumu virzienā, jo mēs brauksim pa Oksfordstrītu!

      – Kādēļ?

      – Pasažieru lūgums!

      – Ha! Pēdējais, kuram mēs paklausām! – attrauca kučieris, varbūt neapjauzdams, ka mēs sarunu dzirdam.

      Kariete nogriezās pa labi uz Oksfordstrītu.

      – Stāt! – tēvs uzreiz uzkliedza sulainim. Skaļais sauciens no tik maza cilvēka mutes mani iztrūcināja.

      Zirgu pakavu klaboņa nespēja nomākt kučiera lāstu, un viņš apturēja karieti Greittičfīldstrītas sākumā.

      Tēvs atvēra karietes durtiņas un izkāpa.

      Es viņam sekoju.

      – Nē, nekāpiet ārā, – sulainis pamācīja. – Jūs gribējāt tikai kaut ko apskatīt! Mums jātiek uz staciju!

      Agrīnajā svētdienas pēcpusdienā Oksfordstrītas veikali bija slēgti, rosību neredzēja, garām klabēdami pabrauca vien daži kebi un karietes. Mākoņi un skursteņu dūmi iekrāsoja apvārsni brūnu, aizsedzot skatienam māju augšējos stāvus.

      Sērīgu seju tēvs aplūkoja apkārtni. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš šajā ielā bija pavadījis četrus bada pilnus mēnešus starp prostitūtām un ubagiem, ar savu apsviedīgumu pūlēdamies izvilkt dzīvību bargajā Londonas ziemā. Viena no šīm prostitūtām, Anna, kuru cietsirdīgā pilsēta drīz pēc tam aprija, bija tēva lielā mīlestība līdz pat dienai, kad viņš iepazinās ar manu māti.

      – Tolaik, pat būdams tuvu nāvei, es biju dzīvīgāks nekā tagad, – tēvs murmināja.

      – Tēvs, lūdzu, nerunā par nāvi!

      – Ātrāk! – sauca sulainis. – Ja nokavēsiet vilcienu, lords Pālmerstons turēs par vainīgiem mūs!

      – Pasakiet Viņa Gaišībai, ka tā bija mana vaina, – atbildēja tēvs. – Pasakiet, ka es atteicos iekāpt karietē.

      – Ko jūs ar to domājat? – sulainis izgrūda.

      – Es tiešām izlūdzos visdziļāko piedošanu. Esiet tik laipni un aizvediet mūsu somas atpakaļ uz lorda Pālmerstona māju. Es vēlāk izlemšu, ko ar bagāžu iesākt.

      – Nē! – kučieris iebilda.

      Tēvs aizsoļoja pa Oksfordstrītu rietumu virzienā.

      – Vai tu karietē iemalkoji pārāk daudz opija tinktūras, tēvs? – es uzstājīgi vaicāju, steigdamās viņam nopakaļus. – Teic, kas tev padomā!

      Mēs pagājām garām Rīdžentstrītai un turpinājām ceļu uz rietumiem. Tēva strupās kājas nesa viņu tik apņēmīgā gaitā, ka vien retais spētu neatpalikt. Tikai brīvi krītošie svārki ļāva man turēties līdzi.

      – Nāve, – tēvs izgrūda.

      – Tu mani biedē.

      – Vēl pirms septiņām nedēļām es modos pusdienlaikā pēc nožēlas pilniem opiju murgiem. Ja mēs nebūtu ieradušies Londonā, es tagad droši vien celtos no gultas vēl vēlāk, piemēram, saulrietā. Varbūt pārliecīga opija lietošana man būtu likusi ieslīgt mūžīgajā miegā. Tad arī es būtu piebiedrojies vairākumam. Tad es visbeidzot spētu aizmirst sāpes, kuras nodarīju tev, taviem brāļiem un māsām un visvairāk tavai mātei… par parādu piedzinējiem, no kuriem jūs visi manis dēļ bēguļojat… par nabadzību, kuru es jums liku pārciest.

      – Tēvs, tu no tiesas mani biedē.

* * *

      – Edvards Oksfords? – Bekers cieši vērās zīmītē, kuru bija uzgājis grāmatā līķim rokās. – Kāpēc jūs sakāt, lai visi svētie mums stāv klāt?

      – Cik vecs tu varēji būt pirms piecpadsmit gadiem? – Raiens jautāja.

      – Man bija tikai desmit gadu.

      – Tu stāstīji, ka uzaugi rentētā fermā nomaļā Linkolnšīras pusē. Vai tavs tēvs lasīja avīzes?

      – Viņš neprata lasīt. Pats par to kaunējās, – Bekers atzina. – Kad man nebija jāstrādā mājās, viņš sūtīja mani skolā.

      – Tad tu, iespējams, par to varēji nezināt.

      – Par ko? Vai tas ir saistīts ar zīmīti, kuru jūs atradāt baznīcā un par kuru man nekā nestāstāt?

      – Nav laika, – Raiens atmeta. – Mums jāpārmeklē visas pārējās telpas.

      – Lūdzu, neizvairieties. Ko nozīmē šis vārds? Kas ir Edvards Oksfords? Izstāstiet, kas bija rakstīts tajā atrastajā lapiņā! – Bekers neatlaidās.

      – Nevaru.

      – Vai par to ir grūti runāt?

      – Man nav ļauts. Tādas pilnvaras ir tikai komisāram Meinam.

      – Tas skatiens jūsu sejā… Vai baidāties, ka gaidāms vēl kaut kas ļaunāks?

      – Pirms piecpadsmit gadiem tiešām tika sagaidīts. Lūdzu, beidz uzdot jautājumus, uz kuriem es nedrīkstu tev sniegt atbildes. Mums nepieciešams pārmeklēt visu māju.

      Kur ir pārējie kalpotāji?

      Bojātas СКАЧАТЬ