Flirts. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

      Savukārt Gonts tā arī nebija atguvies no pamatīgā iespaida, ko uz viņu bija atstājis televīzijas seriāls “Augšā lejā” septiņdesmitajos gados. Tas bija laiks, kad viņš bija centies atrast savu patību, un rezultāts bija savdabīga aizraušanās ar arhaiskām šķiru atšķirībām līdz ar spēcīgu apsēstību ar Džīnu Māršu. Varas spēlītes, kas citādi būtu varējušas atrisināties gluži nekaitīgi kādā tradicionālākā sadomazohistu klubā, tagad iejaucās viņa darba dzīvē ar satraucošu regularitāti.

      Nabaga Roza ar šausmām noskatījās, kā viņa cimdotā roka tuvojas kārtējam eksotiskajam ēdamrīkam.

      – Un šis, Moriartijas jaunkundz? – Viņš pacēla augšup šauru, izliektu rīku ar trim gariem zariem.

      Tās bija mocības.

      Viņa pavilcinājās. – Vēl viena dakšiņa?

      Viņš nopūtās, izdarīdams atzīmi savā piezīmju grāmatiņā līdzās citām atzīmēm un tad novietoja ēdamrīku līdzās pārējiem. – Tas ir omāru trīsžuburis, Moriartijas jaunkundz. Ārkārtīgi rets. Ar zināmu piespiešanos to varētu izmantot arī krabju ēšanai. Taču tikai ar zināmu piespiešanos.

      – Ak tā.

      Sākumā viņa bija centusies uztvert savas kļūdas ar humoru, taču tas bija noticis pirms ilga laika, un nebija nemaz tik daudz asprātīgu piezīmju, ko varētu izteikt par ēdamrīkiem.

      – Tas būs pēdējais, – Gonts viņai pavēstīja, izdarīdams beidzamo izvēli.

      Viņa gandrīz iesmējās no atvieglojuma. – Deserta karotīte! – viņa triumfējoši iesaucās.

      Gonta klusēšana bija neizturama.

      – Tā ir karote ēdiena sadalīšanai porcijās, – viņš beidzot noteica. – Un īpaši liela karote.

      Roza noskatījās, kā viņš izdara pēdējo iznīcinošo atzīmi un tad aizver piezīmju grāmatiņu.

      – Baidos, Moriartijas jaunkundz, ka jūsu zināšanas par vakariņu apkalpošanu ir visai nepilnīgas.

      Rozas zelta izdevība mainīt dzīvi sāka slīdēt ārā viņai no pirkstiem.

      – Jā, taču es tās varētu apgūt. Zināt, paņemt kādu grāmatu no bibliotēkas vai tamlīdzīgi.

      – Saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākā palīga amats prasa ārkārtīgu delikātumu un diskrētumu. Aprindās, kurās apgrozās Burgalti di Kudrē, ir daudz aristokrātu, politiķu, slavenu aktieru un aktrišu, pazīstamu mākslas pasaules pārstāvju, mūziķu…

      – Jā, – Roza enerģiski iejaucās, – es zinu visu par viņiem! Uzdodiet man kādu jautājumu! – Tā kā viņa bija aktīva žurnāla Hello! lasītāja, tad šis bija pārbaudījums, ko Roza spētu izturēt spoži.

      – Es gribu teikt, – Gonts turpināja, pablenzdams uz viņu, – ka tie ir cilvēki, kuri ir raduši pie zināma apkalpošanas līmeņa un ar kuriem kļūdas nav pieļaujamas. Nekādos apstākļos. Piedevām vēl Burgalta di Kudrē kungs ir džentlmenis, kuram ir visai maz pacietības. Ja viņam ir vajadzīgs omāra trīsžuburis, manu meitenīt, bet jūs viņam iedosiet deserta karoti, jūs būsiet pamatīgā ķezā!

      – Ak, – Roza atkal atkārtoja.

      Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

      Gonts devās uz vestibilu, un Roza viņam sekoja, aši pakasīdama kreiso stilbu, tiklīdz radās tāda izdevība.

      – Valoda pieder pie vissvarīgākajiem noteikumiem.

      – Es tikpat kā nekad nelamājos!

      – Es nerunāju par lamāšanos, Moriartijas jaunkundz. – Viņš atvēra dubultās durvis, aiz kurām atradās viena no lielākajām, greznākajām un skaistākajām telpām, kādu Roza jebkad bija redzējusi savā dzīvē. – Kā jūs dēvētu šo telpu?

      Tā atradās vistuvāk durvīm, Roza sprieda. – Par priekšistabu?

      – Par viesistabu, – viņš izlaboja Rozas teikto. – Tieši par to jau es runāju. Jums ir jālieto pareizie vārdi ne tikai tāpēc, ka norādījumi kļūst neskaidri, bet arī tāpēc, ka valoda nosaka toni tiklab viesiem, cik darba devējiem. Neviens nevēlas strādāt mājā, kur tonis ir nevērīgs. “Kundze, tāds un tāds kungs gaida viesistabā.” Tas viņiem atgādina, kas viņi ir un kāds ir viņu uzdevums. Kad jūs esat aizgājuši, viņi var vārtīties pa grīdu un rukšķēt kā sivēni, jūs tas neskar. Taču tas ir mājas tonis un darbinieku kvalitāte, kas padara apstākļus civilizētus. Pazemināt toni nozīmētu degradēt sevi, Moriartijas jaunkundz.

      Viņš tai pasniedza nelielu kaudzīti ar piezīmju lapiņām un zīmuli. – Jūsu pēdējais uzdevums būs uzrakstīt pareizos apzīmējumus visam, ko jūs redzat šajā istabā. Es atgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, lai palūkotos, kā jums gājis. Un atcerieties, laba rakstītprasme arī ir vērā ņemama.

      Viņš aizvēra durvis.

      Roza palūkojās apkārt.

      Tur bija milzīgi daudz lietu.

      Viņa sāka ar galvenajām.

      “Dibāns”, viņa uzrakstīja un uzmanīgi novietoja lapiņu samta Knowle sofas vidū. “Pūks”, viņa iezīmēja pieskaņoto turku dīvānu. Abās pusēs atradās divi lieli salona krēsli ar rūpīgi veidotiem paroceņiem, uz kuriem bija uzgleznotas zeltainas lapas. Tie viņai atgādināja tos, kurus Viktorija un Deivids Bekhemi bija izmantojuši savās kāzās. “Viņa un Viņas tronis”, Roza glīti uzrakstīja.

      Tā, te kaut kur vajadzēja atrasties televizoram. Nevienam nebija dīvāna bez televizora. Viņa pārlaida skatienu istabai. Paga… tam vajadzēja būt paslēptam aiz viena no sienas paneļiem! Roza pasmaidīja. Ļoti viltīgi! Tas droši vien spētu piemuļķot daudzus. “Televizors”, viņa uzrakstīja, pacenzdamās izmantot pilno un pareizo apzīmējumu, neaprobežojoties ar ierasto TV. Nolaizījusi lapiņu, viņa to pielīmēja pie sienas.

      Uz Empire stila kumodes ar marmora virsu atradās alkohola pudeles un glāzes, tāpēc viņa uzrakstīja: “Mājas bāriņš”. Un grāmatplaukti bija pilni ar viltotām grāmatām: viņa mēģināja vienu izvilkt, taču tās visas bija salīmētas kopā. Kāpēc lai kāds nopūlētos to izdarīt? Viņiem acīmredzami bija kas slēpjams. Droši vien tas bija slepenais panelis, kuru piespiežot varēja nonākt citā istabā. “Slepenais panelis!”, Roza drosmīgi uzrakstīja, pievienodama izsaukuma zīmi, lai parādītu, ka arī viņa jutusies uzjautrināta.

      Seši Holbeina pašportreti tika apzīmēti ar nosaukumu “Daži no apustuļiem” (Roza pabrīnījās, kāpēc viņi nav papūlējušies iegādāties arī pārējos), un nepabeigta Degā skice ieguva nosaukumu “Uzzīmēta meitene bez kājām”. Atpūtas zvilnis tika nokristīts par “Salauztu dīvānu”, Mingu dinastijas vāzes par “Saldumu traukiem” un galdiņš ar ziloņu kājām par “Pamatīgi apdegušu stumbru”. (Gaumes jau mēdza būt dažādas.)

      Pēc СКАЧАТЬ