Flirts. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ līdzsvaru uz slēpošanas trenažiera. “Jau par vēlu!” viņš gribēja tai uzsaukt. “Metiet mieru!”

      Nogriezies ap stūri, viņš nonāca aci pret aci ar kādu vecāku vīru. Vīrietis aizšķērsoja Arno seju, nikni uz viņu pablenzdams. Ir nu gan vecs ķēms, Arno nodomāja. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, kad ar šausmām saprata, ka tas ir spogulis.

      Tie bija viņa grumbainie vaibsti, viņa plānie mati, viņa salīkušie pleci. Uz brīdi Arno sametās nelabi. Tad viņš piesardzīgi pagriezās, lai redzētu, vai vēl kāds ir bijis par liecinieku viņa atklājumam.

      Viņš bija viens.

      Atkāpdamies no spoguļa, viņš novērsa skatienu, ātri dodamies uz citu nodaļu. Viņā uzkūsāja karstas un velnišķīgas dusmas. Pagājušā gada notikumi acīmredzami bija likuši viņam sabrukt, iznīcinot Arno garīgo, emocionālo un fizisko labklājību. Un viņš iedomājās par Olīviju, par to, kā viņa bija to pievīlusi. Ja vien viņa būtu kārtīga, veselīga sieviete, viss būtu citādi!

      Jo, taisnību sakot, lai arī Arno ienīda sevi, Olīviju viņš nicināja vēl vairāk.

      Viņš devās uz priekšu, tikpat kā nemanīdams, kurp dodas. Bez šaubām, viņš varēja izdarīt plastisko operāciju, taču tad visi to uzzinātu; viņa nedrošība tiktu atklāta apskatei visai pasaulei. Turklāt tas bija nožēlojami; viens no viņa vecākajiem draugiem, Fabriss, bija to izdarījis un tagad izskatījās galīgi dīvaini – ar savilktiem audiem šur un ļenganiem audiem tur, un viņa sejas izteiksme pauda pastāvīgu izbrīnu. Bija neiespējami risināt ar viņu sarunu tā, lai cilvēks nesajustos aizvainots.

      Tas nebija cienījams risinājums. Vai te vispār bija kāds cienījams risinājums?

      Aizvien biežāk un biežāk Arno sāka domāt, ka ne.

      Viņš nogriezās ap stūri un nonāca slēpju nodaļā.

      Viņš ienīda dzīvi, ienīda visu, kas saistījās ar novecošanu un vecumu.

      Ja vien viņš varētu sākt visu no sākuma.

      Un šajā brīdī Arno ieraudzīja viņu.

      Nostājusies spoguļa priekšā, viņa uzlaikoja ar kažokādu apmalotu Prada slēpošanas jaku. Gandrīz metru un astoņdesmit piecus centimetrus slaida, ar gariem, melniem matiem, apaļu seju un milzīgām brūnām acīm, viņa izstaroja gurdenu, gandrīz garlaikotu seksualitāti. Viņas džinsi atgādināja otru ādu, lieliski izceldami viņas modeles augumu. Viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit četriem gadiem.

      Arno sastinga kā sālsstabs.

      – Es nezinu, – viņa nopūtās, runādama ar izteiktu krievu akcentu. – Tā ir tik dārga!

      – Un tomēr, – pārdevēja dedzīgi norādīja, – tā nekad neizies no modes. Tas ir ieguldījums.

      – Viss reiz iziet no modes! – viņa nošņācās, atkal pagriezdamās, lai nopētītu savu glīto profilu ar kapuci galvā. – Šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Nekas!

      Tad viņa pamanīja Arno skatienu. Vienā mirklī viņa to pazina un apņēmās izmantot savu izdevību.

      – Vai tā nav? – viņa izaicinoši apvaicājās, uzmezdama viņam kvēlu skatienu, kurā slēpās pornogrāfisks apsolījums. Tad – tikpat strauji – viņa to nomainīja.

      (Karsts, auksts, verdošs, ledains – tā bija meitene, kura zināja, kā piesaistīt vīrieti.)

      Arno nespēja noticēt savai veiksmei. Šī seksīgā jaunā sieviete viņu gribēja! Dažu sekunžu laikā viņai izdevās izdzēst mēnešiem ilgo šaubīšanos par sevi.

      Viņš acīmredzot bija uztvēris savu spoguļattēlu pārlieku jūtīgi.

      Nevērīgi atbalstījies pret leti, viņš dziļi sabāza rokas kabatās un pasmaidīja. Jaunībā Arno vaigos parādījās divas valdzinošas bedrītes; viņš pacentās nozibināt tās arī tagad.

      – Man šķiet, ka jūs esat pārāk ciniska.

      – Nē. Es esmu reāliste. Nu, ko jūs teiksiet? – Viņa nolaizīja lūpas, lēnām aizvelkot rāvējslēdzēju līdz augšai. – Es gribu dzirdēt vīrieša viedokli.

      Arno nenolaida skatienu. – Es domāju, ka jūs esat pārāk skaista, lai nedabūtu tieši to, ko vēlaties.

      Viņa iesmējās, atmezdama savu melno matu kodeļu pār plecu. (Lūk, tā es izskatos kaislības varā, viņa signalizēja.)

      – Viegli pateikt, bet grūti izdarīt!

      Arno iztēlojās viņu lokāmies zem sevis, ar melnajiem matiem virs viņas kailajām krūtīm.

      Viņš izvilka kabatas portfeli. – Atļaujiet man.

      Viņas acis iepletās.

      – Protams, ar vienu noteikumu, – viņš pasniedza savu kredītkarti pārsteigtajai pārdevējai, – jums jāatļauj, lai aizvedu jūs mājās.

      Svešinieks “Garika klubā”

      Skvairs Džonatans Mortimers no advokātu biroja “Hoss un Dosons” apstājās kāpņu apakšā un saberzēja acis.

      Bija vēls.

      Viņš bija varonīgi izturējis kārtējās vakariņas ar savu vissvarīgāko klientu, Arno Burgaltu di Kudrē, un vienu no viņa roklaižām Džeku Polāru, parūpējoties par privātu ēdamistabu “Garika klubā” steidzamības kārtā. Arno bija uzstājis, ka paņems līdzi kaut kādu krievu eskorta meiču. Tā vietā, lai vienā vai divās stundās apspriestu kārtējo apvienošanos, viņi bija nosēdējuši trīs stundas, kamēr tie abi spaidījās un žmaidzījās. Tas bija tik apnicīgi; bagāti cilvēki atgādināja mazus bērnus ar savām nebeidzamajām prasībām pēc uzmanības.

      Tagad viņa vienīgā vēlēšanās bija doties mājās. Taču doma par uzkāpšanu augšā pa kāpnēm un sievas Eimijas uzsvērti pagriezto muguru gultā lika viņam vilcināties.

      Kāpēc precētu cilvēku dzīve bija tik sasodīti sarežģīta?

      No rīta starp viņiem bija izcēlies kārtējais strīds. Viņš pat nespēja atcerēties, kas to izraisīja, – tikai to, ka strīds bija pārāk ātri ticis līdz bīstamai teritorijai. Bija tikai viena aina, ko viņi pēdējā laikā izspēlēja. Viņš īsti nezināja, kāds tam iemesls, tikai to, ka tā bija neciešama un spriedzes pilna.

      Tāpēc tā vietā, lai dotos mājās, Džonatans devās uz “Garika kluba” bāru, iekrita vienā no nobružātajiem ādas klubkrēsliem un ķērās pie sava ceturtā viskija.

      Visapkārt mierinošās īstu vīriešu balsis viņu ieaijāja, raustot viņa dvēseles jau tā saraustītās un nodilušās malas. Tam jau bija domāti vīriešu klubi: pēdējais patvērums no sieviešu pārņemtās realitātes.

      Norijis biezo, dzintaraino dzērienu vienā malkā, Džonatans pārdomāja savu dzīvi. Ja viņš to būtu nopircis veikalā, tad СКАЧАТЬ