Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ spāniešiem nepatīk pārsteigumi, – es ieminos. Visiem zināms, ka spānieši ir ļoti iesīkstējuši; infanta savu dzīvi ir vadījusi nošķirtībā Alhambras pils bijušajā harēmā.

      – Viņa ir apsolīta jau divpadsmit gadus un beidzot piegādāta, – Elizabete pavīpsnājusi atbild. – Viņas vēlmēm nav nekādas nozīmes. Karali tās neinteresē, un droši vien arī viņas māte un tēvs vairs nesatraucas par meitas gribu.

      – Nabaga bērns! – es nosaku. – Bet viņa nevarētu dabūt glītāku un krietnāku līgavaini kā Artūru.

      – Viņš patiesi ir jauks, vai ne? – Elizabete manāmi atmaigst. – Un viņš jau atkal ir izaudzis. Ar ko tu viņu ēdini? Viņš jau stiepjas man pāri un droši vien izaugs tikpat garš kā mans tēvs. – Viņa iekož mēlē, it kā nemaz nedrīkstētu pieminēt karali Edvardu.

      – Princis būs tikpat garš kā jūsu vīrs, – es izlaboju. – Un cerēsim, ka princese būs tikpat laba karaliene kā jūs.

      Elizabete tik tikko jaušami pasmaida. – Iespējams. Varbūt mēs sadraudzēsimies. Man šķiet, ka viņa varētu līdzināties man. Mēs abas esam audzinātas karalienes lomai. Un viņas māte ir tikpat apņēmīga un drosmīga kā manējā.

      *

      Mēs bērnistabā gaidām, kad līgavainis un viņa tēvs atgriezīsies no brauciena. Mazais princis Harijs ir līksmi satraukts. – Vai Artūrs nolaupīs princesi?

      – Nē, nē. – Viņa māte ieceļ sev klēpī jaunāko bērnu, piecus gadus veco Mēriju. – Tas nepavisam nav pieļaujams. Viņi lūgs atļauju tikties ar princesi, sasveicināsies, varbūt arī kopā paēdīs vakariņas, bet no rīta dosies prom.

      – Es pieauļotu pie pils un nolaupītu princesi! – Harijs dižojas, paceļ roku, it kā turēdams pavadu un jādams uz iedomāta zirga. – Turpat arī apņemtu viņu par sievu. Viņa tik ilgi kavējās, ka lieta kļūst neatliekama.

      – “Lieta kļūst neatliekama”? – es atkārtoju. – Kur jūs kaut ko tādu izlasījāt?

      – Viņš nemitīgi lasa, – Elizabete lepna paziņo. – Vienmēr mācās! Viņš lasa romances, teoloģiskus tekstus, lūgšanas un svēto dzīves aprakstus. Franču, latīņu un angļu valodā. Un viņš apgūst grieķu valodu.

      – Es esmu arī muzikāls, – Harijs atgādina.

      – Ļoti apdāvināts, – es smaidot piekrītu.

      – Un es jāju ar lieliem zirgiem, ne tikai ponijiem, un protu savaldīt arī vanagu. Man ir pašam savs vanags Rubīns.

      Mēs ar viņa māti apmaināmies smaidiem. – Jūs esat īsts princis, – es apstiprinu.

      – Man vajadzētu doties uz Ladlovu, – viņš ieminas. – Tur es mācītos pārvaldīt valsti.

      – Mēs labprāt jūs uzņemtu.

      Harijs mitējas skraidīt pa istabu un notupstas man pretī, piekļaujot plaukstas maniem vaigiem. – Es būšu labs princis, – viņš dedzīgi sola. – Patiešām! Vienalga, kādu darbu tēvs man atvēlēs. Vai man vajadzēs valdīt Īrijā vai vadīt floti. Jūs to nezināt, lēdija Mārgarita, jo neesat Tjūdore, bet piedzimt karaliskajā ģimenē… tas ir dievišķs aicinājums. Liktenis. Un, kad mana līgava ieradīsies Anglijā, es jāšu viņai pretī, bet maskēšos, un viņa mani ieraudzīs un jautās, kas ir šis izskatīgais zēns uz milzīgā zirga. Un es teikšu, ka tas esmu es! Un visi uzgavilēs!

      *

      – Nekas nenotika tā, kā iecerēts, – Artūrs sadrūmis paziņo mātei. Viņš ir ienācis pie karalienes, kamēr tā gatavojas vakariņām. Es turu rokās Elizabetes kroni un vēroju, kā cita dāma sukā viņas matus.

      – Kad ieradāmies, viņa jau bija gultā un atsūtīja vēsti, ka nevar mūs pieņemt. Tēvs negribēja atkāpties un apspriedās ar pārējiem augstmaņiem. Tie bija vienisprātis… – Artūrs noliec galvu, un mēs abas nojaušam viņa aizvainojumu. – Protams, kurš gan viņam nepiekristu? Mēs lietū aizjājām uz Dogmersfīldas pili un uzstājām, ka vēlamies princesi redzēt.

      Tēvs iegāja viņas istabā, abi strīdējās, pēc tam viņa iznāca, kaut gan šķita saniknota, un mēs vakariņojām.

      – Kāda viņa bija? – es jautāju.

      – Kā lai es to zinu? – Artūrs attrauc. – Viņa ar mani nerunāja. Es tikai sēdēju, un no manām samirkušajām drēbēm pilēja ūdens. Tēvs pavēlēja viņai dejot, un viņa kopā ar trim dāmām parādīja mums spāņu deju. No viņas galvassegas slīga biezs plīvurs, un es tik tikko saskatīju viņas seju. Princese mūs droši vien ienīst par tādu uzstājību. Viņa runāja latīniski, mēs kaut ko pateicām par laiku un ceļojumu. Viņu esot mocījusi jūras slimība.

      Es gandrīz iesmejos, redzot zēna sapīkumu. – Nezaudējiet drosmi, mans princi! – es pamudinu un aplieku roku viņam ap pleciem. – Šis ir tikai sākums. Viņa jūs iemīlēs, tiklīdz būs atguvusies no nelabuma un iemācījusies angļu valodu.

      Zēns piespiežas man, meklējot mierinājumu. – Vai jūs tiešām tā domājat? Viņa izskatījās ļoti dusmīga.

      – Noteikti. Un jūs izturēsieties pret viņu labi.

      – Manam tēvam viņa ļoti iepatikās, – zēns saka mātei, it kā brīdinādams.

      Elizabete sāji pasmaida. – Jūsu tēvs jūsmo par princesēm, – viņa atbild. – Nekas viņam nesagādā tādu baudu kā princese, kas nokļuvusi viņa varā.

      *

      Es rotaļājos ar princesi Mēriju karaliskajā bērnistabā, kad Harijs atgriežas no jāšanas stundas. Viņš nekavējoties tuvojas man, atgrūžot mazo māsu malā.

      – Uzmanīgāk! – es brīdinu. Meitene iespurdzas; viņa ir maza, bet spēcīga skaistule.

      – Kur ir Spānijas princese? – Harijs jautā. – Kāpēc viņas šeit nav?

      – Viņa vēl joprojām ir ceļā, – es paskaidroju un sniedzu Mērijai košu bumbiņu. Viņa to paņem un piesardzīgi mētā.

      – Princese Katrīna izpilda pienākumu parādīties mūsu valsts iedzīvotājiem. Pēc tam jūs izjāsiet viņai pretī un pavadīsiet viņu uz Londonu. Jūsu jaunais tērps un segli ir gatavi.

      – Es ceru, ka visu izdarīšu pareizi, – Harijs dedzīgi atzīstas. – Ceru, ka māte leposies.

      – Noteikti, – es apliecinu, apskāvusi zēnu. – Jūs lieliski jājat un izskatīsieties majestātiski, un jūsu māte vienmēr lepojas.

      Es jūtu, ka viņš iztaisno plecus. Viņš iztēlojas sevi, ģērbušos zeltītā kamzolī, augstu zirga mugurā. – Jā, – viņš apmierināts nosaka. – Es neesmu Velsas princis, tikai otrais dēls, bet viņa ar mani lepojas.

      – Un СКАЧАТЬ