Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Edmunds. Mūsu radinieks Edmunds.

      Man saļogās ceļgali. Elizabete apsēdina mani uz soliņa un atrauj vaļā logu, lai istabā ieplūstu vēss gaiss. Edmunds ir Plantagenets, manas tēvamāsas dēls, Safolkas hercogs, karaļa draugs. Viņa brālis bija nodevējs, kurš veda dumpiniekus cīņā pret karali un gāja bojā, bet Edmunds de la Pols vienmēr bijis kvēli uzticīgs Tjūdoram. Viņš ir galma dārgakmens, turnīra bruņinieku vadonis, izskatīgs, drosmīgs, gudrs Plantagenetu hercogs, ielīksmojošs apliecinājums tam, ka Jorki un Tjūdori sadzīvo līdzās kā mīloša karaliskā ģimene. Viņš ir Plantagenets, kurš kalpo Tjūdoram; uz otru pusi apmests kažoks; karogs, kas plīvo pretējā virzienā; jauna sarkani balta roze; jauns ceļa rādītājs mums visiem.

      – Aizturēts? – es čukstus paužu savas bailes.

      – Aizbēdzis, – Elizabete atbild.

      – Uz kurieni? – es jautāju, šausmu pārņemta. – Ak Dievs, kur viņš ir?

      – Aizbēdzis pie Svētās Romas imperatora Maksimiliāna, lai pulcētu armiju cīņai pret karali. – Viņa aizrijas, it kā vārdi iespriestos kaklā, tomēr ir spiesta jautāt: – Mārgarita, vai tu neko nezināji?

      Es papurinu galvu, satveru viņas roku, ielūkojos viņai acīs.

      – Apzvēri, – viņa pieprasa. – Apzvēri!

      – Man nebija ne jausmas! Viņš ar mani nerunāja.

      Mēs abas klusējam, domājot par Edmunda draugiem: Viljamu Kortniju, Tomasu Greju, Viljamu de la Polu, Džordžu Nevilu, Henriju Bourčjeru. Tie visi ir mūsu radinieki, un mūs saista ciešas asiņu un laulību saites. Plantageneti ir plaša ģimene, pilna godkāriem zēniem, kareivīgiem vīriem un auglīgām sievietēm. Un mums pretī stājas tikai četri Tjūdori: viena veca sieviete, viņas pārbiedētais dēls un abi mantinieki – Artūrs un Harijs.

      – Kas tagad notiks? – es jautāju un piecēlusies aiztaisu logu. – Es jau jūtos labāk.

      Elizabete sniedz man rokas, un mēs brīdi apskaujamies tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad izmisušas gaidījām vēsti no Bosvortas.

      – Viņš nekad vairs neatgriezīsies mājās, – Elizabete noskumusi saka. – Mēs nekad nesatiksim savu radinieku Edmundu. Nemūžam. Un karaļa spiegi viņu atradīs. Viņš algo simtiem novērotāju, tie noteikti atradīs Edmundu…

      – Un visus, ar kuriem viņš jebkad runājis, – es pareģoju.

      – Pēc gada vai diviem viņu atvedīs mājās un nogalinās, – Elizabete skarbi turpina. – Mums vajadzēs skatīties, kā Edmunds iet uz ešafotu.

      Es ievaidos, un mēs sadodamies rokās. Bet, kamēr domājam par savu brālēnu un Tauera ešafotu, mēs abas apzināmies, ka esam pārcietušas arī sliktākus brīžus.

      *

      Londonā notiek kāzas, bet es dodos uz Ladlovu, lai pārliecinātos, ka pilī ir silti un ērti. Kamēr karalis smaidot sveic savus radus Plantagenetus, es priecājos par iespēju pabūt tālu prom, jo baidos, ka viņš aizkavēs mani ar savām valdzinošajām sarunām, bet viņa spiegi pārmeklēs manas istabas. Brīžos, kad karalis šķiet priecīgs un mudina visus dzīrot, viņš ir visbīstamākais, jo aptumšotajās galerijās un šaurajās ielās tikmēr uzdarbojas viņa algotņi. Man nav nekā, ko slēpt no Henrija Tjūdora, bet tas nenozīmē, ka gribu nokļūt viņa spiegu redzeslokā.

      Karalis paziņo, ka jaunais pāris tūlīt pēc kāzām dosies uz Ladlovu, un man viss ir jāsagatavo. Nabaga meitenei nāksies atlaist gandrīz visas spāņu dāmas un šķērsot valsti visbargākajā ziemā. Karalis vēlas, lai Artūrs izrāda savu jauno sievu pavalstniekiem. Viņš domā, kā nostiprināt jaunā troņa varu un spožumu, un nepavisam neinteresējas par jaunu sievieti, kas nokļuvusi svešā zemē un ilgojas pēc mātes.

      Ladlovas pils, Šropšīra, 1501. gada ziema

      Es pavēlu kalpotājiem visu uzpost, izberzt grīdas, noslaucīt mūra sienas un piekārt košos, biezos gobelēnus. Namdari pielabo durvis, lai novērstu caurvēja rašanos. No vīna tirgotājiem es iegādājos jaunu, lielu mucu, kas pārzāģēta uz pusēm un būs princeses vanna; karaliene ziņo, ka infanta vēlas mazgāties katru dienu. Es ceru, ka viņa atteiksies no šīs svešādās paražas, kad būs izjutusi aukstos vējus Ladlovas pils torņos. Viņas gultai sarūpēti jauni aizkari, un mēs ceram, ka princis to apmeklēs katru nakti. Viss ir sagatavots, un mēs gaidām pāri, kas iemieso Anglijas cerību un gaišo nākotni, dzīvos manā uzraudzībā, apgūs Velsas prinča un princeses prasmes un ieņems dēlu, tiklīdz iespējams.

      *

      Es vēroju lietus slacīto, slideno taku aiz Gledfordas vārtiem, gaidot karalisko gvardi, bet redzu tikai vienu jātnieku. Uzreiz ir skaidrs, ka viņam ir sliktas vēstis. Es pārbijusies ietinos apmetnī un steidzos pie pils vārtiem. Ziņnesis pieauļo man klāt, nolec zemē, metas ceļos un sniedz aizzīmogotu vēstuli. Es to paņemu un atveru, pārliecināta, ka Edmunds de la Pols ir notverts un apsūdzējis mani sazvērestībā. Bailes ir tik skaudras, ka es pat nespēju lasīt. – Kas noticis? – es jautāju.

      – Lēdija Mārgarita, man diemžēl jāpavēsta, ka bērni bija ļoti slimi, kad es pametu Stourtonu, – viņš saka.

      Samirkšķinājusi acis, es beidzot izlasu īso saimniecības pārziņa vēstuli. Viņš raksta, ka deviņus gadus veco Henriju nomoka drudzis un sarkani izsitumi. Artūrs jūtas labi, bet Ursula raud, ir sakarsusi un žēlojas par galvassāpēm. Ursulai ir tikai trīs gadi, un tas bērnam ir bīstams laiks. Pārzinis pat nepiemin mazo Redžinaldu. Jāpieņem, ka viņš ir dzīvs un vesels. Pārzinis noteikti man pateiktu, ja bērns jau būtu miris.

      – Tā nav sviedru slimība, vai ne? – es jautāju, runājot par jauno kaiti, kas sekoja Tjūdoru armijai un gandrīz iznīcināja Londonas iedzīvotājus, kad tie pulcējās sveikt jauno karali. Ziņnesis pārmet krustu. – Ceru, ka nē. Neviens vēl… – Viņš apklust, jo gribēja teikt, ka neviens vēl nav miris. Sviedru slimība nogalina veselu vīrieti dienas laikā. – Mani sūtīja ceļā trešajā dienā pēc tam, kad saslima vecākais zēns, – viņš saka.

      – Un mazais Redžinalds?

      – Viņš ir savas zīdītājas namiņā tālu prom no lielās mājas. – Ziņneša bālajā sejā atspoguļojas manas bailes.

      – Vai jums nav nekādu pazīmju? – es jautāju.

      Neviens nezina, kā slimība izplatās. Daži uzskata, ka ziņneši to pārnēsā savās drēbēs vai uz vēstules papīra, tāpēc cilvēks vienlaikus nodod ziņu par saslimšanu un arī pašu kaiti.

      – Lai slavēts Dievs, es jūtos labi, – viņš saka. – Nav ne izsitumu, ne drudža. Pretējā gadījumā es pie jums nenāktu, kundze.

      – Man vajadzētu doties mājup, – es saku, bet mani vienlaikus plosa pienākuma apziņa pret Tjūdoriem un bailes par bērniem. – Paziņojiet staļļa puišiem, ka es izjāšu pēc stundas. Man vajadzēs pavadoņus un otru zirgu.

      Viņš pamāj un aiziet. Es pavēlu dāmām sakravāt manas mantas un paziņoju, СКАЧАТЬ