Karaļa lāsts. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Labākais, kas varētu notikt ar maniem bērniem, ir dzīve ēnā.

      Mazulis ierodas pasaulē nedēļu agrāk, nekā paredzēts, un viņš ir izskatīgs, vesels zēns ar jocīgu brūnu matu kušķi galvvidū, kas atgādina gaiļa seksti. Es nosūtu viņa tēvam labo vēsti un saņemu gan apsveikumu, gan Velsas zelta aproci. Viņš sola atgriezties mājās pirms kristībām un iesaka dot zēnam Redžinalda vārdu, kas nozīmē “padomnieks”. Es nemaz nejūtos izbrīnīta, ka mans vīrs grib paslēpt dēla vārdā norādi par kalpošanu Tjūdoriem. Iekarojot šo valsti, viņi iekaroja arī mūs, un mēs esam atkarīgi no viņu labvēlības.

      Reizēm zīdītāja pasniedz bērnu man, un es viņu šūpoju, priecājoties par nolaistajiem plakstiņiem un skropstām. Viņš man atgādina Tediju bērnībā. Es lieliski atceros brāļa tuklo sejiņu un tumšās, bažu pilnās acis. Es gandrīz nekad neredzēju savu brāli, kad viņš kļuva par jaunekli. Bija grūti iztēloties cietumnieku, kurš lietū tuvojas ešafotam. Es piespiežu savu dēliņu pie sirds un domāju par to, cik trausla ir dzīvība. Drošāk ir nevienu nemīlēt.

      Mans vīrs, protams, izpilda solījumu un atgriežas mājās pirms kristībām. Tiklīdz esmu šķīstīta baznīcā, mēs dodamies uz Ladlovu. Ceļš ir garš un grūts, un es pārmaiņus sēžos nestuvēs un zirga mugurā, bet tik un tā aizrit divas dienas, līdz es ieraugu augstos pilsētas mūrus un pili aiz tiem.

      Ladlovas pils, Velsas robežapgabals, 1500. gada pavasaris

      Sargi plaši atrauj durvis, sveicot Velsas prinča kambarkunga sievu, un Artūrs izskrien man pretī kā jauns kumeļš. Viņš priecīgs palīdz man nokāpt no zirga un apjautājas, kā es jūtos un kāpēc neesmu atvedusi dēliņu.

      – Viņam ir pārāk auksti. Bērnam būs labāk mājās pie zīdītājas. – Es apskauju princi. Viņš nometas ceļos, lūdzot manu svētību, jo esmu viņa aizbildņa sieva un mātes māsīca, un es tūlīt nolaižos reveransā, jo viņš ir troņmantnieks. Mēs šos soļus veicam pavisam vienkārši, pat nedomājot par tiem. Artūrs ir audzināts kā topošais karalis, un es savulaik biju viena no ietekmīgākajām sievietēm galmā, kur gandrīz visi man klanījās, gāja aiz manis, piecēlās, kad es ienācu istabā. Tas notika pirms Tjūdoru ierašanās, pirms es apprecējos un kļuvu par nenozīmīgo lēdiju Polu.

      Artūrs atkāpjas un mani nopēta. Viņš ir tikpat labsirdīgs un iejūtīgs kā viņa māte. – Vai jums viss ir labi? – viņš uzmanīgi apvaicājas.

      – Jā, – es apņēmīgi atbildu. – Es neesmu mainījusies.

      Princis atplaukst smaidā. Viņš ir mantojis savas mātes mīlas pilno sirdi un kļūs par līdzjūtīgu karali. Anglijai tāds ir vajadzīgs, lai sadziedētu trīsdesmit gadus ilgušajā karā gūtās brūces.

      No staļļiem iznāk mans vīrs, un abi aizved mani uz lielo zāli, kur galminieki man klanās un es eju viņiem garām, lai ieņemtu savu goda vietu pie lielā galda starp Velsas princi un savu vīru.

      *

      Vēlāk es ieeju Artūra guļamistabā, kad viņš skaita lūgšanas. Kapelāns ir nometies ceļos princim blakus un klausās, kā zēns rūpīgi izrunā latīņu vārdus. Artūrs noliec galvu un aizlūdz par savu vecāku drošību. – Un par karaļa māti, Ričmondas grāfieni, – viņš piebilst, lai Dievs neaizmirstu, cik augstu kāpusi Mārgarita Boforta. – Āmen.

      Kapelāns savāc savas mantas, un Artūrs strauji ielec lielajā gultā.

      – Lēdija Mārgarita, vai es šogad precēšos? – jauneklis vaicā.

      – Neviens man nav nosaucis datumu, – es atbildu un apsēžos uz gultas, vērodama zēna možo seju un mīkstās pūciņas uz augšlūpas. Viņš mēdz tās glaudīt, it kā tādējādi veicinātu augšanu. – Bet tagad vairs nav nekādu iebildumu pret laulībām.

      Zēns pieskaras manai rokai. Viņš zina, ka Spānijas valdnieki solījuši sūtīt viņam savu meitu tikai tad, ja vairs nebūs neviena cita Anglijas troņmantnieka. Viņi runāja ne tikai par manu brāli, bet arī par viltvārdi, kurš dēvējās par karalienes brāli Ričardu. Karalis gribēja panākt dēla saderināšanos ar infantu, tāpēc iedzina abus jaunekļus lamatās un pavēlēja viņus nogalināt. Viltvārdis piesavinājās bīstamāko titulu, cīnījās pret Henriju un tāpēc mira. Mans brālis noliedza savu vārdu, nepacēla pat balsi, nemaz nerunājot par roku, bet tik un tā nomira. Es centīšos nepiesārņot savu dzīvi ar rūgtumu. Man jāaizmirst, ka reiz biju māsa, un jāaizmirst vienīgais zēns, ko esmu patiesi mīlējusi, – mans brālis, mana Baltā roze.

      – Jūs zināt, ka es nemūžam nepieprasītu viņa nāvi, – Artūrs ļoti klusi nosaka. – Es to nelūdzu.

      – Zinu, – es atbildu. – Tas nekā nav saistīts ar jums vai mani. Viss tika izlemts bez mums, un mēs nevarējām neko izdarīt.

      – Tomēr es kaut ko izdarīju, – princis ieminas, kautri uzlūkodams mani. – Tas nelīdzēja, bet es lūdzu tēvam izrādīt žēlastību.

      – Tas bija labi darīts, – es nosaku, bet neatklāju zēnam, ka pati metos ceļos karaļa priekšā un zemojos tik ilgi, kamēr mani aiznesa prom. Vīrs lūdzās, lai vairs nerunāju, jo baidījās atgādināt karalim par manu bijušo vārdu un dēliem, kuru dzīslās rit bīstamās Plantagenetu asinis. – Nekas nebija maināms. Jūsu tēvs rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu.

      – Vai jūs… – Princis brīdi vilcinās. – Vai spēsiet viņam piedot?

      Viņš pat nespēj uz mani palūkoties un pievērš skatienu mūsu sadotajām rokām. Man pirkstā ir jauns gredzens, sēru gredzens ar burtu “V” par godu manam brālim Vorikam. Es apklāju Artūra plaukstu ar savējo. – Man nekas nav jāpiedod. Jūsu tēvs nerīkojās dusmu vai atriebības vārdā. Viņam tikai šķita, ka tas jāpaveic, lai nostiprinātu savu troni. Nekādi lūgumi viņa lēmumu nemainītu. Viņš izsprieda, ka Spānijas valdnieki nesūtīs šurp savu meitu, ja mans brālis būs dzīvs, turklāt Anglijas vienkāršie ļaudis vienmēr sacelsies kāda Plantageneta dēļ. Jūsu tēvs ir apdomīgs un piesardzīgs cilvēks, kurš apsvēra visas priekšrocības un trūkumus. Lūk, kā šajos laikos jādomā karalim. Vairs nav svarīgs gods un uzticība. Visu nosaka aprēķini. Diemžēl mans brālis bija apdraudējums, un jūsu tēvs viņu iznīcināja.

      – Viņš neko neapdraudēja! – Artūrs iesaucas. – Un gods liek…

      – Drauds bija vien viņa vārds.

      – Tas ir arī jūsējais.

      – Nē. Mans vārds ir Mārgarita Pola, – es sāji nosaku.

      – Un es cenšos aizmirst, ka piedzimu ar citu.

      Vestminsteras pils, Londona, 1501. gada rudens

      Artūra līgava ierodas Anglijā tikai tad, kad ir sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Vasaras beigās mēs dodamies uz Angliju, un kopā ar princi un viņa māti divus mēnešus izrīkojam drēbniekus, zeltkaļus, cimdu meistarus, cepurniekus un šuvējas, lai Artūram būtu jauni apģērbi un lielisks tērps kāzu dienai.

      Princis satraucas. Viņš ir sūtījis jaunajai meitenei neveiklas vēstules latīņu valodā, kas vienīgā abiem СКАЧАТЬ