Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Iedodiet man savu steku, – Raiens pavēlēja. Policists paklausīja. – Izņemiet klabekli, – Raiens norīkoja.

      Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto klabekli un atvāza tā rokturi. Luktura gaismā klabekļa svina rokturis izskatījās gana biedējoši.

      Raiena bezveidīgā mēteļa kabatās glabājās dažnedažādi noderīgi priekšmeti. Viņš izņēma četrus vates kumšķus.

      – Kam tie domāti? – taujāja konstebls.

      – Lai mēs nezaudētu dzirdi.

      Satinis divus kumšķus pikučos, Raiens iebāza tos policistam ausīs un atlikušos izmantoja sev par ausu aizbāžņiem. Vate slāpēja troksni, taču nepadarīja to nedzirdamu.

      – Atkal esmu iemācījies ko jaunu, – konstebls secināja.

      – Pavērsiet lukturi sev priekšā un darbiniet klabekli, cik vien skaļi spējat. Mēs atbrīvosim sev ceļu uz veikalu. Vai esat gatavs?

      – Ar prieku!

      – Nodibināsim kārtību.

      – Vediet ārā to īru! – no pūļa atskanēja sauciens.

      Policists pavērsa lukturi pret pūli. – Dodiet ceļu! – Stingri satvēris klabekli aiz roktura, viņš to spēcīgi iegrieza.

      – Nost! – ierēcās Raiens un iznāca priekšā. Vienā rokā viņš turēja steku un otrā – dēli. – Atbrīvot ielu!

      Vīri apmulsuši soli atkāpās.

      – Ejiet prom! – konstebls skaļi noducināja, griezdams klabekli, cik ātri vien spēja. Garā auguma vīrietis saminstinājās. Raiens iesita viņam pa roku, cietušais skaļi iekliedzās un aši atkāpās miglā.

      Nu uzbrukumā devās otrs. Raiens iespēra tam pa ceļgalu, un vīrietis nokrita.

      Piepeši elles troksnim pievienojās citu klabekļu tarkšķi, atsteidzās konstebli un nostājās ierindā plecu pie pleca līdzās Raienam. Policisti atstūma pūli, apžilbināja nemierniekus, spīdinot tiem sejās luktura starus, un palaikam dāļāja cirtienus ar klabekļu svina rokturiem.

      Pūlis bēga.

      – Turpiniet meklēt! Turpiniet uzdot jautājumus! – Raiens mudināja. – Aizdodiet man lukturi!

      Noraizējies par Bekeru, detektīvinspektors ieskrēja veikalā un pa gaiteni nonāca pagalmā.

      – Beker! – viņš sauca, paskrēja garām atejai un uztrausās uz mūra. – Beker, vai jūs mani dzirdat?

      Palūkojies otrpus mūrim un pavērsis lejup luktura staru, viņš nespēja novērst acu no ainas, kas pavērās skatienam.

      Konstebls gulēja blakus ekskrementu notekai. Viņa formastērpu klāja asinis un smirdoši netīrumi. Blakus bija divas milzīgas cūkas, arī asinīm noplūdušas; acīmredzot beigtas.

      – Beker! Runājiet! Vai esat dzīvs?

      Acis samiedzis, konstebls pavērās augšup, uz gaismu.

      – Cūkas neizbradāja pēdu nospiedumus. Es solījumu turēju. Tagad jūs varēsiet izveidot ģipša atlējumus.

      3. nodaļa

      Opija lietotājs

      Opija tinktūra ir rubīnsarkanā krāsā, ar rūgtu garšu un sastāv no deviņdesmit procentiem spirta un desmit procentiem opija. To sešpadsmitajā gadsimtā ieviesa vācu izcelsmes Šveices alķīmiķis, kad atklāja, ka spirtā opijs izšķīst labāk nekā ūdenī. Viņa maisījumā ietilpa saberztas pērles un zelta folija. Septiņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados kāds angļu ārsts pilnveidoja formulu, izņēma no tās saberztās pērles un zelta foliju un parakstīja šķidrumu kā zāles pret galvassāpēm, kuņģa un zarnu darbības traucējumiem un nervu slimībām. Viktorijas laikmetā opija tinktūru tik plaši izmantoja par sāpju remdētāju, ka burtiski katrā saimniecībā bija atrodams tinktūras trauks. Ņemot vērā to, ka no opija tiek atvasināts morfijs un heroīns, tinktūras spējas nomākt sāpes nebija pārspīlētas. Zobu sāpes, podagra, caureja, tuberkuloze un vēzis – tās bija tikai dažas kaites, ko solīja novērst opija tinktūras izgatavotāji. Savus darinājumus tie nodēvēja dažādi: “Beitlija nomierinošais šķīdums”, “Makmanna eliksīrs” un “Beiliju mātes remdējošais sīrups”. Sievietes lietoja opija tinktūru pret menstruālajām spazmām. To deva mazuļiem, kas cieta no kolikām.

      Fiziskās atkarības jēdziens deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados bija svešs. Lai gan daži ārsti atzīmēja, ka ilgstoša opija tinktūras lietošana, iespējams, var radīt pieradumu, daudzi pārāk lielu pieķeršanos opijam uzskatīja par ieradumu, gribasspēka trūkumu, ko var viegli pārvarēt ar parastajiem Viktorijas laika tikumiem – pašdisciplīnu un rakstura stingrību. Tāpēc likums neregulēja opija tinktūras izplatību. To par lētu naudu varēja mierīgi iegādāties pie visiem apkaimes aptiekāriem. Turklāt tinktūras izsniedza bez receptēm un pārdeva arī pārtikas tirgotāji, miesnieki, skroderi, ielu tirgotāji, traktiernieki un pat īres naudas iekasētāji. Ieteicamā deva, ko drīkstēja lietot neilgu laiku un tikai noteiktu simptomu gadījumos, bija divdesmit pieci pilieni, trešdaļa tējkarotes. Taču neskaitāmi cilvēki tolaik šo devu pārsniedza, un tiem patiešām izveidojās fiziska atkarība, kaut gan Viktorijas laika sabiedrības žņaugi nepieļāva atzīšanos šādā gara spēka trūkumā.

      Ir grūti noteikt, cik daudz tālaika Anglijas iedzīvotāju bijuši atkarīgi no šīm zālēm, taču tās dienu no dienas lietoja miljoniem ļaužu, tātad šis skaits noteikti bija ievērojams. Daudzu vidusšķiras un augstākās šķiras sieviešu bālums, biežais apetītes trūkums, tieksme ģībt un krietnu daļu dzīves pavadīt vienatnē tumšās telpās, pārāk polsterēto un pārāk mēbelēto istabu greznie rotājumi, allaž aizvilktās biezās drapērijas – tie visi ir valsts mēroga atkarības pierādījumi, kurus Viktorijas laika sabiedrības ierobežojumi liedza apspriest.

      Taču Tomass de Kvinsijs savu atkarību neslēpa. Deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš kļuva bēdīgi slavens visā Anglijā, jo viņam pietika nekaunības dokumentēt savu ieradumu skandalozajā darbā “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, kas strauji kļuva populārs. Tajā de Kvinsijs aprakstīja, kā 1804. gadā devies uz aptieku nopirkt mazliet opija tinktūras, lai nomāktu nemitīgās “galvas un sejas sāpes”, un tā bijusi viņa pirmā saskarsme ar šīm zālēm. Tolaik deviņpadsmit gadu vecais jauneklis studēja Oksfordas universitātē, un viņa sejas sāpes, iespējams, radīja nervozitāte un spriedze, ko finanšu trūkuma māktais puisis izjuta starp turīgajiem studentiem.

      Deviņu gadu laikā de Kvinsijs mazpamazām palielināja opija tinktūras lietošanas biežumu un daudzumu, līdz 1813. gadā spēja apspiest savu tieksmi tikai ar lielām pūlēm un uz īsu laika posmu. Atkarības kulminācijas laikos viņš diendienā lietoja nevis trešdaļu tējkarotes, bet gan karafi ar sešpadsmit unču ietilpību. Viena unce būtu nāvējoša deva ikvienam, kurš nav pieradis pie opija.

      Par spīti opija tinktūrai – vai arī tās rosināts –, de Kvinsijs ir sarakstījis vairākas spožākās un izcilākās deviņpadsmitā gadsimta esejas, īpaši “Angļu СКАЧАТЬ