Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ steku tai pa pēcpusi, viņš juta, kā ierocis iegrimst miesā. Cūka iekviecās. Bekers pagriezās, bet pieraudzīja, lai pēdu nospiedumi, kuri atradās starp kājām, netiek bojāti.

      Tagad abas cūkas atradās vienā pusē. Vairs nenācās sadalīt uzmanību. Taču, ja abas uzbruks vienlaikus, Bekeram nebūs cerību tās apturēt – dzīvnieki notrieks viņu dubļos un gāzīsies virsū.

      – Gribat izkauties? Lūdzu! – viņš kliedza.

      Bekers paspēra vēl vienu soli, nostādamies priekšā pēdu nospiedumiem, lai varētu tos labāk aizsargāt. Sakopojis visus spēkus, viņš gāza ar steku un pēc negaidītās sadursmes sagrīļojās. Ievainotā dzīvnieka kauciens pauda vienlaikus sāpes un niknumu. Taču niknums guva virsroku. Pirmā cūka uzbruka vēlreiz. Iespējams, tā tomēr bija otrā. Bekers vairs nespēja tās atšķirt – viņš sita, netrāpīja un pārsteigts juta, kā piedurkne tiek sagrābta zobos un rauta. Viņš vilka pretējā virzienā.

      Piedurkne notrūka, un vīrietis pakrita. “Pēdu nospiedumi! Nedrīkst sabojāt pēdu nospiedumus!” viņš paguva nodomāt, pagriežoties aizvēlās sāņus un iestenēdamies atsitās pret mūri. Kājas paslīdēja dubļos, un konstebls nokrita uz sāniem. Tērauda ķivere no galvas nokrita un grabēdama aizripoja. Cūkas metās uzbrukumā. Bekers atvairījās ar abām kājām, spēra, trāpīja pa šņukuriem un zobiem, un bailes radīja halucinācijas, it kā viņš sēdētu uz tās jaunās, nesen redzētās ierīces, ko dēvēja par divriteni, – viņš gan gulēja uz sāniem un zābaku biezās zoles nespiedās pret pedāļiem, tomēr, lielā ātrumā kustinādams pēdas, viņš spēra pa acīm, ausīm un purniem. Viņš iekliedzās un spēra vēl spēcīgāk, virzīdamies ar muguru pret sienu. “Nē! Pārāk tuvu pēdu nospiedumiem!”

      Kamēr detektīvinspektors Raiens pētīja atrasto savāzto bārdas nazi, liesma lukturī sāka dzist. Viņš paskrūvēja vaļā vāciņu, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa, taču tas nesagādāja cerētos uzlabojumus. Tik tiešām, gaisma kļuva vēl blāvāka. Pakratījis lukturi un nedzirdējis tajā petrolejas šļakstus, inspektors apjauta, ka drīz paliks stāvam tumsā.

      Taču vārajā apgaismojumā aplūkojis atvāzto nazi, Raiens vēl paguva saskatīt asinis uz bārdas naža asmens un eņģes. Viņš salocīja nazi un ievietoja to mēteļa kabatā. Lukturis apdzisa. Ja nebūtu gāzes laternas šķērsielas galā, viņš vairs vispār neko neredzētu. No labās puses atlidoja pūļa klaigas pie veikala. Izgājis no šķērsielas, viņš soļoja pa slideno bruģēto ielu no vienas pustumšas laternas pie nākamās un devās balsu virzienā. Kad Raiens tuvojās pūlim, ceļu saskatīt palīdzēja ne vien laternas, bet arī gaisma, kas krita no apkārtējo namu logiem. Trača uzmodinātie veikalu īpašnieki, kas dzīvoja ēku sētas puses istabās, bija ar sērkociņiem iededzinājuši savus gaismekļus, un tādējādi arī uz ielas kļuva gaišāks.

      Nonācis pie ļaužu drūzmas, detektīvinspektors centās piekļūt tuvāk veikaliem labajā pusē un pūlējās izbrīvēt sev ceļu.

      – Ei, tu negrūsties, ja? – kāds vīrietis aizrādīja.

      – Palaidiet mani. Es esmu policists!

      – Tu gan pēc pīlera neizskaties. – Es esmu slepenais. Detektīvs.

      – Kā ta’, un es esmu lords Pālmerstons. Va’ ne, Pīt? Es esmu sasodīts lords Pālmerstons.

      – Aha. Lords Kupidons, tas nu gan.

      – Un šis zellis sevi iedomājas par karalieni Viktoriju. Paskat, kā grūstās!

      – Man patiesi jātiek jums garām. Lūdzu, atbrīvojiet ceļu, lai es…

      – Vācies prom, puis.

      Runātāja elpa oda pēc džina. Raiens nosprieda, ka prātīgāk būs tikt cauri pūlim tā vidū, un atkal pūlējās izbrīvēt ceļu. Viņš pacēla augstāk policista lukturi un cerēja, ka tā iedvesīs pienācīgu cieņu. – Dodiet ceļu! Man jānokļūst veikalā.

      – Kur tu nospēri bobija lukturi?

      – Es strādāju policijā. Man jātiek cauri.

      – Kā nu ne? Kur tavs žetons? Tinies!

      Pēkšņi Raiens juta kabatā rosāmies svešu roku. Viņu mēģināja apzagt. Raiens ar lukturi iegāza vainīgajam pa roku.

      – Viņam kabatā ir bārdas nazis! – iekliedzās kāds vīrs, iespējams, aplaupītājs.

      – Kam? Kur?

      – Šim! Viņam ir bārdas nazis!

      Kad Raiens centās atbrīvoties, viņu sagrāba vairākas rokas, trieca pret laternas stabu un sapurināja.

      Detektīvinspektora naģene nokrita zemē. Bez cepures galvā viņš jutās kails.

      – Rudmatis!

      – Īrs! Mēs atradām slepkavu!

      – Uzklausiet mani! Es esmu no policijas!

      – Ko ta’ tu staigā ar bārdas nazi kabatā? Vai kāds viņu ir te redzējis?

      – Es ne! Tik sarkanus matus es neaizmirstu!

      Raiens pūlējās izrauties.

      – Nekur tu nespruksi!

      Detektīvs saņēma dūres triecienu vēderā un sāpēs saliecās. Kampdams pēc gaisa, viņš zvēla augšup ar lukturi. Kāds vīrietis ievaidējās, un Raiens cietušo uzgrūda vairākiem citiem vīriem. Viens nogāzās uz ielas, un ielokā pavērās sprauga. Izmantojot izdevību bēgt, Raiens vairākas reizes pavēzēja ar lukturi.

      – Neļaujiet slepkavam aizbēgt! – kāds ieaurojās.

      Pūlis metās viņam pakaļ. Raiens iebēga atpakaļ šķērsielā, no kuras nupat bija iznācis, taču attālināties no laternas gaismas nebija pieļaujams, jo tālāk valdīja tik necaurredzama tumsa, ka viņš varēja uzdrāzties kaut kam virsū un pārāk stipri savainoties. Vārajā ielas laternas gaismā viņš saskatīja kastes dēli atkritumu kaudzē, kurā bija uzgājis bārdas nazi. Satvēris to, Raiens atkāpās pilnīgā tumsā. Kad vajātāji nonāca pie šķērsielas, tajā ieskrēja viens vīrietis, un Raiens ar dēli iebelza viņam pa deniņiem.

      Sāpēs kliegdams, vīrietis izšāvās atpakaļ uz platās ielas.

      – Ko gaidāt? – kāds brēca. – Laidieties pakaļ!

      – Pats laidies! – atkliedza savainotais, taustīdams pārsisto galvu, no kuras tecēja asinis.

      – Kas šeit par nekārtībām? – kāds bargi noprasīja.

      – Konstebl, mēs atradām slepkavu! Viņš ir tajā šķērsielā. Viņam ir bārdas nazis!

      – Atkāpties!

      Miglu pāršķēla skaudrs, žilbinošs gaismas stars.

      Tas tuvojās.

      – Policija! – vīrietis sacīja. – Nosauciet savu vārdu!

      Raiens СКАЧАТЬ