Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ līķīti, kas, satīts segā, gulēja zem šūpuļa pītā klūgu pārsega salauzītajām atliekām.

      – Mīļais Dievs… – Raiens par detektīvu strādāja divpadsmito gadu un pirms tam astoņus gadus bija pavadījis patruļnieka amatā. Apstaigādams pasaules lielākās pilsētas ielas, viņš bija domājis, ka ir pieredzējis visu ļaunumu, kādu viena cilvēciska būtne spēj nodarīt otrai. Taču nu detektīvs atskārta, cik nevainīgs savā domāšanā ir bijis, lai gan nebija nojautis, ka šo apzīmējumu vēl kādreiz spēs attiecināt pats uz sevi.

      – Mazulis. Sitieni ar āmuru būtu… – Raiens apklusa, nespēdams uz brīdi iegrožot emocijas. – Tā ir meitenīte, jūs sacījāt?

      – Jā, – Bekers klusā balsī apstiprināja.

      – Sitieni vien būtu atnesuši nāvi, taču viņš tik un tā pāršķēla tai kaklu. – Detektīvs nenovaldīja dusmu uzbangojumu. – Nolādēts, kāpēc? Tik mazs bērns taču nevarētu viņu sazīmēt. Zīdaini nogalināt nebija nekādas jēgas. Naudu viņš nav paņēmis. Visas durvis ir aizvērtas. Āmurs atstāts. Kāpēc? Man trūkst saprašanas.

      Izgājis no guļamistabas, niknuma pārņemtais Raiens aizsoļoja līdz gaiteņa galam un atvēra sētas puses durvis.

      Konstebls, kurš stāvēja sardzē, izslējās taisnāk. – Šeit nedrīkst nākt.

      – Viss kārtībā, Harij, – Bekers iznācis mierināja konsteblu. – Tas ir detektīvinspektors Raiens.

      – Piedošanu, inspektor. Piesardzība nenāk par ļaunu.

      – Piesardzība ir laba lieta. – Raiens izgāja no mājas. Viņš cerēja, ka nakts vēsais gaiss remdēs viņā niknumu, taču miglas tvans piejaucās šķebinošajām dvakām, kas vēl kavējās nāsīs. – Kas atrodas tur, tālāk?

      Konstebls pavērsa laternas gaišo staru pret ateju, tad nolaida lejup, apgaismojot pieblietēto pagalma zemi. – Es jau izmeklējos, bet uz cietās zemes pēdu nospiedumi nav saskatāmi.

      – Vai jūs gājāt cauri mājai, lai nokļūtu pagalmā?

      – Nē. Konstebls Bekers pieteica, ka būs labāk, ja mājā pabūs pēc iespējas mazāk cilvēku. Viņš lika man pārrāpties pāri mūrim, kā to pats darīja pirmīt. Tur, labajā pusē.

      – Izgaismojiet to vietu ar laternu!

      Londonas bēdīgi slaveno miglu dēvēja par pilsētas “parasto pavadoni”, jo tā bija raksturīga vienīgi šai metropolei. Miglu radīja no pusmiljona skursteņu izmestie ogļu dūmi, kam piejaucās iztvaikojumi no Temzas. Sienas pilsētā pastāvīgi klāja kvēpu slānis. Laternas stars uz mūra izgaismoja gaišas švīkas – tur abi konstebli, traušoties pāri, bija noberzuši netīrumu kārtu.

      – Apspīdini mūri viscaur!

      Nelielā pagalma tālākajā malā aiz atejas uz mūra augšdaļas arī vīdēja nospiedumi un švīkas.

      – Šeit pāri sienai rāpies slepkava, – Raiens nosprieda.

      Varēja dzirdēt, ka pūlis uz ielas kļūst nevaldāms.

      – Ielaidiet mājā, lai varam redzēt, ko tas neģēlis pastrādājis! – kāds auroja.

      – To izdarījis svešs. Džonatanam neviens paziņa nebūtu ne pirksta piedūris!

      – Rādās, ka jums, – Raiens uzrunāja konsteblu, kurš stāvēja sardzē pie sētas puses durvīm, – jāiet talkā kolēģiem uz ielas. Nostājieties šķērsielā. Neļaujiet nevienam tuvoties mājai no pagalma puses. Nebīstieties sagādāt kādu punu, ja rodas nepieciešamība.

      – Labi, inspektora kungs. Ikviens, kurš raudzīs tikt man garām, iedzīvosies galvassāpēs.

      Konstebls, pagriezies pret sienu, ienira miglā. Viņa laternas mestais gaismas loks drīz nozuda tumsā.

      Raiens klausījās, kā patrulētāja zābaki skrapst pret ķieģeļiem, kamēr konstebls rāpās pāri mūrim, un tad pievērsās Bekeram:

      – Nāciet man līdzi.

      – Jā, inspektora kungs.

      Uztrausies uz mūra, Raiens ieurbās ar acīm miglas piesātinātajā tumsā uz ielas. – Kad kāpsiet augšā, pasniedziet man laternu. Tikai uzmanieties un nekāpiet turpat, kur slepkava. Mums nepieciešams nonākt otrā pusē, neaizskarot to vietu, kur nolēcis viņš.

      Lejā Raiens satraukts juta, ka pēdas iestieg dubļos. Viņš spēji noelsās un gandrīz paslīdēja ieliņas slīpumā, tomēr paguva pieturēties pie Bekera.

      – Pēdējā laikā nav lijis. Kāpēc te sakrājušies dubļi? – Raiens neizpratnē pētīja zemi.

      – Jā, veikala pagalmā zeme ir sausa kā akmens. – Bekers tikpat apjucis piebalsoja un, sperdams piesardzīgus soļus pa slīpumu, pavērsa laternas staru lejup. Tas spēja pāršķelt miglas sienu un atklāja skatienam pārāk spēcīgās dvakas cēloni, proti, ar tumšu, eļļainu šķidrumu pilnu notekas grāvīti.

      – Lai Dievs stāv klāt! Tā ir vietējā ateju izgāztuve!

      Pa noteku aizpeldēja līķītis – visticamāk, beigts suns. Dvingas nomocīts, Raiens norīstījās. – Vai jūs uzskatāt, ka holeru izraisa smirdīgi izgarojumi?

      – Māte vienādiņ mani par to brīdināja. – Bekera vārdi skanēja slāpēti, it kā viņš būtu aizturējis elpu.

      – Vai esat dzirdējis par doktoru Džonu Snovu?

      – Nē, – Bekers novilka caur zobiem.

      – Es strādāju kopā ar viņu holeras epidēmijas gadījumā pirms trim mēnešiem. Snovs ir pārliecināts, ka slimību saķer, dzerot nelabu ūdeni, nevis ieelpojot nejauku gaisu.

      – Ceru, ka viņš domā pareizi.

      – Ticiet man, es arī tā ceru. Rīkojamies aši. Uzspīdiniet laternu dubļiem. Tur būs pēdu nospiedumi.

      – Rau! – Bekers norādīja. – Tie ir dziļi!

      – Lieliski! Nolaidiet laternu vēl zemāk. Redziet, arī šo apavu nospiedumiem nav naglotas zoles. Nospiedumi ir gana skaidri. Es varu izveidot ģipša atlējumus.

      – Par tādiem ir dzirdēts. Redzēts gan nav.

      – Samaisa ūdeni ar ģipsi, līdz…

      Netālu atskanēja dzīvniecisks krekšķis.

      Raiens saspringa.

      Pēc brīža lopiņš ieurkšķējās skaļāk un tuvāk.

      Kreisajā pusē.

      – Tā ir cūka, – ieteicās Bekers.

      – Jā, – Raiens piekrita, juzdams nemieru.

      – Varētu būt prāva, – Bekers sprieda.

СКАЧАТЬ