Название: Slepkavība kā smalkā māksla
Автор: Deivids Morels
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные приключения
isbn: 978-9984-35-684-6
isbn:
Bekers sarauca pieri un jautāja:
– Mis de Kvinsij, vai jūsu tēvs allaž tā runā?
– Kā es runāju? – Tēvu šāds jautājums samulsināja.
– Tik daudz vārdu tādā ātrumā.
– Es nemaz nerunāju ātri, – tēvs iebilda. – Gluži otrādi, visi pārējie runā lēnām. Es uzklausu katru vārdu un vēlos, kaut cilvēki pasteigtos izsacīt savas domas. Konstebl Beker, es negribētu runāt tik tieši, taču cauri jūsu formastērpa biksēm no kreisā ceļgala sūcas asinis.
– Asinis? – Bekers paraudzījās uz kāju. – Ak tā. Laikam būs pārplīsusi kāda šuve.
– Šuve?
– Mani naktī sakoda divas cūkas.
Tagad bija tēva kārta izrādīt apjukumu.
Misis Vordena atgriezās ar tēju un biskvītiem, tērpa platā apakšdaļa gandrīz iesprūda durvju ailā. Sieviete novietoja paplāti uz galda un, salējusi visiem tēju, nostājās maliņā.
– Tencinu, – sacīja Raiens, skaidri likdams manīt, ka saimniecības vadītājas pakalpojumi vairs nav nepieciešami. Sarūgtinātā misis Vordena nozuda virtuvē, kur pilnīgi noteikti centās noklausīties.
– Jūs runājāt par slepkavībām, – tēvs atgādināja.
– Jā, – Raiens apstiprināja. – Slepkavības notikušas vakar vakarā pie Retklifas lielceļa.
Tēvs samiedza zilās acis. – Cik upuru?
– Pieci. Trīs pieaugušie un divi bērni.
– Vai dieniņ! – tēvs nopūtās. Izskatīdamies pilnīgi sagrauts, viņš iebāza labo roku mēteļa kabatā, izņēma flakonu un iešļāca tējas tasē rubīnsarkanu šķidrumu.
– Ko jūs darāt? – Raiens noprasīja.
– Uzņemu zāles.
– Zāles? Kas tās par zālēm, ko izsniedz flakonos? Vai tas ir alkohols?
– Nē. Nu, zināmā mērā tomēr ir. Bet patiesībā nav.
– Nesakiet, ka tā ir opija tinktūra.
– Es jau teicu, es dzeru zāles. Mani moka spēcīgas sejas sāpes. Opija tinktūra ir vienīgais līdzeklis, kas spēj tās remdēt.
– Sejas sāpes?
– Un kuņģa traucējumi. – Tēvs iedzēra prāvu malku no tasītes. – Tas sākās vēl tad, kad biju jauneklis.
Konstebls Bekers norādīja uz tējas tasi. – Bet jūs ielējāt vismaz unci.
Tēvs iemalkoja vēl.
– Paga! – Konstebls pastiepa roku pēc tasītes. – Augstais Dievs, cilvēk, vai jūs grasāties sevi nogalēt?
Tēvs pievirzīja tasīti sev tuvāk, neļaudams konsteblam Bekeram to satvert. – Nogalēt? – Sviedru kārtiņa tēvam uz pieres kļuva manāmāka, tomēr vēl nespodrāka. – Cik dīvainas iedomas! – Viņš norādīja uz priekšmetu, ko turēja rokā Raiens. – Redzu, ka jums ir mana jaunākā grāmata.
– “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, – Raiens skaļi izlasīja nosaukumu.
Tēvs iemalkoja vēl mazliet šķidruma no tasītes. – Jā, tā sauc vienu no esejām šajā grāmatā.
Bekers paraudzījās uz mani un sacīja:
– Mis de Kvinsij, vai jūs nevēlētos pievienoties saimniecības vadītājai vai arī doties uz savu istabu?
– Kāda iemesla dēļ es varētu to vēlēties?
– Es bīstos, ka mūsu saruna varētu jūs satraukt.
– Es esmu lasījusi tēva darbus. Es zinu, kas tajos aprakstīts.
– Tik un tā, satricinājums var izrādīties pārāk liels.
– Ja jutīšos satriekta, tad aiziešu, – es stingri noskaldīju.
Kādu brīdi neviens nebilda ne vārda. Raiens un konstebls Bekers lūkojās viens otrā, itin kā nevarēdami vienoties par turpmāko rīcību.
– Ļoti labi, palieciet, ja tā uzstājat, – Raiens attrauca. – Tūkstoš astoņi simti vienpadsmitajā gadā Džons Viljamss iegāja Retklifas lielceļa veikalā, kuru saimnieks jau grasījās slēgt. Ar āmuru, uz kura bija iezīmēti iniciāļi Dž. P., viņš sadragāja galvaskausu veikala īpašniekam, viņa sievai, zīdainim un kalponei. Pēc tam viņš mazulim pārgrieza rīkli.
Man radās iespaids, ka Raiens nevajadzīgi sabiezina krāsas, lai pamudinātu mani atstāt istabu, taču es nocietinājos un neizrādīju savas izjūtas.
– Tā tas notika, – tēvs apstiprināja.
– Tieši tādi paši notikumi norisinājās Retklifas lielceļa apkaimē vakar vakarā, – Raiens stāstīja. – Tikai šoreiz nogalināti divi bērni.
– Divi bērni? – Tēvs lēni novietoja tasi uz galda. – Ak vai!
– Mums radusies laba tiesa jautājumu, – Raiens turpināja. – Kā jūs varat tik precīzi, tādos sīkumos zināt, kā izdarītas slepkavības pirms četrdesmit trim gadiem? Kādēļ pat pēc tik ilga laika jūs slavināt šīs slepkavības? Kādēļ vēl pirms mēneša jums šķita svarīgi tās tik ārkārtīgi sīki un izteiksmīgi aprakstīt? Visbeidzot es jautāšu vēlreiz…
kur jūs atradāties vakar vakarā desmitos?
– Un arī šoreiz mana atbilde būs tāda pati. Es staigāju pa ielām.
– Pa kurām ielām?
– Man nav ne jausmas. Es biju nogrimis domās.
– Jūs gribat, lai noticam, ka jūs nepievērsāt ne mazāko uzmanību apkārtnei?
– Miglā? Pat tad, ja es nebūtu tā aizdomājies, tur nebūtu nekādas СКАЧАТЬ