Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šai jautājumā ir zinošs. Viņš ir apsēsts ar tām.

      – Ar slepkavībām, kas notikušas pirms četrdesmit trim gadiem! – Nokaunējusies, ka esmu tā pacēlusi balsi, es turpināju runāt klusāk, taču diezgan bargā tonī. – Mans tēvs pelna iztiku ar rakstiem žurnālos. Lāgiem viņš skar sensacionālus tematus, lai izdevēji spētu pārdot vairāk eksemplāru. Un slepkavības interesē daudzus.

      – Vakar vakarā mēs to pieredzējām, – Raiens piezīmēja. Viņš paraudzījās uz konsteblu Bekeru, it kā dodot mājienu pārņemt sarunas pavedienu.

      – Mis de Kvinsij, – policists mani uzrunāja. Bija jaušams, ka viņš rauga izpelnīties manu labvēlību. – Vai jums ir kāda nojausma, cikos jūsu tēvs atgriezās no pastaigas pa ielām?

      – Nav gan.

      – Vai jūs zināt, cikos viņš izgāja no mājas?

      – Ap deviņiem vakarā dzirdēju tēva soļus uz kāpnēm. – Stunda laika, lai desmitos nonāktu līdz veikalam, – Raiens pusbalsī aplēsa. – Cilvēkam, kurš radis nosoļot lielus gabalus, tas ir izdarāms.

      – Vai dzirdējāt viņu atgriežamies? – Konstebls Bekers man jautāja.

      – Nē.

      – Trijos naktī! – no virtuves atskanēja misis Vordenas sauciens.

      – Patiesi teikts, – tēvs piebalsoja. – Es pārrados trijos naktī.

      – Pietiekami daudz laika, lai kājām atnāktu no veikala, – Raiens norūca zem deguna.

      Vairs pār sevi nevaldīdama, es skaļi iesaucos: – Jūs paskatieties uz viņu! Manam tēvam ir sešdesmit deviņi gadi! Viņš ir maza auguma! Vārgs!

      – Es esmu tievs, – tēvs mani izlaboja. – Toties vārgs ne, Emilija. Šomēnes vien… un šodien ir vienpadsmitais datums… es esmu nosoļojis simtu un piecdesmit jūdzes.

      – Vai jūs no tiesas pieļaujat, ka manam tēvam ir tik daudz spēka, lai sadragātu galvas trim pieaugušiem cilvēkiem ar… Kā jūs teicāt? Kas izmantots?

      – Kuģa namdara āmurs, – Bekers atgādināja.

      – Droši vien smaga manta.

      – Varens darbarīks.

      – Aplūkojiet tēva rokas. – Abi pagriezās pret tēvu; varbūt pie vainas bija opija tinktūra, taču krēslā viņš izskatījās sarāvies mazāks, un viņa kājas tik tikko skāra zemi. – Jūsu aprakstītās darbības viņam nebūtu pa spēkam, – es uzsvēru.

      – Vienam pašam ne, – Raiens atteica, – bet to varētu paveikt divi cilvēki; viens ar zināšanām, otrs ar spēku.

      – Jūs man laupāt pacietību, – es aizrādīju. – Vēl tikai pietrūka jūsu pieļāvuma, ka patiesībā es nācu tēvam talkā nogalināt visus šos ļaudis. Vai jūs vēlaties zināt, kur es atrados desmitos vakarā?

      – Goda vārds, mis de Kvinsij, es nedomāju…

      – Es atrados gultā. Tomēr bīstos, ka man nebūs neviena liecinieka.

      Abu vīru bārdainajos vaigos sakāpa sārtums.

      – Izmantots kuģa namdara āmurs? – tēvs pārvaicāja.

      – Jā, – atbildēja Raiens. – Vai izprotat tā nozīmi?

      – Paralēle ar manu eseju bija tik precīza?

      – Precīzāka, nekā varat iedomāties. Āmura galvā bija iegravēti iniciāļi. Vai gribat minēt, kādi tie ir?

      – Dž. P. Tas taču nav iespējams.

      – Tomēr ir. Uz āmura patiešām bija iegravēti burti Dž. P. Tādi paši rotāja āmuru, ar kuru nogalināti cilvēki pirms četrdesmit trim gadiem un kuru jūs aprakstījāt savās esejās par slepkavību kā brīnišķīgu mākslu. Tagad es uzstāju, – Raiens sacīja un piecēlās kājās, – lai jūs dodaties mums līdzi uz Skotlendjardu un atbildat uz mūsu jautājumiem pienācīgākos apstākļos.

      – Nē, – tēvs iebilda. – Es nebraukšu kopā ar jums uz Skotlendjardu.

      Raiens spēra soli viņam pretī. – Jūs maldāties. Ticiet man, ser, jūs brauksiet mums līdzi uz Skotlendjardu. Vai nu pats pēc savas brīvas gribas, vai ar piespiešanu, tā nu ir jūsu izvēle.

      – Nē, – tēvs atkārtoja. Viņš izdzēra pēdējās opija tinktūras lāses no tasītes. – Uz Skotlendjardu es nedošos. Baidos, ka šo notikumu mēs varam pārrunāt tikai vienā vietā.

      – Ak tā? Un kur tāda būtu?

      – Tur, kur slepkavības pastrādātas.

      6. nodaļa

      Kapraču patrons

      Nakts tumsa jaucās ar aizvien biezāko miglu. Uz ielas veikala priekšā vairs krustu šķērsu nezibeņoja policijas lukturu stari. Izmeklēšana bija atdūrusies strupceļā – visi kaimiņi iztaujāti, visas iespējamās vietas pārmeklētas.

      Tomēr uz ielas valdīja juceklis. Izkāpjot no policijas ratiem, Raiens ar Bekeru tūdaļ novērtēja situāciju. Lielākā daļa dienas laikā sastopamo cilvēku, saprotams, atradās savās mājvietās un slēpās no šausmām, kādas varētu nest nesen iestājusies nakts, taču ielās palikušie dzērāji sacēla troksni, kāds būtu pa spēkam desmitkārt lielākam pūlim. Viņi bija bruņojušies ar rungām, zobeniem un šautenēm, un Raiens jutās bezspēcīgs. Valstī, kurā nav likumu par ieročiem, šaujamie drīkst piederēt pat bērniem.

      – Cik ilgi jūs te paliksiet un gādāsiet par mūsu drošību? – noprasīja kāds nogalinātās ģimenes kaimiņš konsteblam, kas stāvēja pie veikala.

      – Kamēr ilgst izmeklēšana.

      – Un cik ilgi tas būs? Līdz nākamās dienas naktij?

      – Iespējams, – atbildēja policists.

      – Iespējams? Un kā būs nākamajā nedēļā? Vai jūs šeit parādīsieties?

      – Nemācēšu atbildēt. Kamēr mēs uzturamies šeit, daudzās ielās policisti nepatrulē. Drīz mums būs jāatgriežas savos rajonos.

      – Mans Dievs! Ja mēs paši neatradīsim slepkavu, mūs visus apkaus!

      Raiens pamanīja, ka Opija lietotājs ar meitu paši, bez palīdzības, ir izkāpuši no policijas ratiem. Par spīti detektīvinspektora ievērojamajiem СКАЧАТЬ