Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – Ratiem pa priekšu un aiz muguras soļoja vairāki politiķi, kuri alka pūļa uzmanības. Gājiens apstājās iepretim Māra veikalam, kur bija pastrādātas pirmās četras slepkavības, itin kā Viljamsa līķim vajadzētu uzlūkot nozieguma vietu. Pēc desmit minūtēm ratus aizvilka pie tavernas, kur bija notikušas pārējās slepkavības. Ielu malās, gājienu vērojot, pulcējās aptuveni divdesmit tūkstoši cilvēku. Drūzmā valdīja savāds klusums, it kā skatītājus būtu apstulbinājuši prātam neaptveramie Viljamsa noziegumi. Vienīgo izlēcienu atļāvās kāds kučieris, kas nolēca no bukas un vairākas reizes iecirta ar pātagu līķim pa seju.

      Raienam noraustījās vaigs.

      – Vēl rati apstājās Kenonstrītas un Keiblstrītas krustcelēs. Tur izcēla bruģakmeņus, izraka bedri un tajā iemeta Viljamsa līķi. No ratiem izņēma priekšmetu, kas bija iepriekš novietots iepretim āmuram. Tas bija miets.

      – Kas? – Raienam paspruka.

      – Vīrs, kurš bija uzņēmies bendes lomu, ielēca bedrē un iedūra mietu tieši Viljamsam sirdī. Mirstīgajām atliekām uzmeta nedzēstus kaļķus, pēc tam virsū uzbēra zemi. Bruģakmeņus ar āmuriem iesita atpakaļ vietā. Kad par to uzzināju, es prašņāju tēvam, kāpēc laists darbā miets. Viņš pastāstīja man par senu māņticību. Ja nelaiķim šādi caurdur sirdi, ļaunais gars nespēj atgriezties, lai pastrādātu jaunus, prātam neaptveramus noziegumus.

      – Un kāpēc tieši krustcelēs? – Bekers pajautāja.

      – Arī tā ir māņticība. Ja nelīdzētu pat miets un briesmoņa gars tomēr spētu atgriezties, tas paliktu iesprostots turpat krustcelēs, jo nemūžam nespētu izšķirties, kurš no četriem ceļiem ejams. Iesākumā bruģakmeņi virs apbedījuma pacēlās augstāk par pārējiem, un ceļiniekiem nebija grūti noteikt, kur briesmonis ir apglabāts, un apbraukt viņa atdusas vietu, lai neapgānītu sevi. Taču mazpamazām akmeņi nosēdās un segums izlīdzinājās. Gadu gaitā ļaudis aizmirsa, kur Viljams ir aprakts, un arī to, ka viņš vispār ir tur apglabāts.

      – Es bieži šķērsoju tās krustceles, – Raiens piezīmēja. – Man nebija nekādas nojausmas.

      – Apzinoties, ka šīm šausmām pienācis gals, es beidzot varēju mierīgi gulēt un nebīties, ka Viljamss varētu slapstīties apkārt tumsā, – komisārs atzina padotajiem.

      – Un tām patiesi bija pienācis gals? Vai slepkavības turpinājās?

      – Nē, neturpinājās.

      Mājā atskanēja čīkstoņa, it kā viens no mirušajiem būtu sakustējies, lai gan patiesībā salā logiem krakstēja koka rāmju stiprinājumi. Tomēr Raiens, Bekers un komisārs Meins cieši uzlūkoja aizvērtās durvis, aiz kurām gaitenī, virtuvē un guļamistabā gulēja mirušie.

      – Runājot par slepkavībām šeit… vai domājat, ka uzbrucējs ir atradis vecu āmuru un ar naglu iegravējis iniciāļus Dž. P., lai pievērstu uzmanību šai līdzībai? – iejautājās Bekers. Kādas satraucošas domas nomākts, viņš piepeši papurināja galvu. – Lai gan… nē, tas pavisam nav iespējams.

      – Stāstiet, kas jums padomā, – Raiens pavēlēja. – Ja vēlaties strādāt kopā ar mani, tad negribu, lai slēpjat savas domas.

      – Vai tas nevarētu būt tas pats āmurs, kuru izmantoja agrākajās slepkavības?

      Negaidot durvis atvērās, un visi trīs iztrūkās.

      Mājā ienāca bārdainais Illustrated London News mākslinieks.

      – Vai šī ir jūsu? – viņš uzrunāja Raienu, turēdams rokā avīžzēna naģeni. – To atrada viens no patruļniekiem un iedomājās, ka cepure līdzinās tai, kuru pazaudējāt.

      – Jā. Pateicos. – Raiens uzstīvēja naģeni galvā un nopriecājās, ka var beidzot apslēpt rudos matus. – Cik ilgi jūs glabājat vecos izdevumus?

      – Redakcija ir saglabājusi visus numurus kopš laikraksta iznākšanas tūkstoš astoņi simti četrdesmit otrajā gadā.

      – Mūs interesē tūkstoš astoņi simti vienpadsmitais gads. Un visas ilustrācijas, kurās attēlots togad kādā noziegumā izmantots ierocis.

      – Tolaik laikrakstos zīmējumu nebija. Mēs pirmie tos ieviesām. Jūs interesē noziegums? Kurš noziegums?

      – Retklifas lielceļa slepkavības.

      – Ak, tās, – lietišķā tonī attrauca mākslinieks.

      – Jūs par tām zināt? – komisārs izbrīnīts vaicāja. – Kā gan? Jūs esat jauns un tolaik, vienpadsmitajā gadā, vēl nebijāt dzimis.

      – Protama lieta. Bet es pagājušajā nedēļā par tām lasīju. Bekers šķita tikpat izbrīnīts kā komisārs. – Jūs par tām lasījāt?

      – “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”.

      – Deviņi pērkoni, par ko jūs runājat? – Raiens iesaucās.

      – Par eseju “Opija lietotājs”. Tās autors ir Tomass de Kvinsijs.

      – Visi zina, kas ir Opija lietotājs. Kāds sakars Tomasam de Kvinsijam ar…

      – Es piektdien skicēju viņa portretu avīzes vajadzībām. Drīz publicēs viņa kopotus rakstus. Šis vīrs sniedz intervijas reportieriem, lai panāktu, ka ļaudis pērk viņa grāmatas. Necienīgi, ja gribat zināt manas domas. Bet… kad tad Opija lietotājs ir bijis cienījams?

      – Es šā vai tā ne…

      – “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”. Tas ir cits Tomasa de Kvinsija darbs. Viņš nav sarakstījis tikai grāmatu par opija lietošanu. Tā kā biju rakstnieku uzzīmējis, es nolēmu noskaidrot, par ko tāda jezga. It kā uzsvērdams teikto, bārdainis izvilka blašķi un pacēla pie lūpām, lai iztukšotu to.

      – De Kvinsijs nerakstīja tikai par opija pieradumu. Šī “smalkās mākslas” grāmata apraksta Retklifas lielceļa slepkavības.

      – Ko jūs teicāt?

      – Opija lietotājs par to sacerējis lappusēm vien. Tik asiņainu gabalu es vēl nebiju lasījis. Iedzīvojos murgos. Viņš tur aprakstījis tik daudz šausminošu sīkumu, it kā pats būtu bijis klāt.

      5. nodaļa

      Slepkavības diženums

      Četrpadsmitajā gadsimtā Paternosterrova ieguva savu nosaukumu no tā, ka tuvējā Sv. Pāvila katedrālē bija dzirdamas mūku lūgšanas Pater Noster jeb “Mūsu Tēvs debesīs” skandēšana. Šajā gadsimtā ielā izvietojās veikali, kur tirgoja reliģiskos tekstus un rožukroņus, bet ap 1854. gadu šī iela bija izveidojusies par Londonas izdevēju pasaules centru. Sešos no rīta (kā vēstīja katedrāles zvani, mudinot ticīgos mosties un doties uz baznīcu) Raiens un Bekers izkāpa no policijas ratiem.

      Agrā gaismiņā vējš bija daļēji izdzenājis miglu un ļāva abiem nolūkoties uz grāmatu veikalu СКАЧАТЬ