Название: Kaisle zem Tasmānijas debesīm
Автор: Kimberlija Frīmena
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-671-6
isbn:
Tad nākamās sāpes. Asas un spēcīgas: tās salieca viņu ragā. Bītija ar pūlēm ievilka elpu, saprazdama, ka nedrīkst atgriezties mājās tāda. Tēvs viņu ieraudzīs, turklāt viņai bija vajadzīgs ārsts.
Viņa sameklēja sausu vietu zem veikala nojumes un centās pietiekoši saņemties, lai padomātu. Bītijai nebija naudas ārstam: māte par to bija ieminējusies vēl šajā pašā rītā. Tad viņa atcerējās to reizi klubā, kad Henrijs un Billijs Vailders bija pārāk sareibuši, lai ilgāk izturētu viens otra jokus, un bija sākuši vicināt dūres. Billijs sadauzīja glāzi Henrijam uz galvas, un asiņošana nemitējās. Henrijs, piespiedis pie ievainojuma mutautiņu, kopā ar liekulīgo Billiju bija pusnaktī apciemojis doktoru Makenziju Vestdžordžleinā. Doktors Makenzijs bija palīdzējis Henrijam ierasties pasaulē pirms trīsdesmit gadiem un bija viņa ģimenes ārsts kopš tā paša brīža. Varbūt, ja viņa lūgtu tā palīdzību, izlūgtos žēlastību, pateiktu, ka bērns, kuru viņa gatavojas zaudēt, ir Henrija bērns…
Taču tas iegrūstu Henriju kaunā un sagādātu viņam nepatikšanas.
Sāpes kļuva pārāk spēcīgas: viņai bija vajadzīga palīdzība. Bītija pagriezās un devās atpakaļ uz Vestdžordžleinu. Mākoņi virs galvas satumsa, un smalkais lietutiņš pārvērtās kārtīgā gāzienā. Aukstais, spēcīgais lietus skalojās renstelēs un ķerstīja garām braucošo automašīnu riteņus. Bītija turējās tuvāk ēkām, lai netiktu apšļākta, taču, nonākot galā, viņas kurpes bija izmirkušas. Tad viņa stāvēja savās izmirkušajās kurpēs, nespēdama atvērt doktora Makenzija prakses durvis. Tur nebija nevienas nojumes, zem kuras patverties, un lietus viņu mērcēja, it kā viņa nebūtu svarīgāka par kādu no atkritumu konteineriem šaurās ieliņas viņā pusē.
Šajā brīdī Bītija noticēja, ka tā patiešām ir.
Acīs sariesās asaras, un pirmo reizi, kopš bija atskārtusi, ka ir stāvoklī, Bītija atļāvās par to raudāt. Raudāt par savu zudušo nevainību, savu lepnumu, pašcieņas atliekām, kas vēl bija saglabājušās pēc ģimenes krišanas nežēlastībā. Tajā pašā laikā viņa raudāja par bērnu, kuru viņa nevēlējās ieņemt un kuram nekad neradīsies iespēja ieelpot Glāzgovas mitro gaisu, sajust mātes pieskārienu vai saskatīt, kā viņa tēva negaisa pelēkajās acīs parādās smaids. Viņa raudāja, aizklājusi seju ar rokām, un tad, gluži kā uz burvju mājienu, lietusgāze piepeši mitējās.
– Vai tev nekas nekaiš, skuķēn?
Bītija pacēla skatienu. Visapkārt lietus vēl aizvien kapāja zemi, taču viņai līdzās bija nostājies gara auguma platplecains kungs ar milzīgu melnu lietussargu un pasargāja viņu no ūdens.
Bītija noslaucīja asaras, cenzdamās saņemties.
– Pateicos jums, jūs esat ļoti laipns. Es… man vajadzētu iet mājās.
– Vai tev jātiek pie ārsta? – Viņš norādīja uz durvīm.
Viņa paraudzījās uz durvīm un tad uz kungu un papurināja galvu.
– Man nav pietiekoši daudz naudas.
– Ak, tas nekas. Nāc, es nevaru tevi atstāt uz ielas lietū tādā satraukumā. – Viņš izņēma atslēgu saišķi un atvēra durvis, skubinot Bītiju iet iekšā, un viņa saprata, ka šis kungs ir doktors Makenzijs. Viņš ielika savu lietussargu turētājā līdzās durvīm un lūdza viņai pagaidīt tukšajā uzgaidāmajā istabā, ūdenim pilot no drēbēm, kamēr pats atpogāja savu mēteli. Māsiņas pie galda nebija. Pasniedzies aiz tā, viņš sadabūja Bītijai raupju baltu dvieli.
– Parasti es nestrādāju ceturtdienas pēcpusdienās, – viņš sacīja. – Tev palaimējās mani sastapt.
Bītija nosusināja matus. Telpa smaržoja pēc citronu spodrināmā līdzekļa un ziedēm.
– Nāc, – doktors sacīja un ieveda Bītiju kabinetā ar šauru gultu zem baltas, ķēdē iekārtas lampas. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, taču Bītija jutās pārāk neērti, lai darītu ko citu, kā vien stāvētu viņa priekšā gluži kā nogrēkojusies skolniece.
– Aiziet, meitenīt, kas tev kaiš?
– Es esmu stāvoklī un… – Bītijas vaigi piesārta, lai gan ķermenis no aukstuma drebēja. – Man šķiet, ka es zaudēju bērnu. Man ir briesmīgas sāpes…
Ārsts nesarauca pieri un nekādi neizrādīja nosodījumu.
Tā vietā viņš piecēlās un palīdzēja Bītijai tikt līdz gultai.
– Nu tad paskatīsimies, – viņš noteica, nogludinādams viņas mitro kleitu uz vēdera un pārlaizdams plaukstas tam pāri. Bītija vēroja viņa seju, tikpat kā neuzdrošinādamās elpot. Viņam bija lielas poras uz deguna, un vaigus greznoja sirma vaigu bārda.
– Vai neiebilsti? – viņš jautāja. – Man vajadzēs pacelt tavu kleitu, lai tā netraucētu.
Bītija pamāja, aizvērdama acis. Tad ārsta vēsās plaukstas atradās uz viņas kailās ādas, atbīdīja zeķtura malu, spieda un taustīja. Droši sniedzās zemāk līdz vietām, kurām līdz šim bija pieskāries vienīgi Henrijs. Taču šoreiz sajūta bija citāda. Tas nebija karsti un mežonīgi. Tas bija vēsi un lietišķi.
– Tev nekas neasiņo. Vai tu redzēji asinis?
– Nē, – viņa izstomīja.
– Cik tev ir gadu?
– Divdesmit viens, – viņa meloja.
– Vai sāpes atgādina krampjus, kādi mēdz būt mēnešreižu laikā?
Bītija samulsumā sagrozījās: viņa nebija radusi runāt ar vīrieti par tādiem jautājumiem.
– Nē, sāp daudz zemāk, kreisajā pusē. Patiesībā… – No kauna un bailēm viņa nebija to ievērojusi. – Man šķiet, ka tās sākas atkal.
Doktors paknibinājās gar viņas drēbēm, un Bītija attapās, ka atkal ir saģērbta. Viņa atvēra acis un piecēlās sēdus. Doktors Makenzijs bija atgriezies savā krēslā, taču viņa palika uz kušetes.
– Šajā grūtniecības posmā var būt tāda veida sāpes. Tavs ķermenis gatavojas dzemdībām, iegurņa saites sāk stiepties. Tu esi jauna, tāpēc sāpes ir mazliet stiprākas. Droši vien tikai nesen esi pārstājusi augt.
Dzemdības? Bītija nebija par to aizdomājusies. Viņai sagriezās galva.
– Tāpēc nevajag uztraukties. Bērns ir drošībā.
Situācijas bezcerība atgādināja akmeni, kas tiek uzmests uz vēdera.
– Nē! – Bītija bez domāšanas iesaucās. Asaras atkal sariesās acīs, taču viņa tās aizturēja.
Doktors Makenzijs sarauca uzacis.
– Ak tā, saprotu.
– Pateicos, – viņa noteica, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, un pieceldamās СКАЧАТЬ