Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ko es izdarītu? Tu vienmēr mani mīlēsi? – Viņas sirds nodrebēja primitīvajās bailēs, ka tēvs varētu nolasīt viņas domas.

      – Tāds ir mans tēva pienākums.

      Bītija piecēlās, gribēdama viegli pieskarties tēva rokas locītavai, taču tad pārdomāja.

      – Es neesmu nogurusi, – viņa meloja. – Viss kārtībā.

      Viņš nepacēla skatienu.

      – Laba meitene. Man jāturpina darbs. Šī grāmata pati neuzrakstīsies.

      Rakstāmmašīnas klabēšana pavadīja viņu guļamistabā, kur Bītija sameklēja savas kurpes un tās aizšņorēja. Mamma klusītēm krāca, un Bītija sajutās mazliet možāka, redzot, ka viņas seja izskatās tik mierīga. Ilgu laiku viņa bija redzējusi mammu izskatāmies vienīgi nogurušu un raižpilnu. Pie sienas bija piesprausta kleitas piegrieztne, ap kuru Bītija pašlaik noņēmās. Brūnais papīrs bija sačokurojies ap piespraudēm, kas to saturēja: viņa nebija turpinājusi darbu kopš atklājuma, ka ir stāvoklī. Kāda jēga šūt kleitu, kas drīz vien vairs nederēs?

      Bītija apsēdās uz gultas malas un piespieda roku pie vēdera. Kādi brīnumi tur notika? Kāda dīvaina dzīvība tur kustējās un auga? Šī doma iesvēla viņā bailes. Bītija sarauca uzacis, cerēdama, ka klēpis atbrīvosies no sava satura. Taču nekas nenotika – nekad nekas nenotika.

      Otrā nodaļa

      Nedēļas gāja, bet spītīgā substance nelaidās vaļā. Bītija iztēlojās krampjus, kas izrādījās vien baiļu izraisītas konvulsijas. Tikmēr viņas jostas kļuva aizvien ciešākas, un, tā kā viņa allaž bija tieva un pat kaulaina, parādījās vēderiņš. Bītija klusībā pateicās savām kārtainajām drēbēm, priekšautiem, Henrija vēlmei mīlēties tumsā un pašas spējai nemanāmi izlaist vīles. Jādomā, ka drīz sāksies asiņošana, ko viņa bija iztēlojusies simtiem un tūkstošiem reižu. Murgs būs beidzies, un dzīve turpināsies tā, kā tai jāturpinās.

      Viņai kļuva aizvien grūtāk izkāpt no gultas, un kādā vēsā aprīļa rītā viņa gulēja tik ilgi, līdz māte vieglītēm paraustīja aiz pleca.

      – Bītij. Bītij, dārgā, tu nokavēsi darbu.

      Bītija ar pūlēm atvēra acis.

      – Piedod, – mamma sacīja. – Taču man negribētos, lai priekšniecība uz tevi sadusmotos. Laiki ir grūti. Tu nedrīksti zaudēt darbu.

      – Paldies, mammu, – viņa noteica, atmezdama segu un izberzēdama acis.

      Māte stāvēja, skaļi klepodama. Klepus šķita turpināmies mūžīgi, līdz viņa to savaldīja. Tikmēr Bītija aši saģērbās.

      – Tas klepus izklausījās nejauks, – viņa sacīja.

      – Ak, viss būs kārtībā.

      – Pagājusi jau nedēļa. Varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta.

      Māte pavērsa pret viņu skumju acu skatienu. Viņas plakstiņi bija noslīdējuši kaktiņos, it kā tie nestu visu mātes raižu smagumu. – Mēs nevaram atļauties ārstu, bērns, un brīvu dienu arī ne. Gan es izveseļošos pēc dienas vai divām.

      Bītija noskatījās, kā viņa dodas uz dzīvojamo zonu, un tad izvilka ķemmi cauri matiem un uzklāja grimu pie tumšā mazā spogulīša, kas bija atbalstīts pret koferu krāvumu. Vai tēvs neredzēja, kas mammai ir jāiztur? Vai viņš nedomāja, ka tad, ja pats dabūtu normālu darbu… Skaidrs, ka viņš to neredzēja. Mamma bija tēvu apprecējusi viņa spožā prāta dēļ, un nu viņa bija piesieta pie tā.

      Kamillas veikals, kurā Bītija strādāja četras dienas nedēļā, piederēja Entonijai Henvejai, slavenā Džeimsa Henveja māsai: viņš vadīja kleitu piegriešanas uzņēmumu Bāsleinā. Bītijas slepenā cerība bija atstāt labu iespaidu uz Entoniju un kādu dienu iegūt darbu pie Džeimsa: kā baltveļas šuvējai, kā piegriezējai, varbūt pat kā modelētājai. Viņa nēsāja līdzi somiņā dažus salocītus uzmetumus gadījumam, ja viņš kādreiz iegrieztos veikalā. Viņš to nekad nedarīja.

      Bītija vēl aizvien žāvājās, ierodoties darbā, un izpelnījās bargu skatienu no Entonijas. Ar Entoniju bija grūti saprasties, lai gan Bītija nedomāja, ka viņa tā rīkotos tīšām. Klientiem vajadzēja vienoties par apmeklējuma laiku, pirms ierasties veikalā, un tad Bītijai un citām pārdevējām vajadzēja tos apkalpot gluži kā karaliskās ģimenes locekļus. Patiesībā dažreiz viņi bija karaliskās ģimenes locekļi, un Bītija uzskatīja, ka pastāvīgās bažas ir tās, kas padara Entoniju tik neciešamu darbā. Bītijai tas nelikās svarīgi, jo viņai patika veikals. Apģērbu statīvi gaidīja taisnās rindās uz rūtainās grīdas, pagrabstāva pielaikošanas kabīnes bija apgaismotas ar lustrām, un dzeltens kanārijputniņš kaļamās dzelzs būrītī plivināja spārnus, noskatīdamies uz ielu pa erkera logu. Viņa vārds bija Rekss. Lorna, viena no pārdevējām, bija pastāstījusi Bītijai, ka tas esot ceturtais dzeltenais kanārijputniņš, vārdā Rekss, kuru Entonija iesēdinājusi logā.

      – Viens nomirst, un viņa nākamajā dienā atnes nākamo, – Lorna sacīja. – Negrib, lai viņas klientes domātu par nāvi, lai arī tas reiz notiks ar viņām visām. Uzpūtīgās govis.

      Bītija bija iemīļojusi dažas no klientēm, kas nāca uz Kamillas veikalu, bet citas viņa kaismīgi ienīda, un visvairāk lēdiju Mirjamu Minčinu, žiletes kārnuma sievieti vecumā pēc četrdesmit, kura skopojās ar laipniem vārdiem, toties netaupīja naudu sev. Tā sagadījās, ka Bītija viņu apkalpoja tajā rītā, kad sajuta pirmās spēcīgās sāpes kreisajos sānos.

      Sākumā viņa domāja, ka varēs nepievērst tām uzmanību. Bītija ņēma kleitu pēc kleitas no pakaramajiem un nesa tās lejā uz pielaikošanas telpu. Sirdī ieplūda cerība: tas patiešām sāka notikt. Karstās vannas, aukstā zivju eļļa, nebeidzamā vēlēšanās, lai tas beidzot iedarbotos. Taču tajā pašā laikā Bītija bija šausmās. Ko tad, ja tas izrādīsies sāpīgi? Ja tas sacels nekārtību? Kā lai viņa nemanot tiek ar to galā, atrazdamās darbā?

      – Man patīk, kā jums piestāv zilā, – Entonija sacīja lēdijai Mirjamai, kamēr Bītija centās izlikties mierīga. – Ko tu teiksi, Bītij?

      – Piegriezums ir brīnišķīgs, – Bītija sacīja. – Un krāsa jums lieliski piestāv… – Sāpes, kas izšāvās cauri pavēderei, lika viņai neviļus noelsties un saķert vēderu.

      – Kas noticis, Bītij? – Entonija asi iejautājās.

      – Man uznākušas… sāpes… – Tā tam nevajadzēja notikt! Viņai vajadzēja klusi un ātri asiņot mājās, vannas istabas tuvumā. Nevienam nevajadzēja neko uzzināt.

      Pagāja brīdis, kad nekas nenotika, un vienīgā kustība bija lēdijas Mirjamas acu skatiens, kas no Bītijas sejas aizslīdēja līdz viņas vēderam un tad atkal pievērsās sejai. Bītija sarāvās. Lēdija Mirjama zināja.

      – Man jāiet mājās, – Bītija izmocīja un aizgriezās, lai mestos augšā pa kāpnēm.

      – Pagaidi, skuķe! – Entonija СКАЧАТЬ