Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons

Чтение книги онлайн.

      – Tiešām? – es jautāju.

      – Nekāda nosodījuma, – viņa sacīja. – Tava kārta.

      – Labi. – Kādu brīdi padomāju un tad sacīju: – Man tik ļoti garšo džins, ka dažreiz es raizējos, vai tikai neesmu alkoholiķis. Ja es ļautu sev vaļu, tad izdzertu kādus sešus džina kokteiļus vienā vakarā.

      – Tas ir sākums, – viņa sacīja. – Varbūt tev ir problēmas ar dzeršanu. Tava sieva tevi krāpj. Un tu? Vai tu kādreiz esi krāpis viņu?

      – Nē, neesmu. Es esmu… kā teica Džimijs Kārters? Protams, es esmu izjutis iekāri. Piemēram, esmu jau iztēlojies, kā būtu mīlēties ar tevi.

      – Tiešām? – Viņa iepleta acis un izskatījās mazliet šokēta. – Pilnīgu patiesību, atceries? – es sacīju. – Nejūties pārsteigta. Vairums tevis satikto vīriešu droši vien jau pēc piecām minūtēm domā neķītras lietas par tevi.

      – Vai tā tiešām ir?

      – Jā.

      – Cik neķītras?

      – Tev patiešām negribētos to uzzināt.

      – Varbūt man to gribas, – viņa noteica un sagrozījās sēdeklī uz manu pusi. Es iedzēru malku džina ar toniku, ledus gabaliņiem atsitoties pret zobiem. – Tas ir interesanti, – viņa sacīja. – Es nespēju iztēloties, kā tas ir: iepazīties ar kādu un uzreiz zināt, ka es gribu ar viņu gulēt.

      – Tas nenotiek tieši tā, – es sacīju. – Tā drīzāk ir ieprogrammēta reakcija – to iztēloties. Piemēram, kad mēs stāvējām rindā pie iekāpšanas, es palūkojos uz tevi un iztēlojos tevi kailu. Tas vienkārši notiek. Vai ar sievietēm tā nav?

      – Piepeši iztēloties seksu ar vīrieti? Nē, ne gluži. Sievietēm ir citādi. Mēs domājam par to, vai vīrietis, ar kuru tikko esam iepazinušās, gribētu gulēt ar mums.

      Es iesmējos. – Nu, viņš to grib. Pieņem to kā aksiomu.

      Tici man, tu nevēlēsies zināt neko vairāk.

      – Nu, redzi? Vai šī spēlīte nav jautra? Kāpēc tu man nevarētu pastāstīt ko vairāk par to, kā vēlies nogalināt savu sievu?

      – Ha, – es sacīju. – Nezinu, vai es to teicu nopietni.

      – Tu esi drošs par to? Man nešķita, ka tas ir joks.

      – Atzīstu, ka, ieraugot viņus abus kopā mūsu mājā, es iedomājos – ja vien man būtu ierocis, es viņus būtu viegli varējis nošaut caur logu.

      – Tātad tu domā par viņas slepkavību, – sieviete noteica brīdī, kad lidmašīnas motors pirms starta iedūcās. Mēs piesprādzējāmies, un es iedzēru pamatīgu džina malku. Lidojuma laikā allaž esmu bijis nervozs. – Paklau, – viņa turpināja. – Es necenšos panākt, lai tu pateiktu ko tādu, ko nevēlies teikt. Man tikai ir interesanti. Tas pieder pie spēles. Pilnīga patiesība.

      – Nu tad tu pirmā. Pagaidām tu man esi pateikusi tikai to, ka tev negaršo džins.

      – Lai notiek, – viņa sacīja un kādu brīdi apdomājās. – Patiesībā es nedomāju, ka slepkavība vienmēr ir tik ļauna, kā cilvēki to iztēlo. Ikviens reiz mirst. Kāda starpība, ja daži iebojāti āboli nonāk mēslainē mazliet ātrāk, nekā Dievs to iecerējis? Un, piemēram, tava sieva šķiet piemērota kandidāte.

      Lidmašīnas dūkšana pārvērtās gaudošanā, un kapteinis lika stjuartiem apsēsties. Uz brīdi sajutos atvieglots par to, ka man nav uzreiz jāatbild līdzās sēdošajai sievietei. Viņas vārdi atbalsoja nebeidzamās domas, kas mani nomocīja jau veselu nedēļu, prātojot par sievas slepkavību. Centos sev iestāstīt, ka ar Mirandas nogalināšanu es izdarītu pasaulei pakalpojumu, un te piepeši uzradās pasažiere, kura man piešķīra morālas tiesības rīkoties savu vēlmju iespaidā. Un, lai arī es jutos šokēts par viņas teikto, biju arī diezgan apreibis – džins cirkulēja manā ķermenī, un es nevarēju saprast, kāpēc gan kāds varētu vēlēties būt skaidrā. Jutos reizē saprātīgs un brīvs, un, ja mēs atrastos kaut cik privātā vietā, domāju, ka tūdaļ pat būtu apskāvis Liliju un mēģinājis viņu noskūpstīt. Tagad, pēc lidmašīnas pacelšanās, es turpināju runāt.

      – Atzīstu, ka doma par sievas nogalināšanu man šķiet valdzinoša. Mēs noslēdzām laulību līgumu, tādēļ Miranda nedabūs pusi no maniem īpašumiem, taču viņa dabūs daudz: pietiekami, lai būtu nodrošināta visu atlikušo mūžu. Un tur nav iekļauts punkts par neuzticību. Es varētu nolīgt advokātu, likt, lai viņš noalgo detektīvu un savāc pierādījumus, taču tas būs dārgi un beigu beigās es būšu izšķiedis laiku un naudu un pats tikšu pazemots. Ja viņa būtu atnākusi pie manis un pastāstījusi par šo dēku – pat pateikusi, ka ir iemīlējusies Dagetā un grib mani pamest, – es būtu pieļāvis šķiršanos. Es būtu viņu ienīdis, taču turpinātu dzīvot mierīgi. Tas, kam es nespēju tikt pāri… ko es nespēju atstāt mierā… ir tas, kā viņa un Breds izturējās todien, kad es pieķēru viņus abus drāžamies manā mājā. Kad es runāju ar viņiem pirms tam, abi bija tik mierīgi un pārliecinoši. Miranda tik nepiespiesti meloja. Nezinu, kā viņa bija to apguvusi. Taču tad es sāku par to aizdomāties, pārcilāt visu, ko es par viņu zināju, to, cik atšķirīgi viņa mēdz izturēties pret dažādiem cilvēkiem, un sapratu, ka tāda viņa ir – sekla, neīsta mele. Varbūt pat psihopāte. Nezinu, kā nebiju to pamanījis jau agrāk.

      – Jādomā, viņa izturējās atbilstoši tam, kā, viņasprāt, tu vēlējies, lai viņa izturētos. Kā jūs iepazināties?

      Es viņi izstāstīju, kā mēs iepazināmies: kādā vasaras vakarā mājas iesvētību viesībās pie kopīga drauga Jaunesesksā. Pārējās viešņas bija ģērbušās vasaras kleitās vai pogājamās blūzēs, bet Mirandai mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem – tik īsi, ka baltās kabatas atradās zem griezuma līnijas, – un krekliņš, kura priekšpusē bija uzdrukāts Džespera Džonsa mērķis. Viņai rokās bija Pabst Blue Ribbon skārdene, un viņa sarunājās ar Čadu Pavoni, manu koledžas laiku draugu, kas bija nopircis māju, kuras iegādi mēs tobrīd svinējām. Miranda bija atmetusi galvu atpakaļ un skaļi smējās. Man uzreiz radās divas domas: viņa ir seksīgākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis, un Čads Pavone nekad mūžā nav pateicis neko smieklīgu – tad par ko viņa smejas? Aši novērsu skatienu no abiem, cenzdamies saskatīt viesu barā kādu paziņu. Patiesībā, ieraugot Mirandu, es sajutu tādu kā triecienu, piepešu atskārsmi, ka tādas sievietes kā viņa eksistē arī ārpus neķītriem žurnāliem un Holivudas filmām un ka, visticamāk, viņa šurp atnākusi kopā ar kādu citu.

      Uzzināju viņas vārdu no Čada sievas. Viņu sauca Miranda Hobārta. Viņa uz gadu bija apmetusies Jauneseksā, lai pieskatītu kādu māju. Viņa bija tāda kā māksliniece un strādāja vietējā vasaras teātra kasē.

      – Vai viņai neviena nav? – es apjautājos.

      – Tici vai ne, bet nav. Tev vajadzētu ar viņu aprunāties.

      – Šaubos, vai es būšu viņas tips.

      – Tu to neuzzināsi, ja nepajautāsi.

      Kad СКАЧАТЬ