Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un mazliet apspīlēts. Gribēju būt droša, ka Čets man sekos uz pļaviņu. Ieslidināju kabatā mazo kabatas nazīti, kuru man bija uzdāvinājis vectēvs Hendersons. Nebiju iecerējusi to likt lietā, taču bija patīkami sajust nazi piespiežamies stilbam. Čets bija neprognozējams, un es negribēju, lai viņš mēģinātu tikt pie seksa ar mani, vēl pirms mēs būsim nonākuši līdz akai. Paķēru arī mazu kabatas lukturīti no rakstāmgalda augšējās atvilktnes. Mežā allaž bija tumšs, it īpaši krēslā.

      Izgāju ārā pa parādes durvīm un nokāpu pa koka pakāpieniem līdz asfaltētajam piebraucamajam ceļam. Šķērsoju pagalmu, piepeši satraukusies par to, ka gaisma izzūd pārāk ātri. Aiz darbnīcas debesis sašvīkāja plakani, sārti mākoņi, kas atgādināja izplūdušus otas triepienus. Pagājusi garām savam atpūtas krēslam, es sajutu cigaretes dūmu smaku, pacēlu galvu un ieraudzījut Četu, kas iznāca kāpņu laukumiņā. Tas bija ideāli. Man nevajadzēs klauvēt pie durvīm vai raizēties par to, ka viņš mani varētu ievilkt dzīvoklī.

      – Sveika, mazā Lilija, – viņš noteica šļupstošā balsī.

      Es apstājos un palūkojos augšup uz viņu. – Čet, vai vari izdarīt man pakalpojumu? – Šķiet, ka nekad agrāk nebiju saukusi viņu vārdā, un tas manā mutē izklausījās savāds, gluži kā lamuvārds, ko man nevajadzētu lietot.

      – Pakalpojumu? Jebko, jebko tevis dēļ, mana Džuljeta, mana roze, kas citā vārdā nosaukta. – Viņš uzlika rokas uz krūtīm. Zināju, ka Čets attēlo Šekspīra lugu, taču viņš darīja to nepareizi. Džuljeta atradās uz balkona, bet Romeo lejā.

      – Paldies. Vai vari nokāpt lejā?

      – Būšu klāt vienā mirklī, mana Džuljeta, – viņš noteica un ar plašu žestu aizmeta cigareti. Tā nokrita uz ceļa un nodzirksteļoja. Viņš iegāja atpakaļ dzīvoklī, un es gaidīju. Biju domājusi, ka jutīšos nervoza, taču es tāda nejutos.

      Piektā nodaļa

TEDS

      Sagaidījuši savu bagāžu, mēs ar Liliju devāmies garām dīkajiem taksometriem pie E termināļa uz centrālās stāvvietas pusi. Tiklīdz mēs palikām vieni tumšajā stāvvietā, viņa mani apturēja. Pilots bija pavēstījis, ka pašreizējā gaisa temperatūra Bostonā ir divpadsmit grādu, taču svilpojošais, grabažas dzenājošais vējš radīja sajūtu, ka patiesībā ir daudz aukstāks.

      – Satiksimies pēc nedēļas, – viņa sacīja. – Mēs izvēlēsimies vietu. Ja es pārdomāšu, tad neieradīšos. Un, ja tu pārdomāsi, tad arī neierodies, un uzskatīsim, ka šīs sarunas nav bijis.

      – Labi. Kur mēs satiksimies?

      – Nosauc pilsētu, kurā tu nevienu nepazīsti, – viņa sacīja.

      Es mazliet apdomājos. – Labi. Kā būtu ar Konkordu?

      – Konkorda Masā vai Konkorda Ņūhempšīrā?

      – Konkorda Masā.

      Mēs vienojāmies satikties Konkordas “Upmalas viesnīcas” bārā nākamajā sestdienā trijos pēcpusdienā.

      – Es nejutīšos ļoti pārsteigta, ja tu neieradīsies, – viņa teica. – Vai īpaši sarūgtināta.

      – Es tāpat, – atteicu, un mēs sarokojāmies. Likās savādi tik oficiāli sarokoties ar kādu, kurš tev ir piedāvājies palīdzēt nogalināt tavu sievu. Lilija viegli iesmējās, it kā justos tāpat. Viņas plauksta manējā likās sīciņa un trausla kā dārgs porcelāns. Atvairīju vēlēšanos pievilkt viņu sev klāt.

      Tā vietā es noteicu: – Vai tu esi īsta?

      Viņa atlaida manu roku. – Pēc nedēļas tu to uzzināsi.

      Tajā sestdienā es ierados Konkordas “Upmalas viesnīcā” agri. Kad Lilija man lūdza izvēlēties pilsētu, kurā neviens mani nepazīst, es biju izvēlējies Konkordu, un, lai arī es tiešām tajā nevienu nepazinu, tā tomēr bija vieta, kas bija nospēlējusi lielu lomu manā bērnībā. Es biju uzaudzis Midlhemā, vecā zemnieku saimniecībā ar plašiem laukiem un mežu jaunaudzēm. Septiņdesmitajos gados tur tika uzsākti divi tālejoši pasākumi – strupceļi nodēvēti to koku vārdos, kuru tur vairs nebija, un zeme sadalīta akra lieluma apbūves gabalos ar piparkūku mājiņām, kurās tika izvietoti darbinieki no netālā Lextronics, kurā strādāja arī mans tēvs.

      Mans tēvs Barijs bija beidzis Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un kļuvis par programmētāju vēl tolaik, kad vairums cilvēku pat nezināja, kas ir programmētājs. Strādājot Lextronics, viņš iepazinās ar Eleinu Herisu, manu māti, kur viņa bija administratore un neapšaubāmi visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad bija redzējis. Nezinu pilnīgi droši, vai mans tēvs, tobrīd trīsdesmit gadu vecs, pirms iepazīšanās ar manu māti bija saticies ar citām sievietēm, taču es justos pārsteigts, ja viņš būtu to darījis. Turpretī mana māte sava mūža trešo gadu desmitu bija pavadījusi mainīgās attiecībās ar studiju biedru no Bostonas universitātes, hokejistu, kurš divus gadus bija spēlējis profesionālo hokeju – līdz brīdim, kad ceļgala savainojums pielika punktu viņa karjerai. Viņa reiz man stāstīja – pēc šo attiecību beigām, aptvērusi, ka izšķiedusi astoņus gadus ar “pleiboja tipu”, viņa tūlīt un uz vietas zvērējusi, ka sameklēs vīru, kurš būs vienkāršs, garlaicīgs un uzticams. Un tas izrādījās Barijs Seversons. Viņi satikās sešas nedēļas, bija saderinājušies vēl sešas un tad apprecējās nelielā ceremonijā Vesthārfordā, Konektikutā, manas mātes dzimtajā pilsētā.

      Iemesls, kāpēc Konkorda man kļuva par svarīgu vietu, bija tāds, ka mana māte sapņoja par pārcelšanos uz turieni. Laulības pirmajos gados viņa bija nospriedusi, ka ienīst Midlhemas vientulību, un bija aizrāvusies ar šo bagāto priekšpilsētu – tās kārniņu jumtiem, labi ģērbtajām mājsaimniecēm un greznajiem juvelierizstrādājumu veikaliem. Manam tēvam, par to dzirdot, metās slikti, tāpēc māte reizēm mani un dažreiz arī manu vecāko māsu aizveda pusdienās uz Konkordu, bieži vien “Upmalas viesnīcu”, un pēc tam mēs staigājām pa veikaliem: viņa pirka jaunus tērpus vai rotaslietas, vai rokforas un Pino Grigio sieru Konkordas siera veikalā. Nedz es, nedz mans tēvs nejutās pārsteigts, kad laikā, kamēr es otro gadu mācījos Dārtfordas Midlhemas vidusskolā, Eleina pameta manu tēvu un pārcēlās uz īrētu dzīvokli netālu no galvenās ielas Konkordas centrā. Viņa tur nodzīvoja gadu un tad pārcēlās uz Kaliforniju kopā ar kādu šķirtu grāmatvedi.

      Mans tēvs, kurš tagad ir pensijā, vēl aizvien dzīvo Midlhemā, kur viņš pavada laiku, veidojot revolucionāras kara diorāmas. Ceturtdienu vakaros es viņu apciemoju. Ja gaiss ir iesilis vismaz līdz piecpadsmit grādiem, viņš man izcep steiku uz grila. Ja temperatūra ir zemāka, viņš pagatavo katlu ar čili. Mana māsa tēvu apciemo katru otro gadu Pateicības dienā. Tā ir vienīgā reize, kad mēs viņu redzam, jo viņa dzīvo Havaju salās kopā ar savu otro vīru un viņa četriem bērniem. Viņa satiek manu māti daudz biežāk, daļēji tāpēc, ka mana māte vēl aizvien dzīvo Kalifornijā, un daļēji tāpēc, ka mana māte un mana māsa ir ļoti līdzīgas. Dažreiz es domāju, ka šķiršanās brīdī ģimene sadalījās pēc dzimumiem un ģeogrāfiski: es un tēvs palikām austrumos, māte un māsa devās uz rietumiem.

      Kāpjot augšā pa kāpnēm uz Konkordas “Upmalas viesnīcu”, bija neiespējami nedomāt par to, kā mēs ar māti reiz sēdējām ar tapetēm izlīmētajā viesistabā, mielodamies СКАЧАТЬ