Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tad atdeva cigareti Bredam. Pa šo laiku neviens no abiem nebija paraudzījies uz otru, taču tajā brīdī es sapratu, ka viņi ne tikai guļ viens ar otru, bet droši vien ir arī iemīlējušies.

      Tā vietā, lai sajustu dusmas vai mulsumu, mana pirmā izjūta bija panika par to, ka viņi mani pieķers, izspiegojot abu intīmo brīdi. Es atkāpos līdz galvenajai ieejai, šķērsoju verandu, tad atrāvu vaļā stikla durvis un uzsaucu “hallo”, kas atbalsojās tukšajā mājā.

      – Mēs esam te! – Miranda atsaucās, un es iegāju virtuvē. Viņi bija mazliet atvirzījušies viens no otra, taču pavisam nedaudz. Breds apdzēsa cigareti kafijas tasē.

      – Tedij, kāds pārsteigums! – Miranda sacīja. Viņa bija vienīgā, kas mani tā sauca: iesauka, kuru es biju izdomājis pa jokam, jo tā man it nemaz nepiestāvēja.

      – Sveiks, Ted! – Breds sacīja. – Ko tu pagaidām teiksi?

      Miranda apgāja apkārt letei un veltīja man skūpstu, kas skāra mutes kaktiņu. Viņa smaržoja pēc sava dārgā šampūna un Marlboro cigaretēm.

      – Izskatās labi. Manas plāksnes ir saņemtas.

      Miranda iesmējās. – Mēs ļāvām viņam izvēlēties vienu lietu, un viņš vairs nedomā ne par ko citu!

      Breds arī apgāja ap leti un paspieda man roku. Viņa plauksta bija liela un kaulaina, āda silta un sausa. – Vai gribi, lai izrādām tev visu?

      Kamēr mēs apskatījām māju un Breds runāja par būvmateriāliem, bet Miranda par to, kādas mēbeles kur stāvēs, es sāku apdomāt redzēto. Ieraugot mani, neviens no abiem nelikās īpaši nervozs. Varbūt viņi vienkārši bija kļuvuši par tuviem draugiem, kas stāv plecu pie pleca un dalās cigaretēs. Miranda varēja kļūt sentimentāla, sasveicinoties un atvadoties saķerties rokās ar savām draudzenēm un saskūpstīties ar vīrieškārtas draugiem uz lūpām. Man ienāca prātā, ka varbūt esmu kļuvis pārlieku aizdomīgs.

      Pēc mājas apskates mēs ar Mirandu aizbraucām uz Kenevikas viesu namu un paēdām pusdienas “Staļļa” tavernā. Katrs no mums tika pie pikšas sviestmaizēm, un es izdzēru divus viskijus ar sodu.

      – Vai Breds tev atkal iemācījis pīpēt? – es apjautājos, gribēdams pieķert Mirandu melos un redzēt, kā viņa reaģēs.

      – Ko? – viņa iejautājās, saraukdama pieri. – Tu mazliet odi pēc dūmiem. Tur, mājā.

      – Varbūt ievilku kādu dūmu vai divus. Es neesmu atsākusi pīpēt, Tedij.

      – Patiesībā man tas nešķiet īpaši svarīgi. Es tikai prātoju.

      – Vai tu spēj noticēt, ka māja ir gandrīz gatava? – viņa ierunājās, iemērcēdama frī kartupeli manā kečupa peļķē.

      Kādu laiku mēs runājām par māju, un es vēl vairāk sāku apšaubīt redzēto. Viņa neizturējās tā, it kā būtu vainīga.

      – Vai tu paliksi visu nedēļas nogali? – viņa apvaicājās.

      – Nē, es tikai gribēju iegriezties un apsveicināties. Šovakar man ir vakariņas ar Marku Lafrānsu.

      – Atcel tās un paliec te! Rīt būs labs laiks.

      – Marks ir atlidojis speciāli šīs tikšanās dēļ. Un man ir jāsagatavo daži skaitļi.

      Sākotnēji biju ieplānojis palikt Menā visu pēcpusdienu, cerēdams, ka Miranda piekritīs ilgākai snaudai savā viesnīcas istabiņā. Taču pēc tam, kad biju redzējis Bredu un viņu maigošanos ļoti dārgajā virtuvē, par kuru maksāju es, manas domas mainījās. Man bija jauns plāns. Pēc pusdienām es aizvedu Mirandu atpakaļ uz māju, lai viņa varētu paņemt savu auto. Tad tā vietā, lai taisnā ceļā izbrauktu uz I-95 šosejas, es devos uz dienvidiem, uz Kiteriju un tās ceturtdaļjūdzi garo veikalu virkni. Piebraucu pie Kittery Trading Post, apģērbu veikala, kuram biju braucis garām neskaitāmas reizes, bet kurā nekad nebiju iegriezies. Piecpadsmit minūšu laikā es iztērēju gandrīz piecus simtus dolāru par ūdensizturīgām biksēm maskēšanās tērpa krāsā, pelēku lietusmēteli ar kapuci, pārāk lielām aviatoru stila brillēm un labu binokli. Aizbraucu līdz publiskajai tualetei iepretī Crate and Barrel veikalam un pārģērbos savā jaunajā tērpā. Pārvilcis pāri acīm kapuci un uzlicis aviatoru brilles, es jutos neatpazīstams. Vismaz no attāluma. Es atkal devos uz ziemeļiem, novietoju automašīnu sabiedriskajā stāvvietā netālu no Kenevikas līča, iespiezdams savu Quattro starp diviem furgoniem. Zināju, ka ne Mirandai, ne Bredam nav nekāda iemesla doties uz šo konkrēto stāvvietu, taču arī man nebija vajadzības atstāt savu auto viegli pamanāmā vietā.

      Vējš bija norimis, taču debesis izskatījās apmākušās un garlaicīgi pelēkas. Bija sācis smidzināt silts, miglains lietutiņš. Es šķērsoju liedaga mitrās smiltis, tad pārrāpos pāri akmeņiem un slāneklim, kas veda līdz taciņai. Kustējos uzmanīgi, neatraudams skatienu no bruģētās taciņas, kas vietām bija sakņu caururbta un kļuvusi slidena no lietus, un cenzdamies neskatīties uz Atlantijas okeānu sev labajā pusē. Dažviet bruģis bija pavisam izskalots, un izbalojusi zīme brīdināja staigātājus par draudošajām briesmām. Šī iemesla dēļ taka nebija īpaši iecienīta, un šajā pēcpusdienā es uz tās redzēju tikai vienu cilvēku – Bruins treniņjakā ģērbušos meiteni, kas oda tā, it kā viņa nupat būtu izpīpējusi kāsīti. Mēs pagājām garām, viens otru ignorējot.

      Tuvojoties takas beigām, es uzkāpu uz drūpošās cementa sienas, kas norobežoja mūra kotedžas teritoriju, – tā bija pēdējā ēka ceturtdaļjūdzi plašā apkārtnē, kas beidzās ar mūsu gruntsgabalu. Pēc tam taka aizlīkumoja atpakaļ līdz jūras līmenim, šķērsoja īsu, akmeņainu liedagu, kas bija pilns ar vecām bojām un jūraszālēm, un tad strauji devās augšup cauri dažām izļodzītām eglēm. Iespēja, ka Miranda vai Breds varētu atrasties mājas ārpusē, bija pavisam niecīga, un es biju iecerējis apstāties nelielā attālumā no izcirtuma un patverties salcietīgo krūmu biežņā kraujas pakājē. Ja kāds palūkotos laukā un ieraudzītu mani ar binokli, tad nodomātu, ka esmu putnu vērotājs. Ja kāds gribētu mani uzrunāt, es varētu ātri atkāpties pa to pašu taciņu.

      Kad tālumā ieraudzīju slejamies māju, man kārtējo reizi ienāca prātā, ka tās pagalma puse – ar skatu uz okeānu – stilistiski šķita pilnīgi pretēja mājas daļai, kas izgāja uz ceļa pusi. Mājas priekšpusei bija akmens fasāde ar izkaisītiem lodziņiem un tumšām koka durvīm ar pārspīlēti augstām arkām. Mājas otru pusi veidoja smilškrāsā nokrāsots koks, un visi vienādie logi ar vienādajiem balkoniem lika tai izskatīties pēc vidēja lieluma viesnīcas. “Man ir daudz draugu,” Miranda bija sacījusi, kad es viņai jautāju, kāpēc mājai vajadzīgas septiņas viesu guļamistabas. Tad viņa man bija uzmetusi tādu skatienu, it kā es būtu pajautājis, kāpēc mājā ir jāierīko kanalizācija.

      Es sameklēju labu vietu zem panīkušas egles, kas bija izliekta un savīta gluži kā dekoratīvs pundurkociņš. Apgūlos uz miklās zemes un noņēmos ar binokli, līdz māja parādījās fokusā. Es atrados apmēram piecdesmit jardu attālumā un viegli varēju ieskatīties iekšā pa logiem. Pārskatīju pirmo stāvu, nemanīdams nekādas kustības, un tad ķēros pie otrā stāva. Nekā. Ievilku elpu, nopētīdams māju ar neapbruņotu aci un nožēlodams, ka neredzu piebraucamo ceļu. Cik varēja manīt, mājā neviena nebija, lai arī Dageta furgons vēl aizvien bija tur atradies brīdī, kad biju aizvedis Mirandu atpakaļ.

СКАЧАТЬ