Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es tevi pieturēšu! – Biju izplānojusi arī to, gribēdama, lai viņš pierod pie tā, ka manas plaukstas atrodas viņam uz muguras. Negribēju riskēt un viņu vienkārši pagrūst, lai viņš pēc tam pagrieztos un mestos man virsū.

      Sagrābu Četa kombinezona audumu abās plaukstās brīdī, kad viņš sacīja: – Es to turu. Velku augšā.

      Saņēmu visus spēkus un grūdu, cik stipri vien spēju. Čets mēģināja pacelt galvu, taču tā atradās caurumā, un viņš atsitās pret vienu no akmeņiem, kas ieskāva aku. Viņa ķermenis saliecās uz priekšu un krita, un uz mirkli man likās, ka es iekritīšu akā kopā ar viņu, – šāda iespēja man pat nebija ienākusi prātā. Tomēr Četam kaut kā izdevās izstiept kājas un apturēt kritienu. Es pavēlos uz sāniem, ieklausīdamās viņa pārsteiguma pilnajā kliedzienā. Viens no viņa smagajiem zābakiem bija iespiedies starp diviem lielajiem akmeņiem, kas atradās akas malā. – Jēzīt! – viņš iekliedzās. Tad: – Palīdzi man! – Dzirdēju grabošu skaņu, un kaut kas iekrita akas dibenā. Nodomāju, ka tās bijušas viņa brilles.

      Es piecēlos. Viens no maniem nagiem bija aizķēries aiz viņa kombinezona un nolūzis. Ievēroju to tikai tāpēc, ka biju automātiski papurinājusi roku un man sejā trāpīja asinis.

      – Lilij, dieva dēļ, palīdzi man!

      Pietupos tuvāk vietai, kur viņa kāja bija iesprūdusi starp akmeņiem. Bija gluži skaidrs, ka tā viņu nenoturēs un ka viņš šā vai tā nokritīs, tomēr es saķēru nobružātās zoles malu un pastūmu to uz priekšu. Čets izgrūda ņurdošu skaņu, un tad es izdzirdēju švīkstu, kam sekoja skaļš blīkšķis, viņam atsitoties pret akas dibenu. Biju gaidījusi, ka viņš kliegs, taču viss bija kluss. Vienīgās skaņas cēlās no birstošas zemes un atlūzām, kas turpināja krist akā, un arī no divām vārnām, kuras ķērca pļaviņas otrā malā.

      Izvilku no aizmugures kabatas līdzi paņemto lukturīti un ieslēdzu to. Gaismas stars nebija nekāds spēcīgais, tomēr pietiekami spilgts, lai es varētu ieskatīties akas tumsā. Biju domājusi, ka manas rokas drebēs, taču tā nebija. Es jutos apņēmīga un koncentrēta – tāpat kā brīžos, kad lasīju labu grāmatu un pasaule man apkārt izzuda. Palūkojos pāri akas malai un pavērsu gaismas staru uz akas dibenu. Jutos pilnīgi pārliecināta, ka Čets pēc kritiena izdzīvos un lūgsies, lai palīdzu viņam tikt augšā. Biju tam sagatavojusies. Tomēr viņš gulēja nekustīgi pašā apakšā, uz muguras, kājas pie sienas, bet kakls savādi izliekts. Kādu brīdi es noskatījos uz viņu. Mana lukturīša stars bija vārgs, un aka bija pilna ar putekļiem, tomēr neizskatījās, ka viņš kustētos. Tad es ieraudzīju gandrīz nemanāmu kustību un sadzirdēju klusu nopūtu, kas varēja nākt no Četa vai kā cita – pēc tam, kad akas miers ticis iztraucēts.

      Piecēlos un aizgāju dažas pēdas līdz smago akmeņu kaudzei, kurus biju savākusi. Izvēlējos vislielāko, apdauzītu pelēka akmens bluķi, kuram cauri stiepās kvarca dzīsliņa. Man nācās to nest ar abām rokām, tāpēc satvēru lukturīti zobos. Gāzelēdamās kā pingvīns, es aizgāju atpakaļ līdz akai, nostājos žākļstājā un saliecos viduklī. Notēmējusi lukturīša staru tumsā, es nomērķēju ar akmeni un metu to lejā Četa galvas virzienā. Pēc tam, kad biju akmeni nometusi, es vairs neskatījos lejup, taču sadzirdēju troksni, ko tas sacēla, trāpīdams Četam pa galvu. Skaņa atgādināja arbūza pāršķelšanos. Ja Čets pēc kritiena vēl bija dzīvs, tad tagad viņš tāds vairs nebija.

      Manas rokas smeldza no akmens stiepšanas, un kādu brīdi es sakņupusi stāvēju. Pļaviņas malā no sava novērošanas punkta izkaltušā kļavā uz mani noskatījās vārna. Iedomājos, vai tā sajūt gaisā nāves smaku, un nospriedu, ka droši vien sajūt. Vārna pacēla galvu un savicināja savus melnos spārnus. Man likās, ka tā mani apsveic ar pievienošanos kādai īpašai pasaulei.

      Izslēgusi lukturīti un iebāzusi to kabatā, es no zemes izvilku mietu un kopā ar apziesto virvi iemetu akā. Tad es sāku staigāt no savas akmeņu kaudzes pie akas un atpakaļ un uzmetu Četam virsū vēl kādus sešus lielus akmeņus. Biju apņēmusies pārklāt viņu vēlāk, taču domāju, ka nenāks par ļaunu iesākt procesu. Es būtu turpinājusi darboties, taču gaisma sāka zust, mākoņi bija kļuvuši mēļi un tumši, pļaviņa un apkārtējais mežs zaudēja krāsu un izzuda pelēkajos toņos. Mans sākotnējais plāns bija atgriezties dzīvoklī virs darbnīcas un savākt Četa mantas, iznest tās cauri mežiņam līdz akai un iemest tajā iekšā. Tad es pārklātu visu ar akmeņiem un uzliktu virsū vāku. Taču, ejot atpakaļ cauri tumšajam mežam, kur lukturītis spēja izgaismot tikai nelielu zemes pleķīti priekšā, es nospriedu, ka varētu savākt Četa mantas tagad un aiznest tās uz aku agrā rītā. Zināju, ka mani vecāki celsies vēlu.

      Es labi pazinu mazo dzīvoklīti virs darbnīcas. Tā bija viena no manām iemīļotākajām vietām, kad dzīvoklis stāvēja tukšs, taču es nebiju to redzējusi kopš Četa ievākšanās vasaras sākumā. Biju raizējusies, ka viņam varētu būt daudz mantu, kuras man nāksies savākt, taču tā nebija. Viņš pat nebija izkravājis lielu, pelēku militāra stila somu, kas atvērta stāvēja uz vienguļamās gultas. Spīdinot kabatas lukturīti, sāku pārmeklēt dzīvokli un tad sapratu, ka varu ieslēgt lampu. Ja nu gadījumā kāds no maniem vecākiem palūkotos ārā pa guļamistabas logu uz darbnīcu, viņi nejustos pārsteigti par to, ka Četa dzīvoklī deg gaisma. Patiesībā viņi justos vairāk pārsteigti, ja tā tur nedegtu.

      Lampa meta blāvi dzeltenu gaismu uz balti apmestajām sienām un grīdas platajiem, kailajiem dēļiem. Dzīvoklītī bija ļoti maz mēbeļu, tikai mans iemīļotais atpūtas krēsls, kas likās izlaidis gaisu, un divi mīkstie krēsli ar sagraizītu audumu, no kura ārā rēgojās pildījums. Zvilnis ar pasteļkrāsas auduma apdruku bija viena no manām iemīļotajām lasīšanas vietām. Nopriecājos, ieraudzījusi, ka Čets to izmantojis, lai tur sakrautu dažas grāmatas. Tas nozīmēja, ka viņš uz tā nebija sēdējis.

      Ap gultu bija izmētātas dažas drēbes, pāris sporta kreklu un baltu apakšbikšu. Es izmantoju vienu no sporta krekliem, lai paceltu no grīdas apakšbikses, un ieliku to visu somā. No pustukšās somas nāca sastāvējusies, kaitinoša ķermeņa smaka, taču dzīvoklis neoda tik slikti, kā es biju domājusi. Galvenokārt pēc terpentīna un pelniem. Plāna vidū atradās kafijas bundža, kas bija līdz malām piepildīta ar cigarešu izsmēķiem. Es to paņēmu un mēģināju izdomāt, kur nolikt, līdz sapratu, ka varu to iemest somā. Čets šīs drēbes tāpat vairs nevalkās.

      No vannas istabas paķēru Četa zobu suku, gandrīz tukšu zobu pastas tūbiņu, baltu kristālu iesaiņojumā, uz kura bija rakstīts, ka tas ir dezodorants, un koši zaļu šampūna pudelīti. Ar matiem aplipuša ziepju gabaliņa atliekas es atstāju ziepju trauciņā. No virtuves, kas patiesībā bija tikai stūrītis ar izlietni, dažiem skapīšiem un elektrisko plītiņu, es izgrābu divas makaronu paciņas un lielu plastmasas degvīna pudeli. Iegāzu degvīnu izlietnē un atstāju pudeli vienā no skapīšiem. Piepeši man ienāca prātā, ka visā dzīvoklī esmu atstājusi savus pirkstu nospiedumus un ka man vajadzēja uzvilkt cimdus. Tomēr nākamajā dienā es varēju atnākt vēlreiz un visu noslaucīt. Turklāt, ja viss notiktu tā, kā es to biju iecerējusi, tad neviens pat nenojaustu, ka Čets ticis nogalināts. Tas izskatītos tā, it kā viņš piepeši būtu aizbraucis. Bija grūti iztēloties, ka kāds varētu ilgoties pēc viņa.

      Piepildījusi somu, es aizvilku rāvējslēdzēju un to pacēlu, pārbaudīdama, vai spēšu to no rīta panest. Soma bija smaga, taču panesama. Vienīgais, kas dzīvoklī bija atlicis no Četa, bija viņa gleznošanas piederumi. Tur bija četri audekli: trīs atbalstīti pret sienu ar priekšpusi, tā ka es nevarēju saskatīt, kas tajos СКАЧАТЬ