Laika cilpa. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Laika cilpa - Edgars Auziņš страница 32
Šarovs ilgi raudzījās viņa sejā, cenzdamies atdzīvināt tos mirkļus savā atmiņā, ja tādi vispār pastāvēja, taču šoreiz nekāds ieskats neiznāca, lai gan kaut kur viņa dziļumos virmoja neskaidras, neskaidras sajūtas.
Nenovēršot skatienu no portreta, viņš piegāja pie rakstāmgalda, uzlika uz tā svečturi un, atbīdījis krēslu, apsēdās. Tad viņš it kā aizmirstībā izvilka augšējo galda atvilktni un izklaidīgi ieskatījās iekšā. Tur bija pildspalvas, zīmuļi, makšķerauklas rullītis, nazis un asināmais, transportieri, liels kompass, vairākas piezīmju grāmatiņas un maza klade ar melnu ādas vāku.
Šarovs paņēma to rokās un šķirstīja lapas. Tā bija adrešu grāmata, tur bija viņam nepazīstamu cilvēku vārdi, uzvārdi un tālruņu numuri: kāda Lidočka N., viņas vārds bija vairākas reizes apvilkts pirmajā lapā un blakus bija sirsniņa Fjodors Stepanovičs Ščurko (par miltiem). ), Semeņihins (Dinamo), drēbnieks Ārons Feldmans, zobi Jakovs Moisejevičs – visi ar telefoniem, acīmredzot tie bija vissvarīgākie cilvēki, pārējie gāja alfabēta secībā un nez kāpēc Šarovs automātiski apstājās pie burta “E”.
Pazīstamais vārds un uzvārds “Andrejs Emeljanovs” izcēlās lieliskā izolācijā. Pie vārda nebija telefona numura, bet… viņš aizturēja elpu, bija adrese.
Un, ja ticēt tam, kas bija rakstīts piezīmju grāmatiņā, viņš dzīvoja burtiski blakus mājā. Pāri ceļam.
Šarovs lēnām piecēlās, piegāja pie loga ar skatu uz brauktuvi, pagrūda malā smago aptumšojošo audumu par milimetru un paskatījās uz ielu.
Tieši tāda pati trīsstāvu māja divpadsmitajā numur stāvēja mazliet tālāk no ielas. Viņa sirds pukstēja tik ātri, ka viņš gandrīz kliedza.
Šīs bija viņa mājas.
Šarovs attālinājās no loga un apsēdās uz dīvāna. Manā galvā vārījās haotiskas domas, nedodot mieru. Kāpēc treneris viņam iedeva dzīvokļa atslēgu, ja viņš zināja, ka savējais ir ļoti tuvu? Viņš pieminēja kādu personu… ne tikai viņu, bet arī šos puišus pie veikala… varbūt tajā dzīvoklī nav droši. Vai arī treneris saprata, ka Šarovam, tas ir… Emeļjanovam, daudz svarīgāks būtu kāds maizes gabals, kas acīmredzot nebūtu atrodams sen pamestā mājā…
Nopūties, Šarovs apgūlās uz dīvāna, pārvelkot sev siltu adīto segu. Man griezās galva, zem aizvērtajiem plakstiņiem zibēja govis un vecenes, skrējēji un treneri, neredzamais stadions eksplodēja no aplausiem un gavilēm. Tad pēkšņi kļuva kluss un šajā svinīgajā klusumā atskanēja starta pistoles šāviens.
Viņš paskatījās uz taciņu sev priekšā, atgrūda no starta līnijas un metās uz priekšu.
15. nodaļa
1941 gads
"Tas ir divdesmit septiņas jūdzes līdz Maskavai no manas Sosnovkas," Katja iztaisnoja savus izspūrušos matus un paskatījās apkārt uz skolēniem, kas viņu apņēma no abām pusēm. "Tātad tas ir apmēram piecpadsmit verstes no šejienes, ja vārna lido." Bet… mēs nevaram iet taisni, ceļš ir bloķēts. Deivids,” viņa paskatījās uz kalsnu sarkano zēnu, kurš, šķiet, joprojām nebija iesildījies. – Vai esat redzējuši pastu? Cik tur bija?
"Es redzēju vienu – ap ceļa līkumu, bet, tiklīdz Červjakovs viņu pamanīja, viņi nekavējoties iegriezās mežā – sāka skriet, cik ātri vien varēja."
– Tāpēc… mums būs jāiet pa takām, izrādīsies… divreiz tālāk. Ceļš nav drošs.
– Apmēram trīsdesmit jūdzes… cik kilometru tas ir? – Petja šaubīgi jautāja.
"Gandrīz tas pats, nedaudz vairāk," Ļena atbildēja, un Katja pamāja ar galvu.
"Kas tas ir… tu tiešām esi brīnišķīgs… Es nekad savā dzīvē neesmu redzējis nevienu, kurš nezinātu, kas ir jūdze." Pilsētas…
"Mēs visi zinām," Vitja viņu pārtrauca. "Bet mēs noteikti nebrauksim trīsdesmit jūdzes." Pat ja kāds saka, ka beigās mūs gaidīs pudele Fantas un kilograms banānu. Īpaši ņemot vērā to, ka mēs neesam atpūtušies.
– Pudele ko? Kā tu teici? – Katjas sejā sastinga jautājuma zīme. – Lai gan… es reiz redzēju banānus, kad braucu uz pilsētu… tomēr tie bija dārgi un… tādi zaļi…
– Tas ir tāpēc, ka jums tie jānovieto tumšā vietā! – Petja svarīgi atbildēja. – Un tad tie nogatavosies. Un “Fanta”… šī limonāde ir tik putojoša…
"Ja mēs tagad gulēsim… mēs diez vai varēsim piecelties," Deniss viņu pārtrauca. – Esmu tik pārliecināts.
– Varbūt mums vajadzētu riskēt, ejot pa ceļu? – Ļena jautāja. – Tomēr piecpadsmit… pat ja tie ir pieci kilometri stundā, tas ir trīs stundas. Jūs varat to izturēt. Bet trīsdesmit – noteikti nē,” viņa šaubīgi skatījās uz draugu nogurušajām sejām.
– Un kaste… tas ir, šī šifrēšanas iekārta, ko mēs nosvilpām no Fritz… kā mēs to nēsāsim? – Vitja iesprausta. – Viņa ir tik… smaga…
"Mēs viņu nenesīsim," pēkšņi sacīja Katja. "Kāds spēcīgāks to izdarīs mūsu vietā."
Visi uzreiz skatījās uz viņu.
"Ko tu ar to domā ⁈ Atstājiet mūsu trofeju šeit?"
– Jā. No rīta kādi piecos sešos šie huligāni te atnāks un tad…
"Mēs viņus sagrābsim!" Petja sadusmojās.
Katja viegli pasmaidīja, un Vitja atzīmēja, cik atklāts ir viņas smaids… bez pozēšanas, augstprātības, slēptām domām… Ļena neapmierināti saviebās, bet Vitja tumsā nepamanīja viņas reakciju.
"Ja… es baidos, saskaņā ar Deivida stāstiem un… šo…" viņa pamāja uz lapiņu ar Červjakova portretu, kas zīmēts ar zīmuli, "… viņi mums ir pārāk skarbi." Bet esmu pārliecināts, ka policija pēc viņiem raud jau ilgu laiku. Turklāt, atklājot šo lietu, viņi nolems, ka mēs drīz atgriezīsimies pēc tās, varbūt viņi ir izgājuši meklēt transportlīdzekli, jo tas ir pārāk smags, lai to vilktu ar roku. Tāpēc viņi steigsies. Tas nozīmē, ka mēs ar viņu šķirsimies kādu laiku.
"Es neko nesaprotu," Deniss atzina.
– Viegli kā pīrāgs! – Katja noglāstīja mašīnu pa melnajiem taustiņiem. – Viņi nav kolekcionāri, СКАЧАТЬ