Šķīrušies ģenerāļa padomniece. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es aizeju, ļaujiet viņiem paņemt numuru," šis ģenerālis pārsteidzoši saka, apvienojot maigu un pavēlošu toni, un tad izņem tālruni no kabatas un noliek to uz letes. – Šodien skrienot tavā parkā atradu telefonu. Varbūt kāds meklē.

      – Ak, tas ir mans! – es laimīgi atviegloti izelpoju, atpazīstot mūžībā nolietotā maciņa oriģinālo krāsu. Es speru soli pretī vīrietim un paķeru telefonu no letes, neticot savai veiksmei. – Paldies! Paldies! Viņš strādā?

      Mēģinu to ieslēgt, bet telefons nereaģē.

      "Tas gulēja sniegā, varbūt vairs nedarbosies," tikmēr atzīmē vīrietis.

      – Bet vismaz SIM karte paliks, es nezinu, kā jums pateikties!

      Es sāku rakņāties pa savu maku, meklējot skaidru naudu.

      "Paldies vēlāk," svešinieks sausi saka un aiziet.

      Tiesa, paspēris pāris soļus, viņš pagriežas.

      – Vai jūs vēl kaut ko pazaudējāt?

      – Kas?

      – Nu, varbūt es atradīšu vēl dažas tavas lietas. Lai uzreiz zinātu, kam to dāvināt.

      "Laikam nē," es atbildu nosarkusi. Nemaz nerunājot par pazaudētu apavu, nemaz nerunājot par pilnīgi jaunu mežģīņu krūšturi.

      – Protams?

      – Klausies.

      – Labi.

      Tas arī viss, tagad viņš noteikti ir prom.

      "Šķiet, ka mūsu jaunajam ģenerālim ir savas dīvainības," atzīmē Iļja, skatoties uz halles aizvērtajām ieejas durvīm, aiz kurām vīrietis pazuda.

      10. nodaļa

      Pēc stundas es iekāpu autobusā. Mūsu uzņēmums pasūtīja vairākus autobusus, lai nogādātu savus darbiniekus līdz metro. Tie, kuriem ir mašīnas, no svētkiem izbrauca vakar, bet tiem, kas speciāli ieradās šeit bez auto, lai izklaidētos līdz rītam, transports, protams, šobrīd ļoti noder.

      Es piespiežu savu sāpošo galvu pret vēso stiklu. Pat tablete neko daudz nepalīdzēja. Blakus sēdeklī atkrīt neapmierināta, dusmīga Nata.

      – Oho, cik viss ir satriecoši!

      – Nataša, ko tu dari?

      – Aiziet! Es uzzināju par Kārenu, šo zandartu!

      – Ko tu uzzināji?

      – Jā, tā nav vispārēja lieta, tas ir jaunums!

      – PVO? No varas iestādēm? Vai vienkāršs strādnieks?

      – Jā, viņš nemaz nav mūsējais. Viesnīcā viņš strādā virtuvē. Un pat ne pavārs, bet palīgs. Es jau sen esmu pieradusi pie tādiem korporatīvajiem pasākumiem kā pie mums, ārpus darba maiņas ģērbties pieklājīgāk un fotografēt siltus cāļus,” pēkšņi iesmējās Nataša. "Es jūtos kā idiots, bet vismaz ar viņu nebija nekā slikta." Un zini, kas ir pats smieklīgākais?

      – Kas?

      – Es neesmu vienīgais. Šeit ir vesela strādnieku un pastāvīgo atpūtnieku bara, kas gatavi uz ausīm karināt jebkādas nūdeles. Kamēr es izmeklēju, kas un ko, es uzzināju tik daudz lietu. Tonakt tik daudzas mūsu tantes gulēja ar “ģenerāli”. Es smējos līdz žagas. Pat mūsu galvenā kuce ir personāla daļas vadītāja, un viņi saka, ka viņa par to iekrita, viņi redzēja viņu tualetē ar vīrieti, kurš šorīt slaucīja pagalmu. Un viņa turpina lielīties, ka tagad ir nodibinājusi kontaktu ar ģenerāli. Viņa tik lepni staigā apkārt, piespiežot seju.

      Nataša klusi ķiķina. Man patiktu viņas dzīvespriecība arī krīzes situācijās.

      "Klausies, varbūt," Nata karsti čukst man ausī. "Jūs nenokļuvi Iļjušā, jo kāds "ģenerālis" jūs arī pārtvēra pa ceļam?

      Nataša jautāja un atkal sāka smieties, tik skaļi. Viņi skatās uz mums. Pretīgākais šajā situācijā ir tas, ka viņai varētu būt taisnība.

      Es saviebos, atkal mēģinot kaut ko atcerēties. Nē, es nedomāju, ka biju kopā ar viesnīcas darbinieku. Es atceros, ka izskrēju no kāda cita istabas. Tas nozīmē, ka viņa nevienu nav atvedusi pie sevis, un maz ticams, ka darbinieks būtu aizvedis dāmu uz tukšu istabu; par to viņš, iespējams, varētu saņemt lidojumu.

      Mēs ar Natašu vienojāmies, ka ne viņa, ne es nevienam nestāstīsim par viena otra piedzīvojumiem, noteikti nebija ar ko lielīties. Es pat nevaru lepni pasniegt to savam vīram kā nodevību, jo es īsti neatceros, kas patiesībā notika un kas bija manas iztēles auglis.

      Ierodoties mājās, lēnām saliku mantas savās vietās un devos uz veikalu, lai iegādātos jaunu telefonu, jo pēc vecā izžāvēšanas tas joprojām nedarbojās.

      Es nopirku vienkāršāko un lētāko modeli un atklāju, ka esmu sabojājies. Tas tā, vīra alga un ligzdas ola ir izniekota visādām blēņām, un līdz algai vēl divarpus nedēļas un kaut kā vēl jāsvin Jaunais gads bez santīma kabatā. Mans vīrs krāpa, man nav naudas, jūtu, ka šis būs skumjākais Jaunais gads.

      Ieliku SIM karti jaunajā telefonā un uzreiz zvanīja. Ak, Kostja. Vai jums tiešām ir garlaicīgi? Es nemaz nezvanīju, bet tad pēkšņi, it kā gaidīju, kad parādīšos piekļuves zonā.

      – Sveiki…

      – Kāpēc tev tik ilgi bija izslēgts telefons?! – vīrs agresīvi, aizskaroši un nesasveicinoties jautā.

      – Vai es viņu pazaudēju?! – Kostja jau kliedz man ausī.

      – Vai tu nevari runāt klusāk? Kāpēc tu kliedz?! – Es arī paceļu toni.

      – Kur. Tu. Pazaudēji viņu?

      "Vakar korporatīvajā ballītē."

      – Kur?

      "Ja es būtu zinājis, es to nepazaudētu."

      – Tu man zvanīji nakts vidū, bet es biju ārpus diapazona, tad saņemu ziņu, es tev pārzvanu, bet tu jau esi ārpus diapazona. Pastāsti man, kāpēc, pie velna, tu klīst korporatīvajos pasākumos?

      – Ko, es nevaru, vai kā? Es vienmēr gāju pie viņiem.

      – Korporatīvā ballīte viesnīcā! – vīrs atkal kliedz. – Vai tu tur nakšņoji?!

      – Ko tad?

      "Es mēģināju tev piezvanīt visu nakti tikai minūti pēc tam, kad tu zvanīji." Kur var pazaudēt telefonu nakts vidū, vai ne?! Un kāpēc kāds puisis šorīt atbildēja uz manu zvanu?! – viņa atrāva klausuli, lai paglābtu ausis no niknās kliegšanas. Zosāda pārskrien pa ādu. Kā būtu, ja telefons būtu pie cilvēka, pie kura pavadīju nakti? Tad viņš atbildēja uz vīra zvanu, nobijās, izmeta telefonu, un tad vīrietis viņu atrada? Tagad doma par atriebību nodevības СКАЧАТЬ