Šķīrušies ģenerāļa padomniece. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Šķīrušies ģenerāļa padomniece - Edgars Auziņš страница 10
– Tātad jūs arī iztērējāt naudu jaunam telefonam? Vai mēs, miljonāri, pērkam jaunu telefonu?! Vajadzēja man rakstīt sociālajos tīklos datorā, mamma būtu atnākusi un iedevusi savu veco telefonu. Tas joprojām ir dīkstāvē.
Viņa aizvēra acis un klusībā skaitīja līdz pieciem, dziļi elpodama. Kostja vēl nezina par kažoku.
– Kāpēc tu klusē?!
– Kostja, es esmu stresā jūsu nodevības dēļ. Es ne tikai nopirku sev jaunu telefonu (neuztraucieties, tas ir vienkāršākais un lētākais modelis), bet arī kažoku. Neuztraucieties arī ar atlaidi.
– Kas?! “Kostja kliedza tik skaļi, ka tuvumā esošie cilvēki sāka skatīties apkārt. Jā, es nolēmu, ka labāk tagad runāt par lielo robu budžetā, lai līdz atgriežoties viņam ir laiks morāli atdzist un pieņemt to.
"Es salstu vecajā dūnu jakā, ko valkāju pirms universitātes." Cik reizes es jums par to esmu stāstījis? Bet tagad ir labi, silti.
– Tu esi kļuvis traks, vai ne?! Visus lielākos iepirkumus saskaņojam kopā. Kā tagad sagaidīsim Jauno gadu? Vai jūsu krātuvē kaut kas palicis?
"Nekas, un arī atlikušo algu iztērēju no kartes, arī stresa mazināšanai, bet, tā kā tā sanāca, lai nenomirtu badā, varat iet svinēt kopā ar priekšnieku." Viņa droši vien tevi pabaros. Nu, paēd komandējumā. Lai gan nē, jūs kļūsiet resnāks, jūs zaudēsit savu formu, jūs vairs nebūsit tik labs, jūsu priekšnieks zaudēs interesi un nepaaugstinās jūs.
– Vai tu esi galīgi no prāta?
Kostja atmeta zvanu, kas lika man justies ārkārtīgi atvieglotam.
Lai nu kā, jau tā ne pārāk labais garastāvoklis tika pilnībā sabojāts. Kostja ieradīsies pēc nedēļas, un viņš, iespējams, sāks skandālu. Es biju tik sarūgtināts, kad viņš aizbēga komandējumā, es iedomājos, kā viņš pārnāks mājās nosauļots un laimīgs, bet tagad domāju, ka būtu labāk, ja viņš tur paliktu ilgāk, es viņu nemaz negribu redzēt, tas ir apgrūtinoši.
11. nodaļa
Es neko citu nepirku, man joprojām nebija nekā, es gāju gulēt izsalcis, lai ietaupītu pārtiku, un arī tas nepalīdzēja manam garastāvoklim.
No rīta, pabrokastojusi ar kailiem griķiem un mierinājusies, ka uzasināšu figūru, devos uz darbu, un tur, protams, mani uzbruka jautājumi, kā pagāja nakts. Iedomājieties sieviešu vilšanos, kad viņas uzzināja, ka nav par ko stāstīt. Sieviešu grupai pielāgoju versiju, sakot, ka svinību laikā biju tik nogurusi, ka nevarēju tikt pie Iļjas. Nestāstiet viņiem, ka tas, iespējams, ir sasniedzis kādu, bet tas nebija Iļja. Viena lieta – cēla atriebība nodevējam vīram ar pieklājīgu un daudzsološu komandas apstiprinātu vientuļo priekšnieku, un cita lieta – nav zināms, ar ko gulēt, uzreiz uzliks netikles zīmogu, un informācija arī nonāks. Iļja, un viņš apvainosies.
Sarunās un diskusijās par kolēģu uzvedību korporatīvajā ballītē viņi kaut kā aizmirsa par darbu, un tad pēkšņi atskanēja zvans. Sofija Petrovna atbild uz zvanu, viņas seja kļūst saspringta, viņa dod signālu, lai troksnis būtu mazs, zvans ir no centra, un no turienes viņi reti zvana dīkstāvē.
Viņi kļuva klusi.
– Kas? Kam? Uz centru? Priekš kam? Nerunā? Nu, vismaz kāda iemesla dēļ? Jā, bez instrukcijām darba dienas sākumā viņi nezvana priekšniekam pamatota iemesla dēļ. Es viņai pateikšu.
Sofija Petrovna atmeta zvanu un pēkšņi paskatījās uz mani drūmi, ar līdzjūtību.
– Anija, sagatavojies, tevi steidzami izsauc uz centru.
Man palika auksti pirkstu gali.
– Es?
– Jā.
– Par ko?
– Nezināms. Viņiem netika lūgts ņemt līdzi nekādus dokumentus.
–Kur man jāiet?
– Vispirms mūsu ģenerālsekretāram, un tad viņi jums pateiks. Kā es saprotu, jūs tiekat aicināts uz sarunu ar vadību.
"Bet es nesaprotu, kāpēc."
– ES arī. Ja tas būtu kāda laba iemesla dēļ, viņi teiktu uzreiz, un nav acīmredzamu iemeslu. Tava dzimšanas diena drīz netuvojas, tu darbā neesi īpaši izcēlies. Ak, Anka, varbūt tu kaut ko izdomāji korporatīvajā ballītē? Varbūt apvainojis nepareizo cilvēku?
– Šo es neatceros.
– Vispār ātri sagatavojies un ej. Viņi brīdināja, ka kavēšanās nebūs. Un šī…
Tu izskaties neoficiāls. Centrā visi valkā uzvalkus. Kā tur var iet džemperī un džinsos? Arī ar vadību, ja ir tikšanās. Ak, nepatikšanas. Uzvelc vismaz kādu kosmētiku.
Jā, es valkāju kosmētiku. Bultas manā acu priekšā nemaz neiznāk, jo man trīc rokas. Nezināmais ir biedējošs. Un man personīgajā dzīvē viss ir tik slikti, naudas nav, ja tikšu par daudz atlaists un saņemšu tikai kaut kādu naudas sodu, pasaule no bezcerīgi pelēkas kļūs pilnīgi melna.
Viņi līdzjūtīgi skatās uz mani. Nataša ir kļuvusi klusa, skumji sēž stūrī, piespiežot no ledusskapja pie pieres minerālūdens pudeli.
“Lūk, uzvelc manu jaku,” saka Sofija Petrovna, izvelkot jaku, lai dotos uz centru. – Jebkas ir labāks par neko.
Es pateicīgi pamāju, bet atsakos. Jaka nav man piemērota izmēra, tā izskatītos pilnīgi šausmīgi ar apjomīgu džemperi. Es iešu kā ir.
Es drebēju sabiedriskajā transportā vistumšākajā noskaņojumā. Jūs pat nevarat piezvanīt savam vīram, lai sūdzētos, pēc vakardienas zvana es viņam pati nezvanīšu, un viņš nesteidzas. Man šķiet, ka viņš ilgi bija meklējis iemeslu, lai tik labi sastrīdētos un padarītu mani vainīgu, un beidzot to atrada.
Ierodoties galvenajā ēkā, es jutos bailīgs. Es pat negribu iet iekšā. Ēka ir daudzstāvu, stikla, tik ļoti atšķiras no mūsu zemās un nobružātās. Ēkā ienāk cilvēki, visi lietišķi, uzvalkos, mēteļos, ar tētiem. Kā es varu tur iet savos džinsos? Īpaši augstākajai vadībai. Teikšu tā… Man palika slikti, kamēr braucu. Es nevaru tuvoties, pretējā gadījumā es inficēšu visus.
Kaut kā pārvarēju sevi un savas bailes. Samulsusi paeju garām apsardzes postenim un atstāju kažoku garderobē. Viss apkārt ir tik foršs, stilīgs, pretenciozs. Psihiski ciešot, es uzkāpju augstu, augstu spoguļattēlu liftā.
Viņa atrada sekretāres kabinetu, kautrīgi pieklauvēja un iegāja vēl vilcinošāk. Uz šo brīdi mana apmulsuma un panikas pakāpe bija sasniegusi maksimumu.
Bet sekretāre man pārsteidzoši draudzīgi uzsmaidīja, piedāvāja tēju, teica, ka būs jāpagaida, un, kad atteicos dzert tēju, aizveda mani uz atpūtas istabu, kur jau sēdēja divas meitenes. Atšķirībā no manis viņi ir СКАЧАТЬ