Šķīrušies ģenerāļa padomniece. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nezinu," es paraustu plecus.

      "Es zinu," negaidīti saka grāmatvede Aleftina Vladimirovna, sēžot kopā ar mums pie garā galda. "Sākumā jūs izgājāt no zāles, kad daudzi aizgāja, es arī aizgāju." Tad es atgriezos, paskatījos, un tu biji tur, sēdēji pie galda ar vīriešiem. Un pats galvenais, jūs visi tur komunicējat, kaut ko skaļi apspriežat, paceļat tostus. Tu raudi, un visiem vīriešiem tevis žēl, mierina, saki, ka ne visi ir dupši un ne visi krāpj. Viņi tevi slavēja par to, cik tu esi gudra un skaista. Viņi ieteica jums piezvanīt vīram un visu izskaidrot vīrieša izteiksmē; jūs būtu zvanījuši, bet jums nebija tālruņa.

      Viņa aizklāja seju, dedzinot no kauna, ar rokām.

      – Es neko no tā neatceros.

      – Vai atceries liftu?

      Es padodos šausmās.

      – Kā ar liftu?

      – Neatceries? Nē, nekas, viss kārtībā.

      Viņa drūmi paskatījās uz Natašu.

      – Es vairs neiešu uz korporatīvajiem pasākumiem! – Es nozvērēju.

      "Nu, labi," Nataša nomurmina.

      Un tad Iļja apstājas pie mūsu galda ar paplāti.

      –Vai es varu sēdēt ar tevi? – interesējas priekšnieks. Protams, mēs pamājām.

      Iļja apsēžas un nesteidzīgi ēd. Mēs ar Natašu ar ziņkārīgiem skatieniem skatāmies uz Iļju. Es nevaru neko pateikt par pagājušo nakti, bet viņš droši vien zina vairāk. Bet nez kāpēc viņš izskatās bēdīgs.

      – Kā pagāja tavs rīts? – beidzot jautāju.

      "Parasti," Iļja parausta plecus. Gribu jau pajautāt vismaz par telefonu, pēkšņi tomēr atradu, bet tad priekšnieks uzdod savu jautājumu. – Kāpēc tu vakar neatnāci pie manis iedzert tēju?

      Natašas acis izspiedās, un manī viss nepatīkami nogrima. Protams, es neatceros visu, bet to, ka man bija kaut kas ar kādu naktī – jā.

      Mēs ar Natašu klusējam, skatāmies viens uz otru. Es ļoti cenšos kaut ko atcerēties. Es gribētu teikt, ka nekas nenotika, bet nē, tagad es ļoti skaidri atceros apbrīnojamo skūpstu tumsā ar visām sajūtām. Pēc tāda skūpsta nekas nevar notikt.

      Atceros arī to, cik neatlaidīgi klauvēju pie istabas durvīm. Viņa noteikti devās pie Iļjas.

      – Es atnācu tevi apraudzīt. Pieklauvēja. Neviens to neatvēra.

      "Nē, neviens nepieklauvēja," Iļja negatīvi pakrata galvu.

      Ko es vakar darīju?!

      – Meitenes, paskatieties, vai redzat, ka nāk mūsu attīstības direktors? – Aleftina Vladimirovna pēkšņi karsti nočukstēja, gluži kā Nataša, šausmīgi izspiedusi acis.

      "Nu, mēs redzam," Nataša atbildēja bez entuziasma. – Jautrs vecis, iespaidīgs. Vai tev viņš patīk?

      – Atver acis, muļķis. Paskaties, kas staigā viņam blakus. Mans priekšnieks ar lielu pārliecību man teica, ka viņš ir mūsu jaunais ģenerālis.

      Mēs visi, arī Iļja, ar interesi skatījāmies uz attīstības direktoru.

      9. nodaļa

      – La, kāds skaists puisis! – Pirmā ar sajūsmu reaģēja Nataša. – Bet tas nav ģenerālis. Es vakar redzēju īsto ģenerāli un pat runāju. Arī, starp citu, ļoti mīļi.

      "Man ir informācija no visuzticamākajiem avotiem," sašutusi atbild Aleftina.

      Es beidzot redzēju, kas nāk no režisoriem. Un es to uzreiz atpazinu. Tas ir tas pats vīrietis no autostāvvietas, kurš vakar mani noķēra.

      "Man arī šķiet, ka tas nav vispārējs," es atzīmēju.

      – Bet kāpēc?! – Mūsu grāmatvede ir vēl vairāk aizvainota. "Viņš iepriekš pie mums nestrādāja, pretējā gadījumā visi viņu pazītu, bet tagad viņš iet kopā ar mūsu direktoru, viņi sazinās kā draugi."

      "Viņam ir militārpersona raksturs, nevis ģenerālis, bet varbūt kāds ģenerālis," es jautri šņācu, atceroties Sofijas Petrovnas vīra vārdus. – Varbūt kāds goda uzaicināts liela klienta pārstāvis.

      "Viņš ir ģenerālis vai ģenerālis, bet viņš ir labs," atzīmē Nataša, šķieldama kā kaķis uz skābo krējumu, bet direktors un viņa pavadonis slēpjas aiz atsevišķas zāles-restorāna durvīm, kas paredzētas īpaši vadītājiem. – Bet es ceru, ka tas nav ģenerālis, pretējā gadījumā mani apkrāps.

      Kolēģe pēkšņi izlēmīgi pieceļas kājās.

      – Nataša, kur tu dosies? – neizpratnē jautāju. Nata paguva tikai pāris malkus kafijas.

      "Es došos izmeklēt, kamēr daudzi vēl ir šeit." Gribu noskaidrot, kurš ir ģenerālis un kurš suns bez sirdsapziņas.

      Nataša apņēmīgi kaut kur devās.

      "Šķiet, ka Natālija ir sarūgtināta, bet es arī vakar dzirdēju informāciju, ka tas varētu būt ģenerālis," Iļja man konfidenciāli sacīja, pieklusinot balsi. – Tikai daži cilvēki zināja, bet visa mūsu augstākā vadība korporatīvās ballītes laikā slēpās VIP telpā otrajā stāvā ar spoguļlogiem, kas pavērās uz koptelpu. Viņi tur sēdēja kā debesu būtnes, sēdēja virsū un vēroja mūs. Pat apsardze apsargāja ieeju šajā zālē, lai neviens cits netiktu cauri, un arī šī tur bija.

      Spriežot pēc Iļjas indīgā toņa, viņam īsti nepatīk priekšnieku uzvedība.

      – Protams.

      – Anya, varbūt varam satikties kādreiz pēc darba? Tā kā vakardiena neizdevās, mēs dzersim tēju kaut kur citur. Varēšu tevi aizvest rīt pēc darba. Iesim uz manu māju.

      Es paskatos uz Iļju, un viss manī pretojas viņa priekšlikumam.

      – Es nezinu, es joprojām nejūtos ļoti labi pēc vakardienas un vispār. Es domāju, ka man ir jāatveseļojas.

      – Saprotu, zvani kad gribi. Tev ir mans telefona numurs, vai ne?

      "Tā ir problēma ar tālruni." Vakar kaut kur to pazaudēju, nevaru atrast.

      – Es varu palīdzēt meklēšanā.

      – Es būtu pateicīgs.

      Visu laiku pirms aizbraukšanas pavadīju kopā ar Iļju, meklējot mistiski pazudušo ierīci. Viņi to nekad neatrada, taču viņa atzīmēja, ka Iļja ir patīkams cilvēks, viņš neapvainojas, palīdz, un saziņa ar viņu ir tik gluda, mierīga un ērta.

      Beidzot devāmies uz reģistratūru. Es atstāju savu e-pastu saziņai. Ko darīt, ja viesnīcas darbinieki atrod manu tālruņa numuru?

      “Šeit, СКАЧАТЬ