Spoku sargs. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      – Žeņa, piedod! Es nejauši! – gaisa pavēlnieks piesteidzās pie viņa un sāka viņu kratīt, cenšoties vest pie prāta.

      «Kādi idioti,» es pasmaidīju un izslēdzu kupolu.

      Kad manas acis pielāgojās pustumsai, es redzēju Lizu smaidām. Izrādās, viņa visu šo laiku bija vērojusi dueli. Ja šo bakhanāliju tā var nosaukt. Bet viņa nebija viena. Jefims Prohorovičs stāvēja viņai blakus. Atšķirībā no meitenes viņš nesmaidīja, bet tieši otrādi – bija dusmīgs.

      – Kā man tas jāsaprot? – viņš bargi jautāja.

      «Mums bija dažas nelielas domstarpības, kuras mēs atrisinājām,» es atbildēju.

      – Nelielas nesaskaņas? Četri par vienu? Es to tā neatstāšu.

      Saspiedis lūpas un saraucis pieri, viņš gāja man garām uz treniņu laukumu, kur Gorins jau bija atjēdzies un tagad juta seju. Es gribēju mēģināt viņu atrunāt no iesaistīšanās, bet tad nolēmu, ka viņi to ir pelnījuši. Ļaujiet viņiem pašiem to izdomāt.

      – Gorin, es pieprasu paskaidrojumu⁈ Ko tu šeit esi izdarījis? – dzirdēju no aizmugures Efima Prohoroviča balsi.

      – Viņš pats to prasīja. «Viņš iedomājas sevi par mums līdzvērtīgu,» Gorins ierunājās.

      Izskatās, ka gaisa dūre viņam tomēr izsita pāris zobus.

      – Rīt no rīta gaidīšu jūs pie rektora.

      Es negaidīju procesu, bet, satvēris Lizu aiz elkoņa, vedu viņu uz izeju un jautāju:

      – Kāpēc tu teici skolotājai?

      – Kā es nevarēju pateikt, vai pazīstu šo cilvēku? Viņš ir negodīgs un zemisks. «Es jutu, ka viņš sarīkos kādu triku,» viņa atbildēja.

      – Nu redzi, ka viņš pats cieta.

      – Jā. Un es par to ļoti priecājos. Es ceru, ka viņš mūs tagad atstās.

      «Es neesmu pārliecināts,» es klusi atbildēju.

      Liza Zakharova bija no turīgas ģimenes, tāpēc viņa dzīvoja divstāvu kotedžā ar divām kalponēm un sargu pie ieejas. Viņas radinieki nodarbojās ar vērtīgu zivju sugu audzēšanu un vadīja vairākus jūras velšu restorānus. Pagājušajā mēnesī viņai vienā no restorāniem bija dzimšanas diena, uz kuru viņa arī mani uzaicināja, bet es atteicos, aizbildinoties ar to, ka esmu aizņemts. Patiesībā man vienkārši nebija naudas dāvanai, un es negribēju iet ar tukšām rokām.

      Aizvedusi meiteni mājās, devos uz hosteli. Kad es uzkāpu uz savu stāvu, es saskrējos ar savu klasesbiedru Volodju Belogrivovu. Viņš bija tik tievs un garš, ka es nebūtu pārsteigts, ja kāds tumsā viņu būtu sajaucis ar laternas stabu.

      «Kostjan, nāc man līdzi,» viņš ieelpoja dūmus.

      – Kur?

      – Vitaļikam. Tā ir viņa dzimšanas diena. Mēs svinam.

      – Ir neērti būt tukšām rokām.

      – Aiziet! Viņš jau ilgu laiku guļ. Ir puse no mūsu kursa, un šie cāļi ir savākti, jūs šūpojaties, «viņš iesita ar pirkstiem un pasmaidīja.

      «Labi, iesim… Ne uz ilgu laiku,» es pamāju, lai gan man nebija ne mazākās nojausmas, kā tik daudz cilvēku var satilpt vienā telpā.

      Es kļūdījos par istabu. Svinības notika tieši gaitenī. Skolēni uzklāja trīs galdus un uz tiem izklāja dzērienus un uzkodas. Bija tikai daži krēsli, uz kuriem sēdēja meitenes. Pārējie svinētāji vienkārši stāvēja atspiedušies pret sienu. No kāda istabas atskanēja enerģiska mūzika, pie kuras raustījās vairāki tipiski puiši.

      – Ah-ah-ah, Kostja! Sveiki! Nāciet pie mums! – mans istabas biedrs Ņikita pamāja ar roku.

      – Kā tad sargs tevi vēl nav izkliedējis? – jautāju, kad paspiedu roku visiem, ko pazinu.

      – Vitālija – labi darīts! Viņš zina, kā risināt sarunas! – Ņikita paskaidroja, kliedzot pāri mūzikai.

      Viņi uzreiz atrada man tīru krūzi un piepildīja to ar stipru zeltainu dzērienu. Es iedzēru ilgu malku un jutu, kā siltums izplatās pa manu ķermeni. Pēc pāris dzērieniem es sasniedzu vēlamo stāvokli un izklaidējos ar visiem.

      Es ierados savā istabā pēc pusnakts. Lai arī daudz dzēru, tomēr jutos labi. Man pat bija jāvelk divi no viņiem uz istabām, jo viņi nevarēja pakustināt kājas. Ņikita nāca pats, bet turējās pie sienas, lai nenokristu. Īsāk sakot, jautrība bija lieliska!

      Kad es aizmigu, es atcerējos Lizu un Gorinu. Ja es būtu zinājis, ka viņu apgrūtina viņa kompānija, es būtu pagrūdis Gorinu daudz agrāk, bet viņa to neizrādīja. Tagad bija skaidrs, ka baidoties no sekām. Neatkarīgi no tā, cik bagāta būtu viņas ģimene un kad Gorinas tēvs ir imperatora padomnieks, viņi joprojām nevarēs konkurēt. Interesanti, ko rektors lems pēc šodienas bardakas? Ceru, ka viņš izslēgs Gorinu no akadēmijas. Viņa paša labā.

      Nākamajā rītā es jutos labi. Kas bija pārsteidzoši, ņemot vērā, cik daudz es dzēru. Vitāliks droši vien iztērēja daudz naudas un iegādājās kvalitatīvu alkoholu. Man būs viņam kaut kas jāiedod. Vismaz pudele laba vīna… Kad parādīsies nauda.

      Izdzēru karstu šķīstošo kafiju, paēdu galda pīrāgu un devos mācīties. Šorīt bija praktiskās nodarbības, par kurām ļoti priecājos, jo uzskatīju, ka teorētiskās mācības nevienam neder, tā ir tikai laika tērēšana. Bez prakses viss tiek aizmirsts, tāpēc es parasti pat neatcerējos, ko viņi mums teica pagājušajā nedēļā. Ja godīgi, mani interesēja tikai maģija. Neviena vēsture vai filozofija nevarētu mani aizraut vairāk kā fantoma ieroči un bruņas. Ar katru klasi man radās pārliecība, ka esmu izvēlējies pareizo nodaļu.

      Efims Prohorovičs, kā parasti, bija labā noskaņojumā.

      – Nu, Kostja, šodien mēs atkal mēģināsim izveidot vairogu, kuru jūs izdomājāt?

      – Protams… Kas notika ar Gorinu?

      Tā vietā, lai atbildētu, skolotājs pamāja uz kaimiņu poligonu. Paskatījos vērīgāk un redzēju, ka Gorins tur trenējas.

      – Vai jūs jau esat apmeklējis rektoru?

      – Un mēs to nedarīsim. Vladimirs Borisovičs teica, ka jums un man jāaizmirst par to, kas notika pagājušajā naktī,» atbildēja Efims Prohorovičs un saknieba lūpas. No labā garastāvokļa nepalika ne pēdas.

      – Tātad rektors nevēlas stāties pretī Gorinu ģimenei? Nu tas bija gaidāms.

      – Tikai nejaucies ar viņu.

      Es neatbildēju. Atkal tas stulbs padoms – neiesaisties. Kā jūs varat nejaukties ar viņu, ja viņš ir kā acis? Kā akmentiņš kurpē? Tāpat kā skropsta zem plakstiņa? Nē, viņš joprojām dejos ar mani. Viss, kas jums СКАЧАТЬ