Miroņa miljoni. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Miroņa miljoni - Edgars Auziņš страница 13
– Klusi! Čaks nošņācās. – Viņi ir šeit, netālu!
Pārliecinošā vājuma dēļ Korabļevs nevarēja piecelties.
«Jūs varat nodot,» viņš beidzot teica. «Šajā pusē sēž divas grupas, starp kurām ir kādi desmit metri brīva meža. Mēs izlīdīsim cauri tumsā.
– Varbūt varam palikt? – Natālija stostījās. – Mums ar Denisu nav nekāda sakara… Viņi mūs neaiztiks…
«Mīļais, tu pats redzi, cik daudzi no viņiem šeit ir aizvesti,» Čaks atbildēja klusā, draudīgā balsī. – Vētra ir strauji uztvērusi. Un, ja esi foršs, tad esi mierīgs: viņi neatstās nevienu liecinieku vai pēdas… Šīs kuces domā, ka es sadalīšos! – viņš dusmīgi piebilda. – Jā, es labprātāk nomiršu!
«Jūs varat izturēt, tas ir pilnīgi iespējams,» Deniss atkārtoja.
«Tad viņi noslīka,» sajūsmināti pazibēja Čaka acs, kas tvēra gaismas joslā. – Ar ko mēs riskējam? Tikai ar savu ādu! Bet laimests ir miljoniem dolāru!
Bandīts apņēmīgi pielika sev pie rokas kruķi un pavilka meiteni sev aiz muguras. Deniss atvēra šķūņa durvis un paskatījās ārā.
Pavirzījies pāris metrus uz priekšu, viņš uzreiz atradās blīvā ēnā. Viņš pagriezās un norādīja Čakam doties prom. Viņš viņu neredzēja tumsā, bet devās virzienā, kur viņš bija pazudis. Bandīts ar vienu roku atbalstījās uz kruķa, bet ar otru vilka gūstekni.
Kad viņi beidzot ieraudzīja Denisu pieķērāmies pie koka, viņi apstājās. Jaunā vīrieša roka brīdinoši tika pacelta.
Kādu brīdi visi klusēja, klausījās. Beidzot Deniss izdarīja žestu, norādot, ka var turpināt kustību.
Nepagājis pat piecus soļus, viņš nometās četrrāpus un pamāja, lai viņa pavadoņi darītu to pašu. Čaks ar grūtībām nogrima. Viņš smagi elpoja, svilpoja. Pat Deniss, kurš atradās apmēram divus metrus priekšā, dzirdēja viņa elpošanu.
Korabļevs nedaudz pavirzījās uz priekšu un sasniedza vietu, kur ieraudzīja novērotājus pirmā izlidojuma laikā. Viņš apstājās un klausījās. Čaks un Natālija apstājās viņam aiz muguras. Dīvaini. Nupat pa labi un pa kreisi stāvēja divi jaunu vīriešu pulciņi ādas jakās. Un tagad vairs nebija neviena. It kā vējš to aizpūtis.
Varbūt tie atradās nedaudz tālāk? Deniss rāpoja uz priekšu. Viņš gāja piecus metrus, desmit un nesatika nevienu dzīvu dvēseli. Viņa pavadoņi viņam sekoja.
– Nu un kur ir tavi hmyri? Čaks izlijis.
– Ššš! – Deniss pielika pirkstu pie lūpām.
Visi klusēja vairākas minūtes. Priežu galotnēs čaukstēja vējš, un varēja dzirdēt, ka no kokiem zemē krīt lāses.
«Viss ir kluss,» bandīts šņukstēja. – Kur tad viņi ir?
– Nezinu. Mēs tikko bijām šeit.
– Vai esat pārliecināts, ka redzējāt viņus?
– Tāda tu esi!
«Varbūt mēs tos nepamanījām tumsā?» – Natālija ierosināja. – Vai arī viņi pārcēlās uz citu vietu?
Deniss šaubīgi pamāja ar galvu. Neizskatījās, ka bandīti pārvietotos no vietas uz vietu. Viņš savām acīm redzēja, kā daži no viņiem gulēja!
«Labi, pietiek dauzīties,» Čaks čukstēja. – Ejam, tikai klusē!
Deniss atkal virzījās uz priekšu, ik minūti apstājās un skatījās apkārt. Čaks un meitene gāja ar tādu pašu piesardzību.
Beidzot Deniss pusbalsī sacīja kompanjoniem, ka vieta, kur viņš redzējis novērotājus, ir atstāta aiz muguras.
Čaks satvēra kruķi un ņurdēdams piecēlās kājās.
– Tātad tālāk ir skaidrs?
– Šķiet, ka tai jābūt tīrai.
«Mums jātiek prom no šīs netīrās mājas,» bandīts pagriezās pret Natāliju. «Jūs esat vietējais, jums vajadzētu zināt, kā nokļūt uz šosejas vai kādu ceļu.» Mēs pārtrauksim braucienu tur un dosimies uz Maskavu.
– Tuvumā nav šosejas, un ceļš ved tikai uz Troickoje, bet līdz tai vēl jānokļūst.
«Tad dodamies uz ceļu.» Tas ved uz pilsētu, jūs sakāt?
– Jā, uz Trīsvienību.
«Ejam, bet mēs neizejam uz ceļa, pretējā gadījumā viņi mūs noķers.» Ejam pa mežu.
– Bet mēs apmaldīsimies mežā!
– Un mēs iesim blakus ceļam.
Ceļotāji klīda starp kokiem. Debesis, apmākušās ar mākoņiem, bija piķa melnas. Tikai vienuviet caur mākoņu plīvuru izlauzās mēneša sudrabainais mirdzums, taču tas gandrīz neko neizgaismoja.
Čaks nepārtraukti klupās un spļāva lāstus. Meitenei nācās viņu atbalstīt aiz rokas. Viņš vairākas reizes krita, un Natālija, klusi čīkstot no sāpēm plaukstas locītavā, nokrita viņam līdzi.
«Es nebēgšu, noņemiet roku dzelžus,» viņa lūdza.
Čaks tikai dusmīgi šņāca.
Deniss, kurš gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās.
– Skaties! – Viņš norādīja kaut kur pa labi.
«Šķiet, ka tur ir uguns,» sacīja bandīts, lūkodamies tumsā.
– Varbūt tie ir tavi draugi? – jautāja Korablevs.
«Es redzēju šos paziņas zārkā…
«Dažreiz mežsargs uzkurina uguni,» sacīja meitene.
– Mežsargs? – Čaks ieinteresējās.
– Jā, šeit ir viens. Pjotrs Tihonovičs Maslovs. Kādreiz strādājis kokzāģētavā, tagad mežsargs…
– Kā viņš izskatās?
– Nu, garš, vienmēr neskuvies. Drūms. Izskatās pēc bezpajumtnieka. Vai tu viņu pazīsti?
– Kāpēc? Pirmo reizi to dzirdu.
«Tad šie droši vien ir sēņotāji.» Dažreiz viņi šeit parādās.
«Nu, sēņotāji,» bandīts nespēja noticēt.
Deniss brīvprātīgi СКАЧАТЬ