Miroņa miljoni. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Miroņa miljoni - Edgars Auziņš страница 8
«Jā, jūs pārdzīvojat,» viņa pakāpās malā. «Mamma man teica, ka kāds pircējs jau ir parādījies, un viņa tāpēc aizbrauca uz Maskavu…
– Pa kreisi? «Denisa sejā bija redzama vilšanās. – Ar ko tad es varu runāt par pārdošanu?
– Tu vari ar mani parunāt. Jā, vispirms vajadzētu pārbaudīt māju. Varbūt jums tas nepatiks, tad nebūs par ko runāt. Un, ja jums tas patīk, jūs vienmēr varat atrast savu māti Maskavā.
Sekojot meitenei, Korabļevs iegāja plašā zālē ar augstiem logiem, kas izliekti augšpusē. Zāles vidū uz otrā stāva kāpņu veda akmens kāpnes ar savītām metāla margām.
Korabļevs novilka mugursomu un atpogāja vējjaku.
«Es sevi neiepazīstināju,» smaidot sacīja jaunā mājas saimniece. – Mani sauc Natālija. Natālija Zimina. Un mans vectēvs uzcēla šo māju 1955. gadā. Viņš bija Zinātņu akadēmijas korespondents un, tāpat kā visi zinātnieki, nedaudz ekscentrisks, pretējā gadījumā viņš nebūtu uzcēlis māju tādā tuksnesī. Viņš meklēja vientulību, lai, ziniet, varētu klusumā pētīt zinātnes problēmas…
Deniss arī pasmaidīja.
– Jā, tas noteikti! – viņš iesaucās. «Visā Maskavas reģionā jūs neatradīsit nomaļāku vietu par šo!» Es izgāju no mājas Maskavā sešos no rīta, un tagad… – Viņš paskatījās uz plaukstas locītavu. – Ir pulksten pieci vakarā! Jūsu vasarnīca ir šausmīgi tālu no vilciena. Jūs atbraucāt no stacijas ar autobusu, pēc tam aizbraucāt, tad jums bija jāiet kājām – tavā virzienā nebija nevienas automašīnas. Patiesībā tas viss atspoguļosies cenā.
– Bet es nedomāju, ka viņa ir pārāk gara…
No augšas nāca kāds troksnis. It kā kaut kas būtu nokritis un salūzis, un tad atskanēja nikna rūkoņa. Natālija bailīgi paskatījās uz savu viesi.
«Tas ir īrnieks,» viņa paskaidroja. – Ļoti nepatīkams puisis. Kaut kāds skandalozs, nervozs un arī narkomāns un piedzēries. Žēl, ka māte viņu ielaida.
– Vai viņš no tevis īrē istabu? – Deniss jautāja, atcerēdamies sarunu ar veco sievieti.
«Jā,» meitene skumji nopūtās. «Mana māte viņam uz mēnesi īrēja visu augšējo stāvu. Viņš mums šķita aizdomīgs jau no paša sākuma. Mēs viņu nekad nebūtu ielaiduši, bet viņš piedāvāja ļoti pieklājīgu naudu. Ziniet, šajos laikos… Mums tagad ir siksna nauda, un… mēs vienkārši nevarējām nepiekrist. Viņš šeit dzīvo jau nedēļu. Vēl trīs, tas nozīmē, ka ir palikuši.
– Un tu tagad esi šeit viena? – Korabļevs sirsnīgi juta līdzi.
– Ko tad darīt? Labi, ka viņš gandrīz neizkāpj no gultas, citādi es jau sen būtu aizbēgusi.
– Viņš ir slims?
– Viņam ir nopietna kājas trauma. Naktīs vaid, no sāpēm pat kliedz. Un viss prasa, lai es braucu uz Maskavu un atvedu viņam narkotikas. Viņš man iedeva naudu un kādu adresi, bet es, protams, to nedarīju. Ja es atkal iesaistīšos ar narkotikām, tā ir krimināllieta! Viņa māte gribēja atvest pie viņa ārstu, bet viņš negribēja par to dzirdēt…
«Jā, jums nav paveicies ar tādu īrnieku,» jauneklis pakratīja galvu.
«Viņa nevar kustēties bez kruķa,» meitene turpināja. «Māte viņam kūtī atrada kruķi, ļoti skaistu, no rožkoka, atveda no Indijas īpaši kā dāvanu akadēmiķim Ziminam. Bet viņš arī daudz nestaigā ar kruķi. No gultas uz tualeti un atpakaļ. Viņš bieži nāk pie loga un izskatās, it kā viņš kādu gaidītu.
– Kāpēc viņš tagad tā rēc? – Deniss ziņkārīgi jautāja. – Vai viņš runā pats ar sevi?
– Tagad viņam ir ārsts! Lai viņš pasaka paldies ciema vecenēm, kuras ieteica dakterei atbraukt pie mums…
– Vecās sievietes?
– Nu jā. Šabanovā dzīvo tikai vecas sievietes, un dažreiz pie viņas ierodas ārsts no Troickas. Tātad, šodien pie viņiem ieradās jauns ārsts, jauns, šeit pirmo reizi. Un viņi viņam pastāstīja par mūsu īrnieku. Tā ir viņu māte, kas viņiem visu stāsta, kādus koncertus viņš šeit rīko… Vārdu sakot, ārsts, laipna dvēsele, gāja divarpus kilometrus no ciema, lai apciemotu šo idiotu! Viņam jābūt pateicīgam, ka vīrietis nenožēloja laiku, bet tā vietā atkal rada skandālu.
– Čau! Tātad, ko saka medicīna? Varbūt viņu vajag vest uz slimnīcu?
«Ārsts tūlīt iznāks, un mēs to uzzināsim.» Pa to laiku apskatīsim telpas pirmajā stāvā, lai netērētu laiku.
Viņi iegāja plašā viesistabā, kur atradās dīvāni, ovāli galdi, grāmatu skapji, skapji un krēsli ar saliektām kājām. Dzīvojamās istabas vidū mirdzēja liels melns flīģelis ar savu spīdīgo pusi. Natālija to atvēra un paņēma vairākus svarus, pēc tam jaunieši atgriezās zālē un devās uz Natālijas istabu un no turienes uz ēdamistabu. Izdzirdējusi, ka augšstāvā aizcirtās durvis, Natālija atkal iegāja gaitenī. Deniss viņai sekoja. Gara auguma, tievs gaišmatis vīrietis ātri nokāpa pa kāpnēm. Ar sasietiem gariem matiem, džinsiem un novalkātu ādas jaku viņš vairāk izskatījās pēc hipija, nevis ārsta. Rokā viņš nesa portfeli-diplomātu.
«Tas ir Aleksandrs Grigorjevičs, terapeits,» čukstus paskaidroja Natālija.
Blondīne piegāja pie jauniešiem.
«Ar viņu nav iespējams tikt galā.» Viņš ne tikai lamājas kā trīsstāvu neķītrība, bet arī aizraujas, kad cilvēki pret viņu iebilst.
Meitene skumji pacēla rokas.
«Tāda veida īrnieku man iedeva mana māte.» Un viņa pati aizbrauca uz Maskavu…
«Bez ārstēšanas slimnīcā viņa stāvoklis pasliktināsies,» turpināja ārsts. «Es viņam iedevu nomierinošu līdzekli, un viņš aizmiga. Es domāju, ka tuvāko stundu laikā viņš nomierināsies…» Ārsts vērīgi paskatījās uz Denisu. -Kas tu esi?
– Es? – jaunais vīrietis samulsa zem viņa pētošā skatiena. – Esmu no nekustamo īpašumu kompānijas. Es atnācu apskatīt vasarnīcu. Varbūt nopirksim…
«Tas ir no pārdošanas sludinājuma, ko mana māte sniedza pagājušajā mēnesī,» iejaucās Natālija. «Tas ir tik žēl, ka šis puisis šeit klīst, jo viņa dēļ jūs nevarat redzēt augšstāva guļamistabu.»
– Natālija Sergejevna, vai jūs neiebilstat, ja es ziņošu policijai par jūsu īrnieku? – jautāja ārsts. «Redziet, brūce uz viņa augšstilba ir šauta brūce, un viņš pats, spriežot pēc viņa ieradumiem, ir tipisks krimināls elements.»
– Protams, СКАЧАТЬ