Miroņa miljoni. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Taču meitene un Deniss to jau bija uzminējuši, ieraudzījuši pie ugunskura sēdošo jauno vīriešu ādas jakas un skūtās galvas. Bija dzirdamas balsis, bet vārdus nevarēja dzirdēt.

      «Ejam tuvāk,» Čaks čukstēja.

      Ceļotāji piegāja pie izcirtuma un paslēpās aiz kokiem. Viņu acīs pavērās briesmīgs skats. Uguns dega zem plosošas liepas, no kuras puse bija nokritusi. Kāds vīrietis bija piesiets pie tā apakšējā zara aiz rokām, saliekts mugurā. Rudmatainais jaunietis no uguns izvilka ugunskurus un ar tiem sadedzināja pakārto cilvēku. Viņš nodrebēja ar visu ķermeni un izkliedza vaidus.

      Natālija noelsās.

      – Tas ir sargs onkulis Kuzja no Šabanovas! Kāpēc viņi to paņēma? Ko viņš viņiem nodarīja?

      «Cuks,» bandīts viņu pārtrauca. – Aizveries, pretējā gadījumā mēs aizdegsimies!

      Viņš paspēra soli uz priekšu un kļuva par ausīm.

      Sarkanmatainā bērna acis bija blāvas un nežēlīgas. Izvilcis no uguns gruzdošu zaru, viņš uzpūta tam, aizdedzinot liesmu, un tad iedūra to sarga cirkšņos. Viņš no sāpēm noliecās.

      – Es jautāju vēlreiz: kur pazuda Maslovs? – rudmate rūca.

      «Es nezinu, Dievs, es nezinu,» apmēram sešdesmit piecus gadus vecs tievs vīrietis šņukstēja un raustījās, attālinoties no zara. «Es viņu neesmu redzējis nedēļu…

      – Kad tu saki, ka pēdējo reizi viņu redzēji?

      – Es neatceros, kurā datumā…

      – Tovakar džips avarēja mežā, vai ne?

      – Tātad. Policija ieradās un jautāja par to.

      «Un tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt?»

      – Jā, tajā dienā, pa dienu.

      – Un kur viņš aizgāja?

      – Nezinu. Uz manu būdu, es domāju.

      – Vai tu viņu redzēji vakarā?

      «Es tevi neredzēju pagājušajā naktī, es zvēru!»

      Rudmatainais bandīts ar degošu zaru iedūra sargam vēderā.

      – Ir kaut kas tāds, ko tu nesaki! Būdā jau sen neviena nav. Maslovs pazuda.

      – Nu viņš pazuda, un Dievs ar viņu. Es viņam nesekoju.

      – Kur viņš varēja būt tajā vakarā, kad avarēja džips?

      – Jā, mājās, kur vēl? Vai klejojis pa mežu, kas zina…

      «Maslovs nevarēja tik viegli pazust,» draudīgi sacīja rudmatainais. «Viņš jums par to būtu pastāstījis, jūs esat lieliski draugi!»

      – Varbūt viņš devās uz Zagorsku. Viņa dēls tur ieguva sev sievieti.

      – Atstāj uz nakti? – atskanēja cita bandīta aukstā balss. – Kā tas tā ir?

      Izstiepis kaklu, Deniss pamanīja Gnusu cilvēku grupā, kas sēdēja ap ugunskuru. Arī Natālija un Čaks atpazina šodienas viesi. Čaks izdarīja brīdinājuma žestu, apklusinot visus.

      «Maslova būda atrodas netālu no vietas, kur avarēja džips,» rudmatainais bandīts turpināja pratināšanu. – Tātad Maslovs varēja dzirdēt, kā viņš avarēja. Un no rīta ciematā parādījās ievainots vīrietis. Starp citu, tu viņu redzēji, likās, ka tu pat runāji ar viņu. Tātad?

      – Jā.

      – Vai viņam bija čemodāns?

      – Nebija. Viņa soma bija balta, tajā bija kaut kas. Tāpat kā kartupeļi.

      – Par ko tu ar viņu runāji? – Gnuss atkal ierunājās.

      – Es tev tā teicu. Viņš tika ievainots un jautāja, vai šeit nav kāds feldšeris vai kāds cits, kas viņam palīdzētu. Es saku, nav sanitāra, mums jābrauc uz Troickoje, bet ārsts nenāk katru dienu…

      – Kur tad Maslovs pazuda? – rudmatainais viņu nepacietīgi pārtrauca. «Ir neiespējami, ka viņš jums nepateiktu, kur viņš devās!»

      – Viņš man neko neteica…

      – Dienu pēc negadījuma tu devies viņu apraudzīt. Esmu iekšā, neatbildi! – Sarkans viņu atkal sadedzināja.

      «Nu, es esmu iekšā, es esmu iekšā,» sargs ievaidējās. «Es vienkārši neatradu viņu mājās.» Tur neviena nebija…

      – Atzīstiet, jūs iztīrījāt būdu.

      – Kas?

      – Es pārmeklēju, es saku, būdu, vai ne?

      – Kāpēc man viņu vajadzētu pārmeklēt…

      – Būdā jūs atradāt Maslova līķi un koferi!

      – Kungs, tas nebija nekas, es vienkārši paņēmu krātuvi – ceturtdaļu mēness spīduma…

      – Kur ir čemodāns? Ātri nošauj, vecais celm, citādi mēs izvilksim no tevis iekšas!

      No telts iznira ļengans puisis ar austiņām galvā un radiotelefonu rokās. Viņš viegli pakratīja galvu, klausoties austiņās skanošo mūziku.

      «Tu,» viņš pasniedza ierīci rudmatei.

      Viņš izmeta zaru.

      – Sveiki! «Viņš minūti klausījās un pēkšņi nikns pagriezās pret slinko vīrieti: «Idiots!» Priekšnieks jau desmit minūtes nav varējis tikt cauri! Pagaidi, kamēr es izmetīšu tavas sasodītās austiņas!

      Puisis steigšus tās novilka un katram gadījumam pakāpās malā.

      «Jā, es klausos…» rudmatainais teica klausulē. «Es saprotu, priekšniek, es visu saprotu…» Viņš izslēdza savienojumu. – Nodzēst uguni, ātri! Viņi šeit ir kaut kur!

      Uguns tika mētāta ar slapjām lapām, un drīz viss iegrima tumsā.

      Čaks un viņa pavadoņi atkāpās un tad ātri gāja. Neviens neteica ne vārda. Beidzot Čaks pilnā balsī nolamājās, paklupa aiz aizķeršanās. Natālija ievaidējās no sāpēm plaukstas locītavā.

      Visi tur kādu laiku stāvēja, atvilkdami elpu.

      «Viņi saņēma ziņu pa radio,» sacīja Korablevs. – Visticamāk, par mums. Vai jūs dzirdējāt, ka sarkanais puisis teica, ka viņi ir šeit kaut kur? «Viņi», iespējams, esam mēs.

      «Vai varbūt policisti,» iebilda Čaks. «Varbūt policisti ir uz astes.»

      «Kas tie СКАЧАТЬ