Slepena koncentrācijas nometne. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Slepena koncentrācijas nometne - Edgars Auziņš страница 8
* * *
Tieši šajā laikā, kad Mazharins intensīvi domāja un analizēja situāciju ar dāmu, Semjons Martiņoks veica pavisam citu uzdevumu. Arī šis uzdevums bija saistīts ar gaidāmo operāciju, taču tas bija savādāks. Varētu pat teikt, jautrs un aizraujošs – vismaz pašam Martīnam ar savu nemierīgo un pārgalvīgo raksturu.
Semjons Martiņoks meklēja sievieti, ar kuru viņam rītvakar bija jāiet uz restorānu Golden Dove. Lieta bija grūta daudzu iemeslu dēļ. Pirmā lieta ir principā atrast šādu sievieti. Un ne tikai sieviete sevī, bet tāda, kura būtu gudra un drosmīga un prastu apieties ar ieročiem, jo – nekad nevar zināt? Kurš zina, kā viss varētu izvērties tajā sasodītajā Golden Dove restorānā? Ko darīt, ja kāds pamana, ka viņam seko, un atklāj uguni? Vai, teiksim, viņš metīsies tev virsū ar nazi? Viss varēja notikt: viņi ir spiegi… Šeit noder sievietes drosme, inteliģence un spēja šaut.
Un turklāt šādai sievietei, pēc Martynkas domām, arī jābūt skaistai. Semjons īpašu nozīmi piešķīra sieviešu skaistumam. Šeit, pēc Martynkas teiktā, tika paslēpts īpašs operatīvais triks. Pieņemsim, ka viņš rīt parādīsies restorānā kopā ar neglītu dāmu. Kas tad no tā sanāks? Kas notiks, ka visi pārējie restorāna apmeklētāji uzreiz pievērsīs viņam un kundzei uzmanību un sāks domāt: kāpēc šī dāma ir tik neglīta? Kurš ved neglītas dāmas uz restorāniem? Hei, hei, vai tas nav tā, ka šis leitnants uzradās restorānā ar savu neglīto draudzeni kāda slepena nolūka dēļ? Galu galā visi zina, ka neglītas dāmas pastāv, lai veiktu noteiktus uzdevumus un uzdevumus. Un vēl – priekš kam?
Un tas ir pavisam cits jautājums, ja dāma ar Semjonu ir skaistule. Protams, šajā gadījumā visi viņai pievērsīs uzmanību, taču domās savādāk. Un tāpēc nevienam neienāktu prātā, ka tāda dāma arī dežurē. Sieviešu skaistums ir labākais un uzticamākais maskēšanās veids visās spiegošanas lietās!
Tas ir pareizi, bet kur jūs varat atrast šādu zagšanu? Un pēc iespējas īsākā laikā, jo trešdiena ir klāt, rīt! Un līdz trešdienai kundzei vēl ir jāsagatavojas, viņa ir pienācīgi jāinstruē, jo pat tad, ja viņa ir skaistākā sieviete visā Krakovā, priekšā stāvošais uzdevums ir delikāts, un nav iespējams to vienkārši uzņemties nejauši!
Un visam pārējam kundzei vispār nevajadzētu būt polietei vai vietējai iedzīvotājai, jo kas zina, ko viņi elpo, šie vietējie iedzīvotāji? Nē, te mums vajag savu dāmu, dārgā, padomju izcelsmes. Lieta, protams, nav viegla, bet, no otras puses, vai tiešām smerševītam ir vienkāršas lietas, ko darīt? Visas viņa lietas ir paaugstinātas sarežģītības pakāpes.
Meklējot partneri gaidāmajai lietai, Semjons apmeklēja slimnīcu, kā arī starp pretgaisa ložmetējiem un signalizētājiem. Un bez konkrēta rezultāta. Pēc Semjona zinošā viedokļa, viņš neatrada piemērotu kandidātu.
Viss, kā parasti šādos jautājumos, tika izlemts nejauši. Kad Semjons jau bija tuvu izmisumam, viņa uzmanību piesaistīja meiteņu bars militārajā formā, kas sēdēja uz soliņa netālu no kādas oficiālas ēkas un pie ieejas bija sargs. Viņi bija pieci, un starp viņiem bija viens… No pirmā acu uzmetiena uz viņu Semjons saprata, ka tā ir viņa meklētā laime! Vismaz spriežot pēc meitenes izskata. Viņa, protams, bija skaista meitene. Ar gaiši brūniem matiem, stingrām, jūras zaļām acīm. Un citas meitenes nemitīgi smējās un čivināja, bet šī klusēja. No kā Semjons secināja, ka viņa nav vieglprātīga pļāpātāja, bet gan nopietna un atbildīga meitene, tas ir, tieši tas, ko viņš patiesībā meklēja. Meitenei uz pleciem bija brigadiera plecu siksnas, un tas Semjonu iedvesmoja vēl vairāk: nevērtīgs cilvēks netiks paaugstināts par brigadieri.
Semjons kļuva cienīgs, iztaisnoja jostu un zobena jostu, uzstūma cepuri uz vienu pusi un piegāja pie meitenēm. Protams, viņi pamanīja jauno cirtaino leitnantu un nekavējoties uzmeta viņam viltīgas acis. Visi, izņemot to pašu meiteni virsseržanti. Viņa joprojām sēdēja uz pašas sola malas un, nepacēlusi skatienu, skatījās uz peļķi, kas klāta ar plānu ledus gabalu, kurā bija iesalusi kļavas lapa, kas bija nokļuvusi, kas zina, kur.
– Labdien, biedri leitnanta kungs! – meitenes draudzīgā korī sveicināja Semjonu. Viņus viņš nemaz nesamulsināja un, protams, pat nedomāja par vismaz kaut kādas pakļautības saglabāšanu. – No kurienes tu pie mums atnāci – tik izskatīgs un cirtains? Kāpēc tur visi ir tik skaisti? Nu, iepazīstināsim jūs! Mums nav nekas pretī!
Un meitenes kopā smējās – visas, izņemot vienu. Viņa tikai paskatījās uz Semjonu, un tas arī bija viss. Nu, viņai bija skatiens un acis! Tādas acis, ka Semjonu uzreiz pārņēma netīšas ilgas pēc dzimtenes – siltajiem piekrastes reģioniem, kur viņš nebija bijis daudzus gadus. Tā kā viņš vispirms devās aktīvajā dienestā, bet pēc tam nekavējoties devās uz karu, viņš nekad nav apmeklējis savu dzimteni. Un kas zina, vai viņš tur vēl kādreiz būs. Galu galā tas ir karš. Un karā tu vari mirt.
– Jā, tieši tā! – Semjons spēlēja kopā ar meitenēm. – Kurš no manis ir skaists? Tātad, klaidonis no tālās nomales… Bet tad visi citi mani cīņu biedri – tie, protams… Viņi ir smuki!
– Nu, iepazīstini mani! – viens čivinātājs jautri iesaucās.
«Tāpēc es atnācu,» Semjons pasmaidīja. «Bet es ievēroju, ka tu te nīkuļo bez vīrieša uzmanības.»
– Nu, mums vēl pietiek vīriešu uzmanības! – otra meitene izsmēja grimases. – Mēs vēlētos kaut ko uzticamāku. Tātad uz mūžu!
Semjons gribēja kaut ko atbildēt uz šo nepretenciozo meitenīgo joku, taču pārdomāja, jo viņam nebija laika jokiem. Trešdiena tuvojās nepielūdzami un nepielūdzami. Precīzāk, trešdienas vakarā.
«Patiesībā es droši vien nākšu pie tevis,» viņš teica, skatīdamies uz vecāko meiteni.
– Ak, ak, ak! – uzreiz ievilka vairākas jautras meitenīgas balsis. – Tātad, biedri leitnanta kungs, jūs nolēmāt uzreiz izspēlēt trumpjus! Pievērsiet uzmanību mūsu Pavlinai! Bet jūsu pūles ir veltīgas!
– Kāpēc tas tā ir? – jautāja Semjons.
– Jo mūsu Pavlina ir…
– Aizveries! – vecākā meitene, kuru viņi sauca par Pavļinu, īgni kliedza uz salauztajām jaunavām un mierīgi paskatījās uz Martynku. -Kas tu esi un ko tu gribi?
Likās, ka saruna jau no paša sākuma iegūst lietišķu formu, un Semjonam tas patika. Ar tādu meiteni kā viņa visādām pieejām nebija jēgas. Bija nepieciešams ar viņu runāt tieši un atklāti.
«Šeit,» sacīja Semjons un izvilka no krūšu kabatas sarkanu ID. – Es esmu no Smersh. Vai esat dzirdējuši šo vārdu?
– Oho! – aiz muguras šokēta iesaucās meitenes balss. – No Smersh! Nopietns puisis! Un mēs esam kā vienlīdzīgi!…
«Mums jārunā,» sacīja Semjons, pagriezies pret vecāko meiteni.
– Tieši СКАЧАТЬ