Slepena koncentrācijas nometne. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Slepena koncentrācijas nometne - Edgars Auziņš страница 11
«Viņš negrib,» Semjons pārtrauca mazo cilvēku. – Mēs saģērbsim dāmas.
– Ak, es tevi saprotu! – cilvēciņš uzreiz piekrita. – Visam savs laiks!
«Ej un izmēģiniet to,» Semjons čukstēja Pavlinai.
Bet Pavlina stāvēja un turpināja stāvēt.
– Priekš kam tas viss? – viņa čukstēja pretī.
«Tāpēc, ka tas ir karš,» atbildot čukstēja Semjons.
Pavlina nopūtās un šaubīdamies paspēra pēc klusējušās Jadvigas.
…Pavlina parādījās apmēram pēc pusstundas. Semjons paskatījās uz viņu, un viņa lūpas neviļus nodrebēja. Jo tā nebija Pavlina, bet kāds cits. Viņa priekšā stāvēja kalsna, lielām acīm, gaišmataina meitene un no apmulsuma nezināja, kur likt rokas. Viņai bija ģērbusies civilkleita gaiši zilā krāsā, galvā bija tādas pašas krāsas pūkaina berete, kājās – gaiši un eleganti ziemas zābaki, bet pāri rokai bija viegls mētelis ar kažokādas oderi. Un tas viss vienkārši apbrīnojami piestāvēja Pavlinai, padarot viņu neatpazīstamu.
«Izrādās, ka viņa ir tik skaista…» Semjons neviļus nodomāja. «Vai ir iespējams cīnīties, kad tu esi tik skaista?…» Un Semjons nevarēja iedomāties neko citu; tagad viņu piepildīja nevis domas, bet jūtas un emocijas. Bet veikala īpašnieks, ieraugot pārveidoto Pavlinu, bija vienkārši sajūsmā.
– Ak, kāda skaista dāma! – viņš augstā balsī čivināja. – Ko tu domā – skaistas civildrēbes! Kā tas maina cilvēku, it īpaši, ja šis cilvēks ir jauna skaista dāma! Domāju, ka virsnieks man piekritīs! Vai tu man piekrīti? – viņš paskatījās uz Martinoku.
– Kas? – Semjons pamodās. – Ak, nu jā… Skaistas civildrēbes… Protams…
«Šeit…» Pavlina vilcinoties sacīja.
– Cik es tev esmu parādā? – Semjons jautāja veikala īpašniekam. Turklāt viņš to jautāja ar pūlēm, jo tagad ne ar vienu negribēja runāt, bet gan gribēja aplūkot pārveidoto Pāvu. Skaties un skaties, nenolaižot acis un nesakot nevienu vārdu, jo tagad visi vārdi pasaulē bija lieki.
– Ak, šādu apģērbu cena ir ievērojama! – mazais cilvēciņš iesaucās. «Jo jūs paši redzat, kas tas par skaistumu un kā jaunā dāma ir pārvērtusies šādās drēbēs!» Bet krievu virsnieku kungiem un tik skaistai dāmai esmu gatavs uztaisīt atlaidi. Liela atlaide! Piekrītu pārdot visu par puscenu!
«Tātad jūs kaulēsities,» Martiņoks neticīgi pasmīnēja.
– Ak, nesaki man tādus vārdus! – veikala īpašnieks protestēja. – Jo ne visu šajā pasaulē mēra naudā. Vai virsnieks man piekrīt? Varu pieņemt maksājumus gan zlotos, gan padomju rubļos. Kā džentlmenis virsnieks vēlas.
Patiesībā Semjons prata kaulēties, jo no bērnības viņam bija jānopelna sev santīms un viņš zināja tā vērtību. Bet tagad tā nebija. Tagad viņa priekšā stāvēja gandrīz nepazīstama meitene, vārdā Pavlina, un kautrīgi grozījās no kājas uz kāju. Skaistākā meitene pasaulē – Semjons par to bija nesatricināmi pārliecināts. Tāpēc viņš izklaidīgi ieķērās kabatā un izvilka, neskaitot, sauju saburzītu banknošu. Šķiet, te bija sajaukti rubļi un zloti. Un viņš tos iedzina veikala īpašnieka rokās.
– Barzo Zenku! – saimnieks ar prieku pat pārgāja uz poļu valodu. Šķiet, ka Semjons izklaidīgi iedeva īpašniekam daudz vairāk naudas, nekā pirkumi bija vērti. «Pani vēlas iziet no veikala jaunās drēbēs vai varbūt viņa vēlas pārģērbties?» Ja viņa gribēs pārģērbties, tad Jadviga smuki sapakos visus pirkumus!
«Pani vēlas pārģērbties,» sacīja Semjons.
– Ak, es saprotu! – veikala īpašnieks uzreiz piekrita. – Karš vēl nav beidzies, un kundze ir krievu virsniece. Jadzia, palīdzi kundzei.
Pavlina atkal devās aiz ekrāna un drīz iznāca ārā, tērpusies savā vecajā karavīra formā. Viņa nesa rokās vairākas skaistas kastes.
«Jā, karš!..» nopūtās veikala īpašnieks. – Karam ir sava seja, un tā ir ļoti šausmīga seja! Es domāju, ka virsnieks saprot, ko es gribēju pateikt.
Šoreiz veikala īpašnieka vārdi izklausījās skumji un tāpēc sirsnīgi.
* * *
Viņi klusēdami devās atpakaļ. Pavlina klusēja, Semjons klusēja. Katram no viņiem bija savs iemesls klusēt. Pavlina klusēja, jo viņai nekad nebija nācies ne tikai valkāt, bet pat pielaikot tik skaistus tērpus. Turklāt tos nopirka nevis viņa, bet gan viņai pilnīgi nepazīstams jaunietis. Protams, viņa saprata, ka tas ir vajadzīgs, ka šie tērpi būtībā nav nekādi tērpi, bet kaut kas līdzīgs skatuves kostīmam, un ka rīt, pārģērbusies, viņa dosies ar šo jaunekli uz restorānu un pa lielam. tas nebūtu restorāns, bet kaut kāda skatuves līdzība, kur viņa spēlēs sev uzticēto lomu skatītāju priekšā, kurus viņa varbūt pat neredzēs, bet vienalga – šie skatītāji būs klāt, un viņi kopā ar Pavļinas uzstāšanos noskatīsies. naida pilnas acis, jo tie nebūs paši skatītāji – tie būs ienaidnieki. Pavlina to visu lieliski saprata, taču viņas apmulsums nepārgāja.
Bet kāpēc Semjons klusēja, bija grūtāk saprast. Kopumā viņš pats nesaprata sava klusēšanas iemeslus. Viņš tikai gāja un klusēja, un viņa acu priekšā stāvēja tieva, apmulsusi meitene ar milzīgām zilām acīm, tērpusies kleitā un beretē, kas viņu padarīja par pašu pirmo skaistuli pasaulē.
«Es to visu nekad neesmu lietojusi…» Pavlina bija pirmā, kas ierunājās un pakratīja kastīti, kurā, šķiet, bija visādas smaržas. «Es pat nezinu, kā pareizi uzklāt kosmētiku.»
– Viss kārtībā, mani draugi tevi iemācīs! – Semjons atbildēja. Viņš priecājās, ka Pavļina vismaz par kaut ko runāja. – Viņi ir tik dzīvīgi!
– Ak, viņi iemācīs! – Pavlina pasmīnēja, apklusa un piebilda: – Un cik viņi būs skaudīgi!
«Nekas,» Semjons pasmīnēja. – Tā ir laba skaudība. Ļaujiet viņiem apskaust. Skaistumu apskaust nav grēks.
– Ko ar to visu darīt, kad izrāde beidzas? – jautāja Pavlina.
«Ko vien vēlaties,» Semjons paraustīja plecus.
«Tā tas ir,» meitene paskatījās uz viņu. «Un tad es to visu atdošu meitenēm.» Viņi būs laimīgi!
Semjonam šie vārdi tik ļoti nepatika, ka viņš pat apstājās.
– Kāpēc meitenes? – viņš jautāja. «Vai tev pašam tas nebūs vajadzīgs?»
– Kāpēc СКАЧАТЬ