Slepena koncentrācijas nometne. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ biedrs Černihs.

      «Tieši tā,» Martynoks piekrita. – Un ne tikai ar kādu sūdīgu vācieti, bet ar pašu velnu… kā viņu sauc – Kaufmans! Pa pilsētu klīda baumas par kura asiņainajiem darbiem! Labi, es runāju… Bet kāpēc tas pats Kaufmanis devās bēgt, bet dāma palika aiz muguras? A? Tas ir risks! Galu galā vietējie cilvēki nedaudz atveseļosies, nāks pie prāta – tātad viņš ar dakšiņu pacels tieši šo kundzi! Nav iespējams, ka viņš to nepacēla, jo tā notiek visur. Nu, šī pati dāma nesaprot nepatikšanas, kas viņai draud? Es domāju, ka viņš saprot. Bet tomēr viņš nedomā par slēpšanos vai, teiksim, pārkrāsošanu kādā mazāk pamanāmā krāsā. Kāpēc tas tā ir? Bet tāpēc, ka viņai šeit ir svarīgas lietas. Tas ir tik svarīgi, lai viņai nebūtu laika slēpties. Vai varbūt viņa domā, ka viņa aizlidos un cilvēki viņu neatcerēsies. Bet, lai kā arī būtu, lieta šķiet ļoti nopietna! Tas ir tik nopietni, ka šī dāma pat nevēlas maskēties! Tāpat kā viņa agrāk tikās ar Kaufmanu, tagad viņa tiekas ar kādu poli vai ar kādu citu viņš patiesībā ir. Tajā pašā vietā un tajās pašās dienās. Tā ir jautrākā daļa! Atliek tikai noskaidrot, kas ir šī noslēpumainā lieta. Nogalini mani uz vietas, bet es joprojām nespēju noticēt, ka viņa dodas uz šo ēdnīcu tikai vakariņot. Regulāri, divas reizes nedēļā, stingri deviņpadsmit nulle-nulle. Kā, jūs zināt, kāds starptautisks vilciens maršrutā Odesa-Parīze! Fu! – un Semjons Martiņoks noguris izdvesa, pabeidzis tik garu runu.

      «Jā, šķiet, ka lieta ir labi zināma,» ierosināja Kirils Černihs. «Viņa ir vācu spiegs, tas ir fakts.» Pirms viņa strādāja gestapo, tagad viņa strādā kādam citam. Vai joprojām uz viņu, bet ar trešās puses starpniecību. Caur to poli… Viņš tātad dod viņai uzdevumus, viņa viņam atskaitās. Nav iespējams, ka vācieši, atkāpjoties, neatstātu šeit savus aģentus. Tātad viņa ir tāda aģente.

      «Varbūt tā ir,» domīgi sacīja Maharins. – Vai varbūt kā citādi. Jo viņa rīkojas pārāk atklāti. Var teikt – viss ir redzams, no galvas līdz kājām. Kaut kā ne gluži spiegveidīgi…

      – Un ļoti spiegs! – Martinoks nepiekrita. «Ziniet, visdrošāk ir paslēpties, atrodoties redzamā vietā.» Neviens nedomās, ka tu slēpies, kas nozīmē, ka neviens tev nepievērsīs uzmanību. To sauc… sasodīts, es aizmirsu vārdu!

      «Tas ir paradokss,» ieteica Maharins.

      «Varbūt tas ir paradokss,» Martynoks piekrita. – Man ir grūti atcerēties visādus viltīgus vārdus savas vienkāršās audzināšanas dēļ.

      – Jā, bet mūsu polis tomēr pievērsa viņai uzmanību! – negribēdams beidzot piekrist Martiņokam, sacīja Mašarins.

      – Nu un ko tad? – Martinoks iesmējās. «Vai ir daudz tādu cilvēku kā šis polis?» Viņš bija vienīgais atrastais. Un visi pārējie gāja garām. Nē, ja grasies slēpties, tad paslēpies visredzamākajā vietā! Jūs nekad neuzminēsit! Šī dāma ir labi iejutusies. Šķiet, ka tas ir skaidri redzams, bet šķiet, ka tas ir neredzams.

      – Ko mēs darīsim ar šo paradoksu? – jautāja Černihs.

      «Mēs viņiem sekosim, un tad svētdien mēs tos visus paņemsim uzreiz,» sacīja Mašarins. – Un dāma, un viņas pavadonis, un viesmīlis. Manuprāt, tas ir vispareizākais lēmums.

      – Kāpēc gan tos uzreiz nepaņemt? – jautāja Černihs. – Teiksim, rīt?

      – Nu, tas ir vienkārši! – Mašarins saviebās. «Mums jāzina, kur viņi dzīvo.» Lai veiktu kratīšanu viņu bedrēs vienlaikus ar arestu. Citādi iedomājieties: mēs viņus paņemsim, bet viņi būs spītīgi un nevēlēsies pateikt, kur dzīvo. Un, kamēr viņi pretojas, kāds, par kuru mums nav ne jausmas, ienesīs viņu mājās tīrību. Tas ir, tas paslēps visu, kas mūs varētu interesēt. Un tad ko? Un tad mums būs jāatlaiž visa šī trīsvienība un pat jāatvainojas viņai. Un tāpēc mums būs pierādījumi pret viņiem. Vismaz daži, bet joprojām būs. Meklēšanas laikā un vēl jo vairāk negaidītas meklēšanas laikā jūs vienmēr varat atrast kaut ko interesantu un vērtīgu. Jūs zināt.

      «Jā, protams,» Černihs pamāja. – To sauc par pārsteiguma efektu.

      «Katrā cilvēkā var atrast kaut ko labu, ja viņu pareizi meklē!» – pasludināja Semjons Martiņoks. – Tautas gudrība! Bet šeit ir mans apjukums, brāļi. Ja mēs plānojam nolīgt viesmīli, tad būtu ieteicams arī viņam sekot līdzi. A? Nez kāpēc mēs pazaudējām šo strādnieku no redzesloka. Un tas ir haoss.

      – Tā ir taisnība! – Mašarins uzsita sev pa pieri. – Viesmīlis! Viņš pavisam nesen dabūja darbu restorānā, tikai viņš un neviens cits apkalpo to pašu skaistuli un viņas kungu…

      «Tas ir tas, par ko es runāju,» Martiņoks piekrita. – Aizdomīga persona, šis viesmīlis. Tāpat kā šī skaistule ar savu draugu. Un tas nozīmē, ka… – Martynoks nepabeidza un izteiksmīgi paskatījās uz Mašarinu.

      «Jā,» Mašarins piekrita. «Mums arī viņam vajadzētu sekot līdzi.» Kiril, tas ir tavs uzdevums.

      «Es redzu,» Černihs pamāja. – Mēs sekosim līdzi.

      Viņi apklusa. Katrs domāja par savām lietām, un tajā pašā laikā visi domāja par vienu un to pašu.

      – Un tomēr, kāds mums šobrīd ir rezultāts? – Martynoks beidzot jautāja.

      – Pastāstiet mums, – Mašarins pasmīnēja.

      «Es jums pateikšu,» piekrita Martiņoks. – Visās detaļās. Tā teikt faktu ēdiens ar mērces piedevu no mūsu fantāzijām. Starp citu, tas ir arī populārs izteiciens. Pirms kara es pazinu restorānu krāšņajā Odesas pilsētā. Nu, tas bija viņa mīļākais izteiciens. Bet kur tagad ir tas restorāns, un vai viņa jaukais restorāns joprojām ir tur? – Martinoks nopūtās. – Es domāju, ka nē. Jo visa pasaule ir ačgārna. Nu, labi, ko mēs varam teikt par šo?

      Viņš apstājās, apkopodams domas, piecēlās, sagrieza plecus, staigāja apkārt, pat nodejoja kaut ko līdzīgu īsai stepa dejai. Un tikai pēc tam viņš teica:

      – Kas mums šobrīd ir? Un šobrīd tas ir tas, kas mums ir. Ir zināma saliedēta grupa – vismaz trīs aizdomīgas personas. Tas nozīmē skaistu dāmu, viņas puisi un viesmīli kopā ar viņiem. Viņu regulārā tikšanās vieta ir restorāns Golden Dove, kur viņi tiekas trešdienās un svētdienās pulksten deviņpadsmit. Atkārtoju: tikai trešdienās un svētdienās un katru reizi tieši septiņos vakarā! Kas tas ir? Kaut kāds mīlas randiņš? Nē, kā mēdza teikt kāds cits mans agrāko laiku draugs. Randiņā parasti ir ierasts kavēties, satikties dažādās dienās un dažādos laikos… Vai man ir taisnība vai es kļūdos?

      «Jums ir taisnība,» sacīja Maharins.

      – Un tad – ļaujiet man turpināt savu oratoriju, kā mana trešā pirmskara paziņa patika teikt. No mūsu mīļā poļa vārdiem mēs zinām, ka pirms tam kundze tikās ar citu kungu – kādu gestapo vīru Kaufmanu, par kuru Krakovā klīda visbriesmīgākās baumas, un, kā es saprotu, ne bez pamata. Un mēs satikāmies – tieši tādā pašā grafikā un tieši tajā pašā vietā. Un ko mēs varam teikt par visiem šiem brīnumiem?

      Un Martiņoks pēc kārtas paskatījās uz Mašarinu un Černihu. Un tā kā viņi neatbildēja СКАЧАТЬ